1941. gads bija drūms periods, kad nacistu režīma laikā nogalināja ebrejus un čigānus. Netālu no Abavas rumbas ir vieta ar visai lielu kapa vietu, kur atdusas ebreji. Blakus tai ir tikpat liela bedre, kas bija paredzēta kā atdusas vieta romiem, turklāt bedri sev bija jārok pašiem. Romi ir pateicīgi Mārtiņam Bērziņam, jo tikai viņa dēļ bedre tā arī palika tukša. Tāpēc 2. augustā notika «Romu genocīda atceres diena».
1941. augusta piemiņas pasākums sākās jau dienu iepriekš ar Mārtiņa Bērziņa kapa vietas sakopšanas darbiem, romu bedres sakopšanu un pikniku pie ugunskura. Vēl šodien par tā laika notikumiem liecina gara tranšeja vairāku metru dziļumā Sventes mežā aiz Abavas rumbas. «Kad uzzinājām, ka šeit ir tāda bedre, kas bija domāta romiem, atbraucām un apskatījāmies. Ievērojām, ka viss jau ir aizaudzis ar kokiem un krūmiem. Tā nu izlēmām, ka mums ir jābrauc un jāsakopj šī vieta,» stāsta romu tautības pārstāvis Edgars Kleins. Piemiņas pasākuma organizators Daniels Rosa piebilst, ka «tad, kad te atbraucām, redzējām, ka ir uzstādīts piemiņas akmens ebrejiem, bet mūsu tautība šeit vispār nav pat pieminēta. Mēs organizējām šo piemiņas pasākumu, lai arī mūsu traģiskā vēsture tiktu pieminēta».
Pašu jauniešu iniciatīva
Saskaņā ar Eiropas Savienības aplēsēm Eiropā dzīvo aptuveni desmit miljoni romu, no kuriem seši miljoni dzīvo Eiropas Savienības valstīs, kuras 2. augustu oficiāli atzīst par Otrā pasaules kara laikā pret romiem vērstā genocīda atceres dienu.
Piemiņas pasākuma organizatori ir Kurzemes reģiona romu jaunieši Sandus Kleins un Daniels Rosa. Tā ir viņu līdzdalības iniciatīva projektā «Sāre Khetene», saaicinot kopā romu jauniešus un interesentus no Sabiles, Rīgas, Valmieras, Jelgavas, Ventspils. Puiši stāsta, ka jau iepriekš romu tautības pārstāvji centušies veidot piemiņas pasākumu, taču nesekmīgi. Nu tas izdevies. «Tā ir mūsu vēsture, par kuru mums jāzina! Jaunieši, kuri dzīvo Anglijā grib aizbērt šo bedri, jo viņi īsti nezina visu stāstu, ko slēpj šī briesmīgā vieta. Tas ir iemesls, kāpēc mēs cenšamies «pievilkt» jauniešus šai vietai — lai viņus iepazīstinātu ar šeit notikušo vēsturi. Arī šodien šeit bija jaunieši, kuri nemaz nezināja par šo vietu un tās stāstu, bet tagad viņi visu dzirdēja, aizbrauks atpakaļ uz Angliju un pastāstīs tālāk. Tā arī uzzinās pēc iespējas vairāk jauniešu,» tā uzskata Daniels Rosa.
Pieminot Mārtiņu Bērziņu
Romi pieminēja ne tikai savas tautas stāstu, bet arī Mārtiņu Bērziņu, kurš tolaik, esot Sabiles pilsētas galva, izglāba romus no bojāejas. Vēstures stāsti liecina, ka brīdī, kad romus bija jāiemet pašu raktajā bedrē, Kristaps Kleins lūdza, lai viņam atļauj nodziedāt vēl pēdējo dziesmu. Šīs dziesmas laikā pēkšņi parādījies Mārtiņš Bērziņš, kurš no Sabiles uz romu iecerēto masveida kapa vietu ieradās zirga mugurā vai uz velosipēda, virs galvas vicinādams dokumentu par romu nogalināšanas pavēles atcelšanu. «Mani šeit pārņem drūmas sajūtas. Nespēju noticēt, ka mūsu likteni izšķīra viena minūte,» sajūtās dalās Edgars Kleins. «Ja Mārtiņš Bērziņš būtu parādījies vienu minūti vēlāk, tad iznākums būtu visai briesmīgs. Tas ir neaptverami, ka romi paši raka bedri, kurā tiktu masveidā apglabāti. Šī vieta aizkustina manu sirdi. Ja Mārtiņš Bērziņš tagad būtu dzīvs, tad es viņu vismaz 100 reizes apkamptu par to, ka viņš mūs visus izglāba.»
Sākotnēji romiem tika stāstīts, ka bedri jārok ebrejiem, taču brīdī, kad smiltis bija jāmet tieši tajā pusē, kur atradās nogalinātie ebreji, romi saprata, ka viņi bedri rok paši sev, jo mirušos vilkt pāri svaigai smilšu čupai nebūtu loģiski.
Svarīgi stāstīt no paaudzes paaudzē
Romi šo stāstu nodod no paaudzes paaudzē, par to runājot un pieminot ne tikai atrodoties tuvumā notikuma vietai, bet arī esot mājās. «Mārtiņš Bērziņš izglāba mūsu tautiešus no nāves, viņš deva iespēju mums dzīvot. Šī iemesla dēļ mums viņu jāpiemin un jāatgādina par viņu no paaudzes paaudzē. Ja nebūtu viņa, nebūtu arī mēs. Jāsaka liels paldies Mārtiņam par drosmi,» teic E. Kleins.
Pie bedres pulcējās arī tā laika liecinieces, kuras tolaik bija vien dažus gadus jaunas, tāpēc par tās dienas notikumiem vairs īsti neko neatceras, taču dalījās ar vecāku stāstītajiem stāstiem. Vaicājām, vai paši romi zina tālāko Mārtiņa Bērziņa likteni pēc tam, kad viņi tika izglābti. «Es konkrēti nezinu, bet esmu dzirdējis, ka pēc tam, kad Mārtiņš Bērziņš izglāba romu tautu, viņu pašu nošāva,» tā Daniels Rosa. Vēstures fakti tomēr liecina, ka viņš nodzīvojis ilgu mūžu un miris Dundagas pansionātā.
#sif_maf2024
