«Talsu Vēstu» redakcijā vērsās Talsu novada iedzīvotājs, kura neizpratni raisījusi brīdinājuma zīme pie Lejaslabiņu ezera Laucienes pagastā, ka tas ir privātīpašums. Likums to pieļauj, turklāt, tā kā īpašnieks ir viens, nevis vairāki, šeit nedarbojas arī tauvas josla. Jaunais īpašnieks vēlas sakārtot līdz šim novārtā atstāto teritoriju.
«Nesen nopirku dārziņu netālu no Lejaslabiņu ezera cerībā, ka iešu tur peldēties un ko tik vēl ne, bet nesen tur uzradusies zīme, ka tas ir privāts ezers. Ezeri vispār būtu lieta, ko nedrīkstētu ļaut kādam privatizēt. Saprotu, zeme ap ezeru, bet ne pats ezers (tauvas tiesa u.tml.). Bet var jau arī būt, ka tā zīme ir ļaužu mānīšanai, bez seguma,» pārdomās dalās novadnieks.
Talsu novadā — tikai divi publiski ezeri
Apskatot Civillikumā norādīto publisko ezeru sarakstu, redzams, ka Talsu novadā ir tikai divi publiski ezeri — Sasmakas un Engures ezers (daļa ir Tukuma novada teritorijā). Tas nozīmē — ja ezers nav šajā sarakstā, tad tas ir privāts ezers, kas ir pieguļošo zemes gabalu īpašnieku kopīpašums, un katram no viņiem ir tiesības lietot to ezera daļu, kura piekļaujas viņa zemei.
Noskaidrojām, ka īpašumu — Lejaslabiņu ezeru un zemi ap to — aizvadītā gada sākumā iegādājās rīdzinieks Nauris (uzvārdu nevēlas publicēt, bet redakcijai zināms), kurš nākotni saista ar šo pusi. Pirms tam Lejaslabiņu ezers un tam pieguļošā teritorija piederēja citam īpašniekam, arī no Rīgas. Tomēr iepriekšējais īpašnieks, atšķirībā no jaunā, nelikās par to ne zinis. Laucienes pagasta pārvalde nereti saviem spēkiem un rīkojot talkas, uzņēmās sakopt peldvietu, un atkritumu, kā raksturo pārvaldes vadītājs Juris Upmalis, tur bijis ārkārtīgi daudz.
Ezers un apkārtējā teritorija nolaista
Jaunais Lejaslabiņu ezera īpašnieks stāsta par to, cik nolaistā stāvoklī to iegādājies un kas tiek darīts, lai tas iegūtu jaunu seju.
«Pirmos 30 gadus atjaunotās Latvijas laikā ezers bija atstāts novārtā un daudziem to labpatikās izmantot savās (bieži savtīgās) interesēs, kā rezultātā apkārtne bija piemēslota, pieļauts būtisks ezera un tā krastu aizaugums, kā arī būtiski ietekmēti zivju resursi. Tādēļ pašreiz ezeram un tā apkārtnei ir noteikti attiecīgi ierobežojumi, kas ir saskaņoti ar ezeru apsaimniekošanas speciālistiem un zinātniekiem, lai ezers atkoptos un apkārtne tiktu sakopta. Ieeja īpašuma teritorijā, tai skaitā peldēšanās, ir pieļaujama, to iepriekš saskaņojot ar mani. Kontaktinformācija ir pieejama ezera apkaimē. Pusotra gada laikā ar e-pasta starpniecību ar mani sazinājušies tikai trīs cilvēki, kuri jautājuši par peldēšanās iespējām. Klātienē man atļauju jautājuši aptuveni astoņi cilvēki. Atļauja nav beztermiņa, jo, attīstot un sakārtojot teritoriju ap ezeru, var tikt mainītas arī piekļuves zonas, par ko tiks norādīts attiecīgās vidē atrodamās brīdinājuma zīmēs. Vēlos pateikt lielu paldies tiem cilvēkiem, kuri iepriekšējos gados ir centušies nosargāt Lejaslabiņu ezeru, vākuši atkritumus, rīkojuši talkas un aizrādījuši tiem, kuriem princips «savāc aiz sevis» ir svešs,» stāsta Nauris.
Tauvas josla nedarbojas
Savukārt tauvas josla — sauszemes josla gar ūdeņu krastu, kas paredzēta ar zveju vai kuģošanu saistītām darbībām un kājāmgājējiem — šī ezera gadījumā nedarbojas, jo tas pieder vienam īpašniekam.
«Tauvas josla nav jānosaka vienīgi tad, ja privātie ūdeņi visā to platībā un tiem pieguļošā sauszemes daļa pieder vienam īpašniekam un zvejas tiesības šajos ūdeņos nepieder valstij. Praksē tauvas josla parasti nav noteikta maziem ezeriem, kas pilnībā atrodas uz viena īpašnieka zemes (pie šādiem ūdeņiem attiecīgi ir novietojama zīme par to, ka ezers atrodas privātā īpašumā),» apstiprina Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktora vietniece Inese Bārtule.
«Vismazāk es vēlos runāt par negatīvo, bet ir būtiski saprast, ka ierobežojumi tiek ieviesti, ne jau lai ciniski parādītu to, ka «tas ir mans un citam nedošu». Diemžēl jau no pirmsākumiem man nācies saskarties ar mazo huligānismu, piemēram, manas ģimenes stādīto eglīšu notrimmerēšana, slēdzeņu bojāšana, veikalā pirkto zīmju iznīcināšana. Ziemas makšķernieki ir radījuši tiešos zaudējumus 480 eiro vērtībā — vainīgie zinās, par ko ir runa. Teritorijā joprojām tiek atstāti atkritumi, tai skaitā depozīta tara, kas pārsteidz. Nerunājot par izsmēķiem un elektronisko cigarešu atlikumiem. Notiek manis uzstādīto iekārtu fotografēšana. Tā visa rezultātā ir pieņemts lēmums teritorijā veikt diennakts videonovērošanu, kas daļēji jau ir nesusi rezultātus, jo daži noteikumu pārkāpēji, pārsvarā makšķernieki, ir palūgti atstāt teritoriju. Ja tas būs nepieciešams, neizslēdzu iespēju par aizliegumu pastiprināšanu. Šo nu gan es vismazāk vēlos, jo tas man ir finansiāli neizdevīgi,» teic Lejaslabiņu ezera īpašnieks Nauris.
