Teju pirms gada Adrija Elizabete Švēde-Grīnberga savā Facebook notikumu joslā publicēja fotogrāfijas, kurās abi ar opi redzami uz motocikliem. Tām klāt bija apraksts par opi kā iedvesmotāju šādai nodarbei, un nu tā jau pārtapusi par mazmeitas un opja īpašāko saikni. Tā kā siltais un saulainais laiks braucieniem ar močiem iedvesmo arvien vairāk cilvēku, ticu, ka šī saruna iedvesmos vēl vairāk!
— Kā sākās opja aizraušanās ar motocikliem un kurā brīdī tu pavilkies tam līdzi?
— Opim aizraušanās ar motocikliem sākās jau bērnībā. Viņa tēvam vienmēr bija kāds mocis, un viņi abi no mazotnes bija «pie dzelžiem». Taču pa īstam tas viņu aizrāva pēc Kandavas tehnikuma beigšanas, kad 1974. gadā viņš kopā ar draugiem — sešiem džekiem ar Jawām — devās mēnesi ilgā braucienā uz Karpatiem. Tur arī parādījās tā sajūta, kas viņu nepalaida vaļā. Viņam motocikls vienmēr bijis kā biļete uz brīvību. Sapņojis par Hārliju, iztēlojies sevi uz čopera ar cigāru zobos. Tā ir viņa pasaule — dzīva, īsta, ar humora devu un vēju matos. Un, kad viņš mani pirmo reizi izvizināja, tad viss notika pats no sevis. Es nepavilkos uz ātrumu vai troksni, bet uz to sajūtu, ko viņš bija atradis un kas, izrādījās, bija arī manējā.
— Un kad tiki pie sava motocikla?
— Pagājušajā gadā pēc ilga domāšanas un sapņošanas procesa. Ilgu laiku centos saprast, kāds motocikls būtu mans — gan pēc sajūtām, gan vadāmības. Un brīdī, kad ieraudzīju «Honda Rebel», viss salikās. Tas uzreiz iekrita acīs un sirdī. Tas ir cruiser tipa motocikls ar nedaudz chopper raksturu — ne pārāk smagnējs, bet ar savu stilu. Man tas likās ideāls kā pirmais. Kad parādīju opim, ka esmu izvēlējusies Rebel, viņš tikai pasmaidīja un teica: «Tu esi uz pareizā ceļa». Tas man bija svarīgi — it kā viņš ar vienu teikumu apstiprināja, ka esmu atradusi kaut ko tiešām savu.
— Pirmo reizi uzkāpjot uz motocikla, nebija bail? Un kādas bija sajūtas, kad pirmo reizi uzkāpi uz savējā?
— Pirmo reizi, kad uzkāpu uz motocikla kā pasažiere, bail nebija. Tas bija opja mocis un viņš pie stūres. Tajā mirklī man bija tikai jāatļaujas sajust brīvību. Bet pavisam cita sajūta bija tad, kad pirmo reizi pati sēdos pie stūres mācībās. Tas notika Talsos, kur arī kārtoju tiesības — pie diviem lieliskiem instruktoriem, Sandra un Emīla. Viņi mācīja ar pārliecību un sapratni, un ar viņiem blakus mācību process šķita daudz drošāks. Sākumā, protams, bija satraukums. Ne viss izdevās uzreiz, un bija brīži, kad šaubījos, vai tiešām spēšu tikt galā. Ir viegli apšaubīt sevi, kad mācies ko jaunu, īpaši kaut ko tik tehnisku un atbildīgu. Bet tajā pašā laikā bija motivācija. Īpaši no opja, kurš ticēja man jau tad, kad es pati vēl nebiju pārliecināta. Un tad pienāca brīdis, kad uzkāpu uz sava motocikla. Tās nebija bailes, tas bija tāds dīvains sajaukums starp satraukumu un sajūsmu. Rokas mazliet drebēja, bet smaids nepazuda. Sajūta bija — es tiešām to daru! Ne kā mācību braucienā, ne kā pasažiere, bet kā vadītāja. Un tajā brīdī manī pirmo reizi iestājās patiesi klusa pārliecība, ka ar šo viss tikai sākas.
— Kas tev šķiet visīpašākais, visvērtīgākais tajā, ka šo aizraušanos dali kopā ar savu opi?
— Tas, ka mums ir šī kopīgā aizraušanās, man šķiet, ir viens no vērtīgākajiem saiknes veidiem, kāds var būt starp mazmeitu un opi. Tas nav tikai par motocikliem, tas ir par kopā pavadītu laiku, par uzticēšanos un par sarunām. Man ir svarīgi, ka viņš ne tikai parāda savu pasauli, bet arī pieņem, ka manā pasaulē ir vieta viņa pieredzei. Viņš nekad nav diktējis, kā un ko darīt, — viņš vienkārši ir bijis klāt. Tajā ir tā vērtība, ka viņš ļauj man pašai augt šajā ceļā, vienlaikus esot līdzās kā balsts. Tā nav vienkārši aizraušanās — tā ir kopīga lieta, kas mūs patiesi vieno.
— Vai ir kas tāds, ko esi no viņa mācījusies?
— Jā, un ne tikai tehniskas lietas. Viņš vienmēr man uzsvēris, ka motocikls nav tikai transportlīdzeklis — tas ir brīvības simbols, bet ar to nāk arī atbildība. Tieši caur viņa piemēru esmu sapratusi, ko nozīmē cieņa pret ceļu un citiem satiksmē iesaistītajiem. Viņa attieksme pret braukšanu man parādīja, cik svarīga ir pacietība, spēja paredzēt, domāt ilgtermiņā un būt klātesošai. Tas viss dod pārliecību. Ne tikai uz motocikla, bet arī dzīvē. Viņš man ir arī parādījis, ka kļūdas nav pasaules gals. Galvenais ir mācīties no tām un iet tālāk ar mieru sevī. Un to viņš iemāca nevis ar vārdiem, bet ar to, kā pats rīkojas — ar nosvērtību, cieņu un mierīgu pārliecību.
— Ko tev nozīmē šāda aizraušanās, iespēja uzkāpt uz motocikla un doties ceļā?
— Kad braucu, viss kļūst vienkāršāks. Nav pārlieku daudz fona trokšņu, nav domu burzmas. Ir tikai ceļš, motocikls un es. Tajā ir kaut kas ļoti īsts. Tāds brīdis, kad nekas un neviens netraucē. Tu esi ārā, vējš sejā, un sajūta ir, ka elpo dziļāk nekā parasti. Tā brīvība nav skaļa vai izaicinoša — tā ir klusa, iekšēja. Man tas ir arī veids, kā iziet ārpus savas komforta zonas, bet tajā pašā laikā justies tieši tur, kur man jābūt. Es nezinu citu nodarbi, kur vienlaikus vari būt tik koncentrēta un tik brīva. Dažkārt vienkāršs izbrauciens pāris stundu garumā spēj dot vairāk skaidrības nekā jebkura saruna.
— Ierakstā sacīji, ka kopīgie braucieni ir vienas no mīļākajām atmiņām. Kur jau esat kopīgi pabijuši, un varbūt jums plānā ir vēl kāds īpašs galamērķis?
— Esam daudz braukuši tepat pa Kurzemi — pa mazajiem ceļiem, kur maz satiksmes un vairāk dabas. Reizēm maršruts ir izplānots, bet citreiz vienkārši braucam, kur acis rāda. Un tieši tie spontānie izbraucieni man ir vismīļākie — tur nav plāna, nav laika spiediena, tikai ceļš un sarunas starp pieturām. Kaut arī šķiet, ka viss jau ir izbraukāts, katru reizi ir citādāk — gan ceļš, gan sajūtas. Opis pēdējos gados ar saviem domubiedriem ir bijis arī tālākos izbraucienos — vairāku dienu braucienos ārpus Latvijas, un tā noteikti ir pieredze, ko kādreiz gribētu arī pati piedzīvot.
Man pašai viens no sapņiem ir doties ar motociklu līdz Horvātijai, līdz Adrijas jūrai, kas simboliski man ļoti tuva, jo mani sauc Adrija. Visvairāk es gribētu, lai šāds ceļojums būtu kopīgs ar opi. Šādam braucienam vēl ir jāgatavojas. Gan tehniskās pieredzes ziņā, gan emocionāli, bet tas noteikti paliek kā viens no lielajiem mērķiem. Un ne jau galamērķis ir svarīgākais, bet tas, ka būtu vēl viens piedzīvojums kopā.
/Foto no personīgā arhīva/
