Režisora Ginta Zilbaloža filma «Straume» 7. decembrī Eiropas Kinoakadēmijas balvas ceremonijā atzīta par šī gada Eiropas animācijas filmu. Tā ir īpaša ar to, ka netiek izmantota verbālā valodā — varoņu emocijas var nolasīt caur mīmikām, dažādām skaņām, apkārt notiekošā konteksta, un, protams, to visu paspilgtina lieliska mūzika. Filmas komponists ir ne viens cits kā talsinieks Rihards Zaļupe. Mums izdevās mākslinieku notvert īsā telefonsarunā.
— Galvu reibinoši panākumi! Kā tiekat galā ar stresu? Vai vispār ir stress?
Nē, stresa nav. Drīzāk ir daudz darba, lai veicinātu visu šo procesu — intervijas un tā tālāk. Stresiņš parādās pirms nomināciju pasniegšanas. Tieši Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremonijā pieteikšana filmām bija diezgan gara, kādas septiņas minūtes. Tad gan bija, godīgi sakot, adrenalīns. Šādā mirklī septiņas minūtes ir diezgan daudz. Beigu beigās rezultāts bija pozitīvs, tad uztraukuma adrenalīns pārvērtās pozitīvajā.
— Vai bijāt cerējuši uz šāda apmēra panākumiem, kad strādājāt pie filmas?
— Kā kurā laika posmā. Ko nozīmē — cerēt? Protams, vislielākie nopelni ir Gintam Zilbalodim, Matīsam Kažam un visiem kopproducentiem, jo tas nav tā, kā, iespējams, no malas izskatās, ka čaļi uztaisīja filmu un viss pats no sevis aizgāja. Tur ir milzīgs darbs ieguldīts, lai filmu izveidotu līdz tādam produktam, ko varam redzēt kinoteātros. Un darbs turpinās, lai iesniegtu to konkursos, lai pievērstu filmai uzmanību un to ieraudzītu visu pārējo filmu klāstā. Ja šādi panākumi filmai ir, tas nozīmē, ka apakšā ir ieguldīts milzīgs darbs. Es domāju, ka visai komandai, īpaši man, Gintam un Matīsam, tas ir raksturīgi — mēs vienmēr esam domājuši par to, lai filma tiktu visaugstāk. Bez šāda apziņas stāvokļa grūti kaut ko ļoti labu izveidot. Ja tu zini, ka mērķē uz «Oskaru» vai pārējiem festivāliem, tad ir jāizveido kaut kas ļoti labs un unikāls.
— Kādas ir sajūtas, stāvot tik nozīmīgas publikas priekšā un saņemot balvas? Kas tajā brīdī izskrien cauri prātam?
— Es varu teikt tikai par sevi. Nedomāju, ka tajā mirklī galvā plosās kāds domu virpulis. Drīzāk tā ir tāda milzīga pateicība par to, ka tur varu atrasties, ka varu uzkāpt uz skatuves. Protams, ir kaut kādas domas par to, ka kaut kas tagad jāsaka. Tu redzi pirmajā rindā Holivudas aktierus, kuri uz tevi skatās, plus vēl jārunā angliski, tad, protams, ir tāds iekšējs satraukums, bet drīzāk par to, ko es teikšu, nevis par to, ka es tur atrodos. Bet no otras puses — kad nonāc tajā pasākumā, redzi, ka arī visas tās pasaules zvaigznes ir tikai cilvēki, viņi dara to, kas viņiem ļoti patīk. Kad tu viņus ieraugi, saproti, ka no vienas puses šī pasaule ir ļoti liela, bet tai pašā laikā tā ir ļoti, ļoti maza.
— Tomēr — no Talsiem līdz Holivudai izklausās diezgan galvu reibinoši!
— No malas tas varbūt tā liekas, bet, kad esi visā tajā iekšā, viss ir citādāk — es vienkārši daru to, ko mīlu. Protams, viena lieta ir darīt, bet otra — rūpēties par to, lai kāds to saklausa, saredz un sadzird. Par to bieži vien paši mākslinieki aizmirst. Godīgi sakot, tā ir viena no grūtākajām dzīves sastāvdaļām man personīgi. Gan soctīkli, gan viss pārējais — es to labprāt nedarītu, bet mēs dzīvojam šādā laikā, ka bez tā iztikt nevar.
— Kādi ir jūsu kā mūziķa tālākie mērķi? Ir kāds jauns projekts padomā?
— Sākumā jātiek galā ar «Straumi», tas viss turpināsies vēl vismaz līdz martam, varbūt pat mazliet ilgāk. Tuvākais un viens no lielākajiem projektiem ir Ziemassvētku koncerts, kas notiks jau piektdien, 20. decembrī, Torņkalna baznīcā, kur būs pilnīgi jauna programma pusotras stundas garumā. Es to ļoti, ļoti gaidu! Esmu uzstādījis jaunus un interesantus pienākumus sev uz skatuves — es dziedāšu, kas man ir ļoti liela aizraušanās. Pēdējā laikā tas man ļoti patīk. Tas nenāk viegli, tas prasa no manis daudz, tas ir cits lauciņš. Ja vēlaties sagaidīt šos svētkus mazliet savādākā dvēseliskā formā — gan ar garīgo mūziku, gan arī ar Ziemassvētku dziesmu interesantiem aranžējumiem, aicinu pievienoties.
Nākamgad ir jāstrādā pie dažādiem projektiem, kas ir iesākti, ir arī pāris filmas jau pieteikušās. Šis laiks ar filmu «Straume» man ļāvis saprast, uz kurieni man virzīties profesionālajā ceļā, lai es varu pārkāpt jau citā lauciņā. Tur vēl noteikti būs interesanti piedzīvojumi. Paralēli tam esmu izveidojis meditāciju kanālu tea of bhakti. Tas ir reāls darbs, kur katru nedēļu youtube platformā ievietoju video. Ir, ko darīt.
— Ko jūs sev novēlētu Ziemassvētkos?
— Labs jautājums. Es neesmu par to nekad domājis. Man jau visu laiku notiek gan iekšējs, gan ārējs darbs, šajā jomā vairs neko sev novēlēt nevaru. Es domāju, ka es sev novēlētu iekšēju mieru, iespēju vairāk saprast cilvēkus, vairāk viņos ieklausīties. Tās, manuprāt, ir svarīgākās lietas, ko es gribētu sev. Tātad, jā — ieklausītos citos, saprast viņus un būt mierīgam.
