Šodien būs stāsts par kādu stipru, talantīgu un spriestspējīgu sievieti, kura savu ceļu dzīvē ir izcīnījusi pati. Ar gandrīz talsinieci Lindu Lezdiņu jeb, kā mēs viņu labāk zinām — Lindu Leen tikāmies ļoti saulainā marta brīvdienā, lai, malkojot gardus siltos dzērienus un vērojot rimto Talsu dzīvi, parunātu par būtisko.
— Cik ilgi nodzīvojāt Talsos? Kādas ir atmiņas?
— Nodzīvoju šeit tikai četrus gadus. Atnācu uz devīto klasi un pabeidzu vidusskolu Talsu ģimnāzijā. Atmiņas? Esmu daudz mainījusi dzīvesvietas savā bērnībā un agrā jaunībā. Tā nav bijusi mana izvēle, bet gan ģimenes apstākļi, kuri bija nevienkārši tāda maza bērna izaugšanas kontekstā. Bet tieši atnākšanu uz Talsiem varētu raksturot kā brīdi, kurā uzplaukt. Te bija pateicīga vide, kur turpināt attīstīt savas stiprākās puses, galvenokārt, mūziku — ansambļi, kori, skates, darbs un pieredze skolēnu parlamentā, dažādi pasākumi. Talsi bija lielākā pilsēta, kurā līdz tam brīdim biju dzīvojusi. Līdz ar to izaugsme bija uz arvien lielāku vietu. Šī bija izcila katapulta, lai pārceltos uz Rīgu un sāktu studēt mūziku akadēmiskā līmenī. Tikai labākās atmiņas, patiesi!
— Pie kā šobrīd strādājat?
— Māksliniekam darbs nekad īsti neiesākas un nebeidzas vai kaut kā neiepauzējas. Darbs un radošais process vienmēr ir klātesošs, tāpēc arī, piemēram, ceļošana — tas nav tikai apskatīt vietas vai atpūsties.
Viss raksts lasāms 18. marta laikrakstā «Talsu Vēstis» vai abonējiet e-avīzi šeit: https://retalsi.lv/abonementi/
