Sabiedrisko transportu maršrutu nākotne neskaidra —biļešu cenas kāpj, maršruti sarūk, bet ceļi drūp. Nozare nonākusi finanšu un politikas haosā. Valsts pasūtījums neatbilst realitātei, bet pašvaldības spiestas uzņemties atbildību bez līdzekļiem. Eksperti brīdina: ja nekas nemainīsies, sekas skars ikvienu, sākot no skolēniem līdz senioriem.
Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomnieks tautsaimniecības jautājumos Aino Salmiņš skaidro: «Mēs teju 10 gadus esam strīdējušies ar valdību par to, ka sabiedriskajam transportam jānosaka minimālais apjoms valsts pasūtījumiem». Viņš turpina: «Ir pienākusi situācija, kad sabiedriskā transporta pakalpojumu iepirkums ir gandrīz noslēdzies un ir izsolīta kilometra pašizmaksa. Visi Finanšu ministrijā un Satiksmes ministrijā tagad zina, cik maksā viens kilometrs. Bet tad, kad ir jānosaka finansējuma apjoms, pēkšņi izrādās, ka neviens neko nezina. Vēl vairāk — izrādās, ka mēs izsolīto apjomu nespējam samaksāt, jo pietrūkst naudas. Kā rāda šī finansējuma bāze, tad valsts pasūtījums neatbilst iepirkuma apjomam. Tanī pašā laikā pretī ir Valsts kontroles revīzijas ziņojums, kas rāda, ka esam nopirkuši sabiedrisko transportu, kas ir faktiski viens no jaunākajiem Eiropas Savienībā, bet, kā par nelaimi, tas brauc pa vissliktākajiem ceļiem.»
Vēl vairāk raižu pašvaldībām
Vissliktākā situācija šobrīd ir ar vietējiem autoceļiem. «Finansējuma trūkuma dēļ valsts apņemas atbilstoši paredzētajam līmenim un visām ceļu apsaimniekošanas politikām apsaimniekot tikai astoņus procentus,» stāsta A. Salmiņš. «Tā kā mums ir izveidotas vienas no lielākajām pašvaldībām ES teritoriju ziņā, tad ir ģeniāls definējums — pēkšņi šie valsts vietējie ceļi pēc definīcijas vairs nav vietējie ceļi, bet piesaistīti pašvaldībām. Bez finansējuma, protams. Uz to spēlē arī Satiksmes ministrija, kā rezultātā 92 % paliek kā bezsaimnieka manta bez politikas, risinājuma un apsaimniekošanas.»
Gan Satiksmes ministrija, gan Valsts kontrole uzskata, ka sabiedrisko transportu pakalpojumā jābūt kritērijiem. «Līdz šim kritēriji bija sabiedriskā transporta pieejamībā, bet, tā kā mēs vairs nevaram samaksāt, mēs sakām, ka galvenais valsts pasūtījuma apjoms ir tik, cik budžets var atļauties,» teic A. Salmiņš. «Tātad bez kritērijiem. Cik budžetā varam atļauties, tik arī maksāsim. Kritēriji šobrīd tiek rakstīti, nevis balstoties uz pieejamību cilvēkiem, bet kā izpildīt šo ietvaru. Un tieši uz to arī balstās sabiedriskā transporta pakalpojuma likuma grozījumi, kas dažādu iemeslu dēļ sešu mēnešu laikā nav pieņemti, jo nevienam nav drosmes pateikt, ka pēc tam, ja pieņems šādus grozījumus, stāsies spēkā radikāls maršrutu tīkla samazinājums.»
Situācijas risinājumi
LPS uzskata, ka ir nepieciešams indeksēt sabiedriskā transporta pakalpojumus: «Sliktākajā gadījumā neizbēgami notiks biļešu cenu celšana, par ko autotransporta direkcija jau runā. Droši vien tiks paredzēti līdzmaksājumi un atvieglojumi kategorijām, kas varbūt arī nav slikti, jo tas nodrošinātu arī kontroli par šo pakalpojumu sniegšanu. Es domāju, ka tiks nodrošināta arī tehnisko reisu apmaksa, jo līdz šim šie autobusi brauc tukšgaitā, un kāpēc lai mēs nepaņemtu biļetes maksu? Un droši vien jaunajiem konkursiem vajadzētu runāt, ka kvalitātes prasības nevajadzētu likt tik augstas, ja nespējam samaksāt. Pašreizējā situācija ir tāda, ka mums valsts kompensējamā bāze ir vismaz par septiņiem miljoniem eiro mazāka un neatbilstība starp noslēgtajiem līgumiem un faktiskajām izmaksām ir 15 miljoni eiro.»
Tāpat būtu jādefinē minimālais apjoms valsts pasūtījumiem pat tad, ja valsts nevar to atļauties. «Mums jāmēģina maksimāli runāt par to, ka maršruta tīklu nedrīkst samazināt, jo pretējā gadījumā tas ļoti sasaistīsies ar skolēnu pārvadājumiem, un tā ir ļoti jūtīga tēma pašvaldībās,» skaidro A. Salmiņš.
Saistītie raksti:
#SIF_MAF2024
