Talsu Kristīgajā vidusskolā 31. maijā notiks salidojums par godu skolas 30 gadu jubilejai. Mani uzrunāja aicinājums «Atmiņas par skolu» — padalies ar savām atmiņām par mācību gaitā piedzīvoto.
Atgriezties bērnībā vienmēr ir patīkami. Laikā, kad mācījos Kristīgajā vidusskolā, audzēkņu bija tieši tik daudz, lai sanāktu katrai klasei. Katram audzēknim tika veltīta pienācīga un bērnībā tik nepieciešama uzmanība, bet līdztekus bija arī pienākumi. Pienākumi, kas ļāva iepazīt šķietami ikdienišķus, bet nepieciešamus darbus — piemēram, darbu virtuvē.
Pāris reizes gadā katram skolēnam bija iespēja darboties virtuvē ierasto mācību stundu vietā. No rīta, kad visi devās ierastajā režīmā uz klasēm, es devos uz virtuvi. Pieteicos pie Ainas un saņēmu tās dienas uzdevumus. No rīta gatavojāmies brokastīm — sagaidījām skolasbiedrus un kopā ieturējām maltīti. Pēc tam bija jāsakopj ēdnīcas telpa un jāsagatavojas pusdienām — laiks pagāja ātri. Tad sekoja pusdienu servēšana — šķīvji, dakšas un naži, arī kopīgais zupas trauks, no kura skolēni apkalpoja paši sevi, ņemot tik, cik kuram nepieciešams. Kad visi devās atpakaļ uz klasēm, viss bija jāsakopj. Šī pieredze mani iemācīja būt kārtīgai un lieki «necūkāties» — man pašai nepatika tīrīt galdu pēc izlijušas zupas vai kāda dzēriena, tāpēc ikdienā rūpīgāk piedomāju, kā un ko darīt. Tāpat es iemācījos cienīt pavārus un viņu darbu — darbu, kuru bieži vien nepamanām un par kuru neaizdomājamies. Redzot, kā viņi visu dienu pavada pie plīts, rūpējoties, lai bērni būtu paēduši veselīgi un garšīgi, sapratām, ka lietas pašas no sevis nerodas un aiz tām stāv cilvēki un viņu ieguldītais darbs. Tas gan neatcēla mācību procesu — pēc maiņas beigām bija jāuzzina no skolotājiem vai klasesbiedriem, kādas zināšanas tajā dienā tika iegūtas un kādi bija mājas uzdevumi. Mācības vienmēr bija pirmajā vietā.
Katru mēnesi devāmies uz dievkalpojumu, un man bija tas gods iemācīties dzejoli un nolasīt to visas baznīcas priekšā. Tā bija liela atbildība — gan savu skolas biedru priekšā, gan atbildība pret sevi. Atcerēties tekstu ir viens, bet dzejoļa lasījumam bija jābūt izteiksmīgam un iedvesmojošam. Katru reizi noskaņojos kā uz svarīgu un jēgpilnu uzdevumu. Šī pieredze vēlāk dzīvē man palīdzēja — pieiet visam, ko dari, ar atbildību un paveikt to tā, lai sirdsapziņa ir tīra.
Mācību gads vienmēr noslēdzās ar pārgājienu — devāmies ar autobusu līdz kādai vietai, no kuras tad mērojām savus 10 kilometrus kājām, lai ceļa beigās apsēstos apkārt ugunskuram un izbaudītu kopā būšanu.
Atminos pārgājienu no Engures līdz Mērsragam. Ceļu mērojām gar jūras krastu — sarunājoties vai klusi, iegrimstot pārdomās. Bērni, būdami bērni, neiztika bez vēlmes nedaudz «pašmaukties» un padarīt pārgājienu patīkamāku. Šoreiz paveicās — gar krastu nesteidzīgi brauca traktoriņš, kas nodarbojās ar pludmales tīrīšanu. Tam bija piekabe, un izdevās pierunāt mūs, rezgaļus, pavest kādu gabaliņu līdz galamērķim. Skaidrs, ka tas nebija nekas liels, bet bērniem noteikti palika atmiņā līdzcilvēku vēlme izpalīdzēt citiem — tā, palīdzot viens otram, mēs nonākam galamērķos, kas citreiz šķiet nesasniedzami.
Šoreiz galamērķis bija ugunskurs un dziesmas. Ģitāru spēlēja viens no skolotājiem, visi dziedāja, radot vienotības sajūtu, kā pieaugušajiem tik bieži pietrūkst. Uz no zariņiem darinātiem iesmiem cepām desiņas un ārzemju gardumu — zefīrus (marshmallow). Tolaik retums — tie bija atvesti no ASV kā dāvana. Ja toreiz ar mums kopā būtu Mārtiņš Rītiņš, viņš noteikti teiktu: «Kas var būt labāks par šo?»
Skola ir aiz muguras, bet, kā teica Henrijs Fords: «Kad pārstājam mācīties, mēs sākam novecot.» Tāpēc mēs mācāmies visu mūžu, apgūstam kaut ko jaunu un vienmēr atceramies tos, kas mums ir snieguši mācību stundas un bijuši līdzās. Tiekamies svinīgajā pasākumā — mums ir daudz, ko atcerēties!
Līva Brazovska-Kolomijceva
/Apmaksāts saturs/
