Profesora, luterāņu mācītāja un arī Latvijas Republikas izglītības ministra Ludviga Adamoviča mūžs traģiski beidzās 58 gadu vecumā, taču salīdzinoši īsajā mūžā viņš bija paveicis tik iespaidīgu darbu, ka šonedēļ viņam veltītās starptautiskās konferences dalībnieki jautāja — kā tas vispār ir bijis iespējams?!
Konference notika vēsturiskā vietā un laikā — tieši Ludviga Adamoviča dzimšanas dienā, 23. septembrī, ēkā, kur viņš pirms 140 gadiem nācis pasaulē. Adamoviča vārds kādu laiku bijis aizmirsts, bet nu atkal tiek gaismā celts — savā ziņā pateicoties viņa radiniecei Ingai Ozoliņai. Jau pirms vairākiem gadiem Talsos notika Adamoviču dzimtas salidojums, bet toreiz vēl neviens nenojauta, ka pēc dažiem gadiem dzīve iegrozīsies tā, ka I. Ozoliņai būs iespēja būt Kubalu skolas-muzeja vadītājai — ēkai, kas tik nozīmīga viņas dzimtai. Tāpēc 140. jubilejas pasākums šoreiz notika tieši tur, un nedomājot aicinājumam uzstāties Adamovičam veltītā konferencē atsaukušies visi uzrunātie.
Jouko Talonens no Somijas vairākus gadus pētījis Ludviga Adamoviču, un šoreiz konferencē viņš uzstājās ar lekciju par viņu kā daudzpusīgu teologu. Lai gan lekcija bija angļu valodā, tomēr patiesībā Jouko diezgan labi (pat jāsaka — pārsteidzoši labi) runā latviešu valodā, un tā arī pēc konferences viņš atbild uz «Talsu Vēstu» jautājumiem. Tieši Jouko Talonens retoriski uzdeva klātesošajiem jautājumu, kā vispār bija iespējams, ka Adamovičs paveica tik daudz? Arī pašam somu pētniekam ir sava versija: «Viņš bija ļoti enerģisks, un es domāju, ka tajā laikā cilvēkiem bija iekšēja pienākuma sajūta. Tā pat bija audzināšanas metode. Viņš bija ļoti entuziastisks, Latvijā bija neatkarība, un viņam bija sajūta, ka savai tēvzemei, baznīcai un zinātnei jāvelta sava dzīve.»
Tā arī izskanēja vairākās lekcijās, ka Ludvigs Adamovičs bijis augumā neliels, taču ļoti enerģisks, precīzs un daudz strādājis. Kāds atmiņu stāsts vēstīja, ka lekcijas laikā kādā brīdī viņa runa palikusi lēnāka, lēnāka, līdz pasniedzējs aizsnaudies sagurumā no lielā darba apjoma, ko pats izvēlējies veikt.
Nedomājot konferencei atsaucies arī Brāļu draudzes vadītājs Gundars Ceipe. Viņš Ludvigu Adamoviču dēvē par labāko vēsturnieku. «Esmu daudz vēsturnieku darbus lasījis un novērtēju, kā viņš ar avotiem strādājis, daudz no vācu valodas tulkojis, ko mēs joprojām izmantojam. Viņš bija ļoti pedantisks, precīzs — ir liela garantija, ka kļūdu tur nav. Ārkārtīgi īpašs cilvēks manā dzīves gājumā! Es apbrīnoju Adamoviča oriģinālo domu, domas svaigumu un akadēmisko precizitāti.»
«Man tiešām svarīgi parādīt šīs ēkas nozīmību,» saka Kubalu skolas-muzeja vadītāja Inga Ozoliņa. «Un tā nav nozīmīga tikai Dundagas puses cilvēkiem. Ir vairāki nozīmīgi cilvēki, kas no Kubalu skolas nākuši, Ludvigs Adamovičs tikai viens no viņiem, un ir svarīgi šo ēku saglabāt. Turklāt saglabāt ne tikai tādu, kāda tā šobrīd, bet mums plānā restaurācijas projekts, lai vēsturiskās liecības varētu nest tālāk nākamajām paaudzēm.» Ludvigs Adamovičs bija Ingas Ozoliņas vecāsmammas brālis. Stendes Adamoviču skola, kur strādājuši vairāki ģimenes locekļi, ir privātīpašums un nepieder dzimtai. «Bet daļa no ģimenei būtiskām lietām palikušas pie manis, un es vēlos, lai tām būtu cienīga vieta.» Šobrīd tāda patiešām ir Kubalu skolā-muzejā.
#sif_maf2024
