«Brabantia» koncerna valdes priekšsēdētājs Tijns van Elderens (Tijn van Elderen) atzīst: «Līdz ar ģeopolitiskajiem satricinājumiem patērētāji baidās tērēt naudu, un arī mēs to redzam apgrozījumā. Tas, ko varam darīt, ir strādāt pie zīmola, nākt klajā ar arvien jauniem produktiem un būt veikalos, kuros, mūsuprāt, ir pircēji — būt pieejamiem gan praktiski, gan mentāli». Pirms divām nedēļām viņš ieradās Talsu novada Pastendē, «Brabantia» Latvijas rūpnīcā.
— Vai jūs Latvijā ierodaties regulārās vizītēs vai tikai īpašos gadījumos?
— Man jāpārbauda viss, ko viņi šeit dara (smejas). Bet, ja nopietni, manuprāt, es šeit ierodos pārāk reti. Man patīk strādāt ar latviešiem, jo esam līdzīgi — arī holandieši reāli stāv uz zemes un ir individuālisti. Mēs viens otru labi saprotam, tāpēc viegli kopā attīstīties. «Brabantia Latvia» mums ir spēcīga komanda, katru reizi, kad šeit ierodos, ir jaunas idejas, piedāvājumi, kā darīt lietas, jauni sasniegumi… Tāpēc saku, ka ierodos pārāk reti — man patīk šeit būt. Koncerna ražošanas direktors Hijs Lathuvers (Gijs Lathouwers) ierodas biežāk. Bet pārsvarā rūpnīcas direktors Sandis Babris brauc pie mums.
— Manuprāt, latvieši ir darbaholiķi un ļoti atbildīgi. Kāds ir jūsu iespaids?
— Jūs esat slinki… (pauze, kam seko smiekli). Citās valstīs cilvēki vispirms saka: «Iedod man jaunu tehniku, tad strādāšu…». Latvijā ir otrādi — jūs vispirms pierādāt, ka varat izdarīt, un tikai pēc tam loģiski seko piedāvājums veikt vides uzlabojumus, jaunu tehniku. Latviešiem ir arī ļoti laba humora izjūta, tāpēc viegli strādāt.
— Varbūt tāpēc apsverat paplašināt ražošanu Latvijā — ne tikai Pastendē?
— Tas nebūtu loģiski. Tad vajadzētu jaunu vadītāju, darbaspēku, piegāžu ķēdi… Mēs esam Pastendē vairāk nekā 15 gadu, mums ir stabila komanda, labi piegādātāji un pērn esam atzīti par gada darba devēju Talsu novadā. Tāpēc, ja paplašinātos, tad tikai šeit.
(Sarunā iesaistās H. Lathuvers, kurš min, ka ar holandiešiem nav viegli, jo esot tieši un reizēm asi. Piemēram, pieklājīgie briti radot iespaidu, ka līdz galam acīs nesaka patiesību, bet latvieši nemīl runāt aplinkus — tāpēc ar mums esot viegli.)
— Vai kādreiz esat kaut kur pārtraukuši ražošanu, jo grūti sastrādāties ar cilvēkiem?
— Jā, un zināt, kur? Nīderlandē (smejas). Mums tur bija vairākas rūpnīcas, bet tas bija pirms 30 gadiem. Jāatceras, ka savulaik Eiropā nebija brīvas cilvēku un preču plūsmas. Tolaik mums bija rūpnīcas un izplatīšanas centri visā Eiropā. Kad sākās brīvais tirgus, mēs tās apvienojām. Mums ir ražotnes Beļģijā, Latvijā un Ķīnā.
— Jūs jau pieminējāt vairākas pozitīvās lietas, kāpēc patīk strādāt ar latviešiem, bet vai saskaraties arī ar kādiem izaicinājumiem?
— Jā, jūsu valoda ir neiespējama (fonā Sandis Babris smejas, ka gluži kā holandiešu valoda). Varbūt ir grūti atrast vietējos talantus, kāda specifiska profila darbiniekus. Tāpēc daudz laika veltām tam, lai cilvēki, kuri šeit strādā, mūs uzskatītu par labu darba devēju un stāstītu tālāk, ka meklējam, piemēram, inženieri. Tā no mutes mutē atrodam jaunu speciālistu.
Bet tas darbojas abos virzienus, vai ne, Sandi? Jums ir viegli strādāt arī ar mums. Nīderlandē cilvēki ir nodarbināti mazāk darba stundu, taču mums ir viena no augstākajām produktivitātēm. Mums nav laika muļķībām. Un jums arī ne — pa taisno ķeramies pie lietas un izdarām. Un tad mēs svinam, jo panākumi ir jāatzīmē.
— «Brabantia» pandēmijā bija ieguvēji, jo cilvēki sāka iepirkties tiešsaistē. Šobrīd pagājuši pieci gadi — vai sabiedrības paradumi mainījušies?
— Jā, mēs pirms 15 gadiem sākām investēt tiešsaistes uzņēmējdarbībā. Kad sākās pandēmija, mēs jau bijām gatavi. Covid-19 laikā internetā iepirkās 50 %, šobrīd — 45 %. Kritums nav liels, taču pārējie pērk veikalā, jo grib pieskarties, sajust produktu, par kuru atdod naudu.
— Taču jūs ražojat lietas, kas nav ikdienas pirkumu sarakstā. Ja cilvēks vienreiz nopērk, viņam tas nav jādara atkārtoti. Kas veido augošo pieprasījumu?
— Mēs veicām aptauju Eiropā, lai noskaidrotu, kas patērētājam svarīgi mājsaimniecībā, un daudzi atzina, ka ir noguruši no zemas kvalitātes. Nav nekā kaitinošāka par neasu nazi, gludināmo dēli, kas šūpojas, vai atkritumu tvertni, kas neveras ciet… Cilvēki grib lietas, kas kalpo ilgi, un mēs tās testējam. Turklāt gribam, lai tās ir vizuāli baudāmas.
— Jūs esat jau ceturtā paaudze, kas turpina «Brabantia» — jūs piespieda?
— Nē, es jau piecu gadu vecumā zināju, ka gribēšu šo amatu. Redzēju savu tēti un vectēvu pieņemšanās, rūpnīcu atklāšanās, ar daudzu cilvēku palīdzību viņi radīja ko skaistu un tam pievienoja daļu no sevis. Mēs mēģinām mājsaimniecības padarīt mazliet skaistākas, baudāmākas un ilgtspējīgākas, un, ja varu tajā palīdzēt (īpaši pēdējā punktā), tad es būšu laimīgs. Sākot strādāt uzņēmumā, uzreiz zināju, ka esmu īstajā vietā.
— Turpināt iepriekšējo paaudžu iesākto vai jums ir jauns skatījums?
— «Brabantia» sāka mans vecvectēvs, viņam bija vairāki uzņēmumi. Mans vectēvs un viņa brālis radīja ilgstspējīgu mājsaimniecības preču konceptu. Mans tētis, viņa brālis un brālēns to paplašināja starptautiski. Mans un pārējās komandas uzdevums ir iesaistīt patērētāju. Tēlaini runājot, vienmēr, vadības sapulcēs, ir arī tukšs krēsls patērētājam. Mums vienmēr jākoncentrējas uz to, ko viņi vēlas. Mani priekšgājēji domāja par to, ko varam ražot un pārdot, bet es gribu patērētājam jautāt — ko tu vēlies? Tā ir cita veida domāšana.
— Vai redzat, ka jūsu bērni turpinās?
— Nē, mani bērni studēja pilnīgi pretējas jomas. Redziet, es vienmēr šo darbu gribēju, bet paaudze pirms manis nē. Mans vectēvs 75 gadu vecumā atklāja, ka viņš nevēlējās strādāt uzņēmumā, viņam to lika. Viņš 52 gadus nostrādāja. Es saviem bērniem pateicu, ka viņi var darīt, ko vēlas, un, ja sagadīsies, ka tas saistīts ar mūsu uzņēmumu, super, ja nē — viņu izvēle.
— Bet kas notiks ar uzņēmumu?
— Mums ir liela katoļu ģimene, es neesmu vienīgais ģimenes loceklis.
— Šobrīd pasaulē nav viegls laiks. Kā tas ietekmē uzņēmumu «Brabantia»?
— Esam atkarīgi no tā, kā domā patērētājs. Ģeopolitisko satricinājumu dēļ patērētājs baidās, uzskata, ka jāgaida labāki laiki. Daudzās Eiropas valstīs algas augušas straujāk par cenām, tātad nauda, ko tērēt, ir, taču mēs vairāk taupām. To redzam savā apgrozījumā, kas ir tāds pats kā pērn. Taču esam plānojuši augt nedaudz ātrāk. Varam strādāt pie inovācijām, mēģināt iekārdināt, darīt visu, ko varam, bet tālākais atkarīgs no patērētāja.
— Ģeopolitiskās situācijas dēļ arī metāla cenas ir svārstīgas — kā to risināt?
— Mums ar piegādātājiem ir labi līgumi sešus mēnešus vai gadu uz priekšu. Tas nozīmē, ka cenas ir samērā stabilas. Jā, cenu spiediens ir, bet to mēģinām saprātīgi risināt. Vienīgais, ko varam darīt, ir būt elastīgiem un pielāgoties situācijai.
#SIF_MAF2024
