Latvijas dārzi, tostarp Talsu novadā, jau vairākus gadus piedzīvo gliemežu uzbrukumu — Spānijas kailgliemeži posta dobes un iznīcina ražu. Ar ķīmiju, sāli un fizisku vākšanu nepietiek. Tāpēc arvien vairāk saimnieku pievēršas dabīgai aizsardzībai — Indijas skrējējpīlēm jeb pudeļpīlēm, kā tās iesauktas tautā. Cik efektīva ir šī dabīgā kaitēkļu iznīcināšanas metode, pieredzē dalās divas pudeļpīļu saimnieces — Agnese Krauze un Gunta Fetere — no Laucienes pagasta.
Agnese Krauze, «Laucienes strausu fermas» saimniece, pastāsta, ka šīs pīles gliemežu apkarošanai iegādājusies pērn. «Padevos pēc trīs vakariem, kad mēs trijatā katrs vienā reizē salasījām divus 10 kilogramīgus spaiņus ar gliemežiem, — un tie tikai vairojās,» viņa saka. «Man noēda 50 ķirbju stādus. Palika vien mizas. Izmēģinājām arī sāls izmantošanu, pat lodlampu, bet padevos un iegādājos pīles.» Papildu drošībai Agnese pievienoja zosi, kas brīdina par lapsām vai citiem plēsējiem. Tiklīdz zoss saceļ troksni, pīles paslēpjas mājiņā.
Agnesei ir deviņas Indijas skrējējpīles un hektāru liela platība. Joprojām atrodoties kāds gliemezis, un viņa spriež, ka uz tik lielu teritoriju vajadzētu vairāk pīļu. «Bet nevar salīdzināt ar to, kā bija pirms tam,» viņa piebilst.
Viņa pati inkubē Indijas skrējējpīļu olas, ko iegādājas no dažādām saimniecībām. Tas tiek darīts, lai pīles nebūtu radniecīgas un vēlāk varētu droši veidot jaunas grupas, kur tēviņi un mātītes nav no vienas ģimenes. Agnese piedāvā arī pīļu īres modeli — par pīles pilnu cenu tās var iznomāt uz vasaru, un, ja ziemā nav iespēju pīles uzturēt, var tās atdot atpakaļ.
Kā barot, kur turēt?
Pīlēm dod «Dobeles dzirnavnieka» ražoto pilnvērtīgo barību vistām un jānodrošina vienmēr svaigs ūdens. Tās labprāt ēd arī sarīvētus dārzeņus. «Obligāti vajadzīgs dzeramais ūdens, lai skalotu knābi,» skaidro Agnese. Gliemeži satur lipīgu gļotu, kas to var aizķepināt.
Ziemā pīles tiek turētas kopā ar vistām, un labi sadzīvo. «Pakaišos ir skaidas, virsū lieku salmus. Ziemā arī izlaižu ārā, pīlēm patīk parušināties pa sniegu,» viņa stāsta. Agnese novērojusi, ka pudeļpīles ir tīrīgākas nekā citas ūdensputnu šķirnes.
Vai pīles ir sociālas?
Agnese norāda, ka jāiegādājas vismaz divas. Ja pīle paliek viena, tā kļūst nemierīga, klaigā un meklē otru. Pīles savā starpā veido ciešas saites, turas kopā ganoties, un vakarā kopā atgriežas mājiņā.
Kādā putnkopības forumā lasīju viedokli, ka Indijas skrējējpīļu spēja apkarot Spānijas kailgliemežus ir pārvērtēta un tikpat labi ar tiem cīnoties citu šķirņu pīles. Agnese skaidro, ka Indijas skrējējpīles spēj pārstrādāt Spānijas kailgliemežus efektīvāk — to gremošanas sistēma tiek galā ar gliemežu lipīgo gļotu labāk. «Pie šāda viedokļa nonācām Latvijas Putnkopības asociācijā, un tas balstīts pētījumos,» skaidro Agnese. Arī citas pīles ēd spāņus, tomēr tās šos nelūgtos viesus nevar patērēt tādā daudzumā kā Indijas skrējējpīles.
Klausās radio un «gliemežo»
Ierodoties «Ūķeniekos» pie Guntas Feteres, līņā lietus, kas drīz vien pieņemas spēkā. Indijas skrējējpīlēm tas netraucē, un tās turpina aptuveni hektāru lielās teritorijas apsekošanu. Turklāt mūzikas pavadībā. Nama saimniece atklāj, ka pirms mēneša lapsa aiznesusi divas pīles. Visai teritorijai aplikt žogu būtu dārgi, un meklēti citi varianti. «Dēls pastāstīja, ka redzējis pudeļpīles arī kādā sētā, kas robežojas ar mežu, un arī tur tās staigājušas brīvā vaļā. Saimniece atklājusi, ka lapsas atbaida ar mūziku. Arī mēs to sākām,» pastāsta Gunta.
«Pīles mums ir septiņus gadus. Vajadzība pēc tām radās, kad sākās problēmas ar gliemežiem — tiem, kam ir čaulas uz muguras. Lietainā laikā, mitrumam pieaugot, gliemeži bija visur — pat mājas sienas bija nosētas, par zāli nemaz nerunājot. Man īpaši patīk Indijas skrējējpīles, viņas nav skaļas, ir mierīgas un reizē rosīgas — skrien, darbojas, dara savu darbu gluži kā mēs paši.»
Puķes neaiztiek
Guntas dārzā zied rozes, hortenzijas, samtenes un citi ziedi. Par pīļu uzbrukumiem dobēm neesot jāsatraucas. «Tās ir vieglas, neko nenobradā. Viņas te darbojas skaistumam, harmonijai un, visam pāri, gliemežu apkarošanai,» viņa piebilst.
Par to, vai teritorijā ir Spānijas kailgliemeži, Gunta nav pārliecināta. «Ja ir, tad pīles tos likvidē, pirms pagūts pamanīt. No kādas saimniecības nopirkām mulču, viņi kravu izlādēja, pamanīja mūsu pīles un iesaucās: «O, jums skrējējpīles, pie mums šausmīgi daudz spāņu!»» Pēc tam gan mierinājuši, ka mulčas novietnē tie neesot, tomēr Gunta uzskata — ja reiz viņi ir, tad visur.
Uz jautājumu, vai pīles mēdz klīst prom no teritorijas, viņa atbild, ka reizēm tām ļoti interesē kaimiņa īpašums, jo zina, ka tur ir gliemeži. Tad jārīkojas nekavējoties — jāaizdzen atpakaļ uz savu zonu. «Tā vairākas reizes, līdz saprot, ka tā nav viņu teritorija.»
Spriežam, ka pilsētā bez žoga gan neiztikt, lai putni neaizklīstu. Taču žoga izmaksas pilsētā ievērojami mazākas nekā tad, ja jāapjož hektārs vai divi. «Gliemji ļoti ātri vairojas, un man šķiet, ka pienāks brīdis, kad bez pīlēm vairs nevarēs izdzīvot,» piebilst Gunta.
#sif_maf2025
