Spānijas kailgliemezis (Arion vulgaris) iznīcina dārzus un degradē apkārtējo vidi nu jau gandrīz visā Latvijā. Lai apturētu tā izplatību, Aina un Haralds Jēkabsoni no Talsiem un Ilze Mājeniece no Kokneses dibinājuši pirmo biedrību «Pret Spānijas kailgliemezi».
Ar abiem talsiniekiem tiekamies piektdienas vēlā pēcpusdienā topošajā Vilkmuižas ezera peldvietā. Jau pēc pāris minūtēm Haralds zem laipas pamana vienu Spānijas kailgliemezi un smejoties nosaka: «Re, gliemezis te vēl pirms peldētājiem!» Var redzēt, ka viņš mazliet bažīgi nopēta no akmeņiem veidotu žogu, jo tādi patvērumi gliemezim patīk. Šis ir viens no piemēriem, kāpēc biedrība tapusi, — tās dibinātāji negrib pieļaut, ka te un citviet Spānijas kailgliemežu savairojas tik daudz, ka cilvēkam nav, kur kāju spert.
Biedrībai skaļāka balss
Jēkabsonu ģimene jau vairākus gadus aktīvi cīnās pret Latvijā nelūgto Spānijas kailgliemezi, izveidojuši mājaslapu spanijaskailgliemezis.lv un «Facebook» grupu «Spānijas KailGliemezis», kurā jau vairāk nekā 2700 dalībnieku. Kāpēc vēl biedrību? «Tas dos cilvēkiem stimulu atkal saņemties,» uzskata Aina. Jau dienā, kad publiski parādījās ziņa, ka 31. jūlijā dibināta biedrība, komentāros iedzīvotāji esot pauduši atbalstu un cerību, ka varbūt kopīgiem spēkiem cīņa izdosies. Viņi plāno pārveidot savu mājaslapu, lai tajā ar pieredzes stāstiem, kas strādā vai nestrādā, varētu dalīties arī citi. Tāpat paredzēti semināri, kuros piesaistīs ekspertus. Biedrībai pavisam cits spēks, lai runātu ar pašvaldībām un augstākām instancēm, un tās dibinātāji cer, ka izdosies piesaistīt dažādu kompetenču cilvēkus, atbalstītājus un brīvprātīgos, kas, piemēram, palīdz sagatavot informatīvus video, dodas palīgā bezspēcīgiem senioriem dārzā salasīt gliemežus, nopļaut zāli vai kaut vai noziedot spainīti granulu. «Negribam spāniešiem atdot savu zemi. Ceram atrast līdzīgi domājošos, jo redzam, ka viens nav cīnītājs. Mūsu mērķis ir efektīva un zinātniski pamatota kailgliemežu apkarošana, kā arī tiesiskās vides sakārtošana.»
Rīkos paraugtalkas
Lai ierobežotu Spānijas kailgliemezi, jāstrādā arī praktiski, tāpēc biedrība plāno paraugtalku — noteiktā platībā nedēļas garumā tos nolasīt. «Mēs parasti lasām līdz pēdējam gliemezim. Negribam talku veidot ķeksīša pēc, gribam cilvēkiem parādīt, ka tā tiešām strādā. Cīnīties ir darbietilpīgi, bet reāli,» skaidro Haralds Jēkabsons. «Līdz šim bijām tikai divi, bet tagad, kad būsim vairāk, redzam, ka to izdarīt ir reālāk. Ja cilvēki redzēs, ka tiešām ir rezultāts un pēc tam teritorija tikai jāpieskata, viņi sāks lasīt arī savas apkārtnes tuvākajās zaļajās zonās.» Viņi parēķinājuši, lai pa tīro vairākos vakaros nolasītu vienu Vilkmuižas ezera pusi, vajadzētu aptuveni 100 cilvēku. Vai Talsos tāds daudzums ir reāls? Var just, ka iepriekšējos gados pašiem mazliet zudis entuziasma, jo šeit talkās tik daudz palīdzīgu roku nemaz neatsaucās — galvenokārt gliemežus lasīja paši organizatori. Tāpēc biedrība pirmo paraugtalku rīkos tajā Latvijas reģionā, kurā būs atsaucīgākie iedzīvotāji un izdosies savākt talciniekus. Talsiem vēl iespēja saņemties.
«Mēs negribam sagaidīt brīdi, kad cilvēki sāks pamest mājās, jo vairs nespēs cīnīties,» saka Haralds.
Lai cilvēki nepamet mājas
Kāpēc iedzīvotāji nemaz nav tik aktīvi kopējā cīņā? Aina uzskata, ka daudzi nav redzējuši trakākos gadījumus, kad taciņas gliemežu pilnas, pa ietvi nevar pabraukt ar skūteri vai tie jau lien pa māju sienām. Viņai sāp sirds par «Facebook» grupā lasītiem stāstiem, kur gados veciem cilvēkiem spēka vairs nav, jārūpējas par guļošu dzīvesbiedru, bet tam nav laika, jo dārzā jālasa gliemeži, kas teritoriju pārņem arvien vairāk. «Mēs negribam sagaidīt brīdi, kad cilvēki sāks pamest mājās, jo vairs nespēs cīnīties,» saka Haralds. Ja nebūs cerētās atsaucības, vai pašiem nezudīs entuziasma? «Gan atradīsies kāds reģions, kurā entuziastu būs. Tur arī darbosimies. Biedrība nav tikai Talsos un Koknesē, mēs darbosimies plašākā Latvijas teritorijā.»
Viņuprāt, iedzīvotājiem motivējoši nav arī ekspertu komentāri, ka Spānijas kailgliemežus nevar iznīcināt pavisam — ar tiem būs jāsadzīvo. Tas rada nolemtības sajūtu, taču, neko nedarot, paliks arvien sliktāk, un biedrība ar praktiskiem piemēriem cer atgriezt cerību.
Gliemežiem lieks gājiens
Paši kā risinājumu savā dārzā atraduši ēnošanas tīklu. «Tas ir smalks tīkls, kam ir caurumi, bet tik mazi, ka gliemezis netiek cauri. To parasti izmanto siltumnīcās, lai karstās dienās to aptumšinātu. Mums apkārt teritorijai ir parastais žogs, kam esam piešuvuši ēnošanas tīklu un apakšā pierakuši. Protams, stulbi, ja katrs īpašums būs apvīts ar tīklu, bet vēl stulbāk, ja visur būs gliemezis,» uzskata A. Jēkabsone. Ēnošanas tīkls gan ģimeni no gliemežiem nav atbrīvojis pavisam. «Pirms dažiem gadiem, kad likām, nebijām izdomājuši, kā pareizi to piestiprināt, tāpēc asumi žogā vējā izberzējušies cauri un ar trimmeri izveidojušies caurumi. Ir putni, kas pārnes gliemežus…» Rezultāti tomēr ir: Spānijas kailgliemežu krietni mazāk un teritorija jāpieskata vien pāris vakaru nedēļā. Ja palūkojas pāri žogam, var redzēt, ka tur drūzmējas gliemežu bari. «Viņiem sanāk iet uz augšu un leju, vismaz trīs metru lieks gājiens. Uz žoga gliemezi ieraudzīt ir daudz vieglāk nekā zālē, — tas palīdz cīņā,» piebilst Haralds. «Žogs neatrisina visu, bet būtiski samazina gliemežu iespējas nonākt teritorijā. Mums vajadzēja aptuveni 160 metrus ēnošanas tīkla. Ieguldījumi ir, bet tas atmaksājas.»
Jaunā biedrība ir pārliecināta, ka ar sadarbību un sistemātisku darbu Spānijas kailgliemežu problēmu ir iespējams pārvarēt. Lai īstenotu savas ieceres, biedrība plāno piedalīties projektu konkursos un piesaistīt finansējumu no dažādiem vides un sabiedrisko iniciatīvu atbalsta fondiem. Tāpat saskaņā ar statūtiem biedrība pieņems ziedojumus, kas tiks izmantoti, piemēram, izglītojošu pasākumu un talku organizēšanai.
Attēlā: Biedrības «Pret Spānijas kailgliemezi» dibinātāja Ilze Mājeniece (no labās), Aina un Haralds Jēkabsoni. Dienā, kad trijotne nolēma veidot biedrību, attēlā pievienojusies arī Jēkabsonu ģimenes meita Helēna, kura ir biedrības logo autore. /Publicitātes foto/
#SIF_MAF2025
