Tētis — dzīves pamatakmens, stiprais plecs, kas vienmēr ir blakus gan prieka, gan izaicinājuma brīžos. Viņi ir tie, kas māca drosmi, izturību un beznosacījuma mīlestību. Tēva diena ir īpašs laiks, kad apstāties, novērtēt un pateikt īpašu paldies tiem, kas sirdī nēsā šo nozīmīgo lomu.
Ar Ivo Mālu satikāmies īpašā dienā — viņa un sievas 24 gadu kāzu jubilejā, un, kā atzina pats — tas ir īsts Dieva brīnums, ka tiekamies uz sarunu. Viņš ir piecu burvīgu bērnu tētis, un gaišums un rūpes, kas mīt pašā, atstarojas arī viņa bērnos — četros dēlos un meitā. Viņa un sievas ikdiena septiņus gadus un ļoti aktīvi pēdējos trīs ir aizņemta, darbojoties lietoto mēbeļu un sīklietu veikalā «Pērļu bode», kas daudziem talsiniekiem noteikti ir pazīstama vieta, jo tajā Kristīne vai Ivo, vai abi vienmēr ikvienu pircēju sagaida ar smaidu un kafiju.
Piedzīvot Dievu kā Tēvu
Sākotnēji un ārēji noteikti viss liecinātu par to, ka Ivo bijusi tēva klātbūtnes piepildīta bērnība, tomēr viņš atklāj, ka pirmo reizi tēvu ieraudzījis vien piecu gadu vecumā. «Viņš atnāca uz manu dzimšanas dienu un otrreiz es viņu atradu, sameklēju 35 gadu vecumā. Joprojām atceros, kā mēs satikāmies, viņš redzēja savus mazbērnus un, izrādās, viņš bija interesējies arī par mani. Bet man tēvs kā tēva figūra ir iztrūkusi vispār manā dzīvē. Daļēji man to aizvietoja vecaistēvs —manas mammas tēvs. Vectēvs daudz rūpējās par mums. Es biju vecākais no ģimenes. Man ir brālis un trīs māsas. Viņš bija vecā kaluma, ļoti strādīgs cilvēks un parūpējās par tādām tīri praktiskām lietām — vadāja, ko var izvadāt, kā mācēja, to viņš arī darīja. Tas bija tāds interesants laiks, ne slikts laiks, viennozīmīgi nē,» atzīst Ivo. Viņaprāt, gudrākais tēva lomā ir atbalsts, iedrošināšana, kāda virziena rādīšana. «Tev ir jābūt kā piemēram, ar visām rūpēm, aizsardzību, arī mīlestību un laiku, ko dāvā. Bērniem obligāti ir jādod laiks. Ar vārdiem var teikt vienu, bet, ja pats to nedarīsi, viņi būs tavs spogulis un rīkosies tāpat. Personīgi man visgrūtākais kādos brīžos ir bijis tas, ka man tēva nav bijis un tā piemēra nav. Tu zini varbūt informāciju, bet tas tev var palīdzēt un var arī traucēt. Tu it kā apzinies, kā ir pareizi, bet brīžiem tas nenostrādā tikai tāpēc, ka automātiski nav iespējams, jo pats to neesi izjutis. Ļoti lielu izmaiņu šajā jomā noteica tas, ka es piedzīvoju Dievu kā Tēvu. Es nācu pie Dieva, kad man bija 19 gadi. Esmu lasījis un sapratis, ka viņš rūpējas, ka mani mīl, kā ir pareizi kādas lietas darīt, ko darīt, un tā tālāk. Tas ir tāds pārdabisks moments un spēks, un savienošanās. Tie, kas to ir piedzīvojuši, mani ļoti labi var saprast. Bez tā būtu ļoti grūti. Jā, es zinu, ka ir kādi, kas to var izdarīt ar spītu, redz, man tur tēvs tāds un tāds bijis, tad es būšu savādāks. Uzstāda kādu lielu apņemšanos, bet bieži vien tas materializējas ar materiālām lietām, nevis ar laiku,» teic piecu bērnu tētis Ivo Māls, piebilstot, ka nāk no tādas paaudzes, kurai nebija telefonu un elektronikas, kas aizstātu ikdienā gandrīz katru stundu, tāpēc arī saviem bērniem māca meklēt piedzīvojumus.
Īpašie brīži kā tētim
Ivo ar bērniem radījis jau ļoti daudz atmiņu. «Ar maniem trīs lielākajiem puikām — daudz ceļojumu atmiņu. Esam izbraukājuši puspasauli — Amerika, Kanāda, Norvēģija, Zviedrija, Ukraina, Eiropa. Un ir arī spilgtas atmiņas, kas saistītas ar sportu. Pirmie trīs bija basketbolisti, viens no viņiem joprojām aktīvs un Latvijas čempions U18 grupā ar Ogres komandu. Ļoti daudz braukāts sporta dēļ, sekots līdzi spēlēm, visa Latvija krustām šķērsām izbraukāta. Meita mums ir liela dejotāja, viņa dejo studijā «Elfas». Jaunākais mums ir ļoti tehnisks čalis, ar visu, kas kustas, viņš var bez problēmām ripot pa skeitparkiem, braukāt ar močiem, riteni, praktiski visu, ko var uzvilkt kājās vai uzkāpt virsū, viņš to bez problēmām pārvalda, ļoti labi tiek galā ar savu ķermeni. Viņš arī ir jāatbalsta kaut kādā veidā, jādod iespējas viņam to darīt, jāapbrīno un jādod uzmanība arī tam. Viņam pašam jau ir mocis, ar ko dragā,» par savu ģimeni pastāsta Ivo un atklāj, ka viņa ģimenei ir ļoti viegli pārbraukt pāri kaut visai Latvijai vienā acumirklī. «Mums pietiek ar jautājumu — braucam? — un, protams, ka braucam. Tāpēc mums tā saikne ir nepārtraukta visu laiku. Ceļojot mēs pārsvarā esam kopā kā ģimene, tad nav nekādas citas lietas, kas novērš domas. Mums visiem patīk ceļot, to darām, kad vien varam. Pēdējais lielais ceļojums bija uz Itāliju un pa Eiropu tieši pirms kovida. Bet tā mēs regulāri braucām uz Zviedriju. Vēl mums peldēšana, sports, kopīgi kafejnīcu apmeklējumi — to visu arī mums patīk darīt kopā kā ģimenei,» atklāj tētis Ivo.
Mieru mantot
Lielākā Ivo vēlme ir tā, lai bērni atceras rūpes, mīlestību un varētu padod tālāk arī saviem bērniem. «Esmu mācījis stāvēt vienam par otru, par ģimeni un nesamierināties ar normu, normālām lietām, bet sapņot lielus sapņus un to, ka viss ir iespējams jebkuram. Rūpēties par cilvēkiem, saprast to, kam tu vispār kaut ko dari. Mēs viņus ļoti izaicinām, ceru, ka viņi to paņems un darīs lielākas lietas, nekā mēs ar Kristīni esam darījuši. Un es jau tagad ļoti lepojos ar to, ko bērni sasniedz. To, ko viņi var izdarīt,» atklāj Ivo Māls, piebilstot, ka veidoja ģimeni ļoti ātri, tomēr tagad to saskata kā lielu bonusu, jo tas viņus nav apturējis nedz ceļot, nedz sapņot. «Bērni ir Dieva dāvana, viņi atnes daudz prieka un ātrāk vai vēlāk dzīvē saproti, ka bez bērniem dzīvei pazūd liela daļa no jēgas, kam tu to dari, kam tu to atstāsi, ar ko tu dalīsies, tāpēc nevajag baidīties veidot ģimenes, strādāt pašiem pie sevis, pie personībām, lai esat labāki vecāki — labākas mammas, labāki tēvi,» tā tētis Ivo Māls.
#sif_maf2024
