No 4. līdz 7. jūlijam Kanādas pilsētā Toronto norisinājās XVI Latviešu Dziesmu un deju svētki. Uz tiem devās arī talsiniece Anna Kiršteina kopā ar Latvijas Universitātes kori «Aura».
Dziesma ir tuva visai Annas ģimenei, un tīri likumsakarīgi — arī viņai. Anna ir dziedājusi kopš sevi atceras — bērnudārzā un pamatskolā Laucienē, folkloras kopā «Trejteka» un Talsu Valsts ģimnāzijas jauktajā korī Baibas Veismanes-Rezongas vadībā. Kopš 2013. gada viņa dzied Latvijas Universitātes jauktajā korī «Aura», ko vada diriģents Edgars Vītols. Kā jau vēsta kora moto — «Tas nav tikai koris, tas ir dzīvesveids!» Un patiesi kādu trešdaļu sava brīvā laika viņa pavada kora mēģinājumos, koncertos, izbraukumos un konkursos.
Dziesmas iegūst jaunu jēgu
«Manuprāt, kopības sajūta ir ierakstīta Dziesmu svētku kodā,» saka Anna. «Bez kopības sajūtas šo svētku nemaz nebūtu. Bez tam Kanādas latviešu patriotisms un ilgas pēc dzimtenes svētku gaitā bija gandrīz sataustāmas. Daudzas no repertuāra dziesmām vēstīja par cīņu par brīvību un par dzīvi svešumā, prom no saviem mīļajiem. Dziedot plecu pie pleca ar Kanādas latviešiem, nebija iespējams nesajust vismaz daļu no tām ilgām un skumjām, ko jūt viņi. Viņi dažkārt raujas uz pusēm, jo daļa dzīves — darbs, ģimene — atrodas Kanādā, bet Latvija joprojām ir viņu dzimtene. Šī iemesla dēļ daudzas kora dziesmas ieguva jaunu jēgu un ikviens no mums brīžiem dziedāja ar asarām acīs.
Manuprāt, Kanādas latvieši Latviju sajūt daudz citādāk nekā mēs, esot šeit uz vietas. Viņi daudz mazāk redz politiku, sliktus ceļus vai citas problēmas, bet daudz vairāk priecājas par tradīcijām, valodu, dziesmu, novērtē brīvību un iespējas, ko sniedz dzīve Latvijā. Pateicoties tam, es noteikti atbraucu mājās kā lielāka patriote nekā biju aizbraucot.»
Spīdvaboles rada maģiju
«Kanādā biju pirmo reizi,» turpina talsiniece. «Tā kā uz Dziesmu svētkiem tikām īpaši aicināti kā viesu kolektīvs, mums bija iespēja tur ierasties jau vairāk nekā nedēļu pirms svētkiem. Mūsu pirmā pietura bija Kanādas Tērvete Otavā — tā ir mežu ieskauta bezgala skaista vieta pie Rūžas (Rouge) upes, kur latviešu trimdinieki neilgi pēc Otrā pasaules kara ierīkojuši savu miera ostu — izveidojuši kempingu, iegādājušies zemi, uzbūvējuši vasarnīcas. Ik vasaru tur sabrauc desmitiem, pat simtiem latviešu svinēt Jāņus un rīkot vai piedalīties nometnēs, kā arī, protams, vienkārši atpūsties. Tā kā mēs tur ieradāmies tieši pirms Jāņiem, arī mums bija iespēja kopā ar Kanādas latviešiem nosvinēt saulgriežus īsteni latviskā garā. Un viņi tur prot svinēt! Vispirms kopā ar deju kopu «Otavas Rotaļa» uzstājāmies nelielā koncertā, bet pēc tam sākās svinēšana — aptuveni 250 līgotāju devās no mājas uz māju, aplīgojot cits citu, ejot rotaļās un baudot katras mājas iemītnieku sarūpēto sieru, alu un citus labumus. Dzirdējām daudzus aizkustinošus stāstus par to, kā tautieši vai viņu ģimenes nokļuvuši Kanādā. Īpaši maģiskas svinības kļuva pēc tumsas iestāšanās, kad visapkārt uzmirdzēja tūkstošiem spīdvaboles (no angļu val. fireflies) — tie ir lidojoši kukaiņi, kas naktī ik pēc pāris sekundēm uzmirdz kā mazas laternas.
Solokoncerts kopā ar Raimondu Tigulu
Atlikušo nedēļu pavadījām Otavas Tērvetē, baudot vietējo dabu, dodoties pārgājienos, raftingā, kā arī dažās ekskursijās — uz galvaspilsētu Otavu, Monreālu un arī Niagāras ūdenskritumu. Vietējā tautas namā Avoca Community Centre uzrīkojām nelielu koncertu vietējiem Kanādas latviešiem un arī kanādiešiem, kuriem latviešu kormūzika bija īpašs pārsteigums. Brīvā laika gan mums īsti nebija — to pavadījām mēģinājumos, sev paši gatavojot ēst un mazgājot traukus (50 cilvēku korim, kas grib ēst trīs reizes dienā, tas ir gandrīz pilnas slodzes darbs). Tērvetē tikām uzņemti kā ģimenē, un varu galvot, ka ikviens aurists šajā vietā atrada māju sajūtu, esot otrā pasaules malā. Pēc tam bija pienācis laiks Dziesmu svētkiem, tāpēc kāpām autobusā un devāmies sešu stundu garajā ceļā uz Toronto. Tur uzreiz tikām ierauti mēģinājumu un pasākumu virpulī, jo piedalījāmies ne tikai kopkora koncertā, bet arī garīgās mūzikas koncertā. Mums bija arī pašiem savs solokoncerts, kurā bija arī komponista Raimonda Tigula skaņdarbu programma. Tajā klātesošs bija arī pats komponists. Brīvajā laikā, pusdienu pauzēs un naktsmiera laikā centāmies ietvert visu, ko šī lielpilsēta piedāvāja — apskatīt muzejus, pamaldīties pa debesskrāpju rajoniem, baudīt ēdienus no dažādu valstu virtuvēm… Bet galvenais piedzīvojums, protams, bija svētki dziesmai un latviešu kopībai otrpus okeānam Kanādā! Un neiztrūkstoši vakaros — balles kopā ar citiem svētku dalībniekiem.»
#sif_maf2024
