Ikviens sabilnieks — gan liels, gan mazs — zināja, ka Talsu ielā 1/7 atrodas ēka, ko visi mīļi dēvēja par bērnu bibliotēku, lai gan jau pirms trim gadiem bērnu un pieaugušo bibliotēkas tika apvienotas, tādējādi bērnu bibliotēkai kļūstot par bērnu nodaļu. Šobrīd bērnu nodaļa jau ievākusies pirmajā stāvā — zem pieaugušo bibliotēkas telpām, lai viss būtu vienuviet.
Laiks, kas tika dots, lai pārvestu visas grāmatas un mantas no vienām telpām uz otrām, bija visai īss, taču šobrīd, ieejot jaunajās telpās, valda patīkama jaunu māju sajūta.
«Svarīga jau nav tikai telpa, bet arī cilvēki, kas šajās telpās sagaida ar atplestām rokām vai smaidu. Ja pretī nav cilvēka siltuma, tad pat visskaistākās telpas nespēs sniegt māju sajūtu,» bilst bibliotekāre Elīna Stariņa. «Mums jaunajās telpās patīk. Nu jau esam iedzīvojušās. Šeit ir citādāk — ļoti gaiši, tīri un svaigi.»
Vasaras izskaņa tika pavadīta, krāmējot plauktus, skrūvējot krāsojot un mazgājot, taču tāpat ir lietas, kas vēl aizvien ir neskaidras. «Noliktavas mums vēl aizvien ir vecajās telpās. Mums tur bija vairāki mazi kambarīši, kur uzglabāt dažādus pasākumu rekvizītus un tērpus, arī plauktiņus utt. Te mums tādu kambarīšu nav. Bet viss, kas mums nepieciešams darbam, tas šeit, jaunajās telpās, ir,» stāsta bibliotēkas vadītāja Rudīte Matisone.
Jārīkojas ātri
Arī noliktavas vecajās telpās palikt nevarēs, tāpēc tās būs jāatbrīvo pēc iespējas ātrāk. «Mēs cerējām, ka varbūt kultūras nams mums piešķirs kādu telpu tornītī, bet arī tas nebūs tik ātri, jo tur šobrīd viss ir slēgts,» teic bibliotēkas vadītāja. «Mums noteikti būs jālūdz risinājums pārvaldei. Šobrīd nezinām arī, kur liksim, piemēram, papīru, uz kā veidojām dažādus plakātus utt. Kad beigsies akreditācija, tad arī ķersimies klāt noliktavām. Šobrīd nav īsti skaidrības, kā būs, tikai tas, ka jārīkojas ātri.»
Bibliotēkas telpām mājīgu noskaņu sniedz arī gleznu izstāde, kas izkārtota uz jaunajām sienām. Tāpat mēbeļu izkārtojumā ir piedomāts pie tā, lai ikviens justos gaidīts un spētu atrast savu vietu. «Bibliotēkas izkārtojumu izdomāt bija ļoti grūti. Mēs vēl tagad nezinām, vai šādi viss paliks. Varbūt drīzumā jau kaut ko mainīsim. Mēs neesam pieradušas, ka vidū stāv plaukti, kas neļauj pārskatīt mūsu jauno teritoriju. Gribas mazliet uzmest aci, ko bērni katrā stūrī dara un vai viss kārtībā. Grāmatu ir daudz, kaut arī krājums, kas dublējas ar lielo bibliotēku, tiks norakstīts un sūtīts uz makulatūru. Mums blakus ir punkts, kur jebkurš iedzīvotājs var atnest un nolikt grāmatiņu, kas viņam vairs nav vajadzīga, un samainīt pret citu, bet bibliotēkas grāmatas mēs tur likt diemžēl nevaram, jo grāmatās ir visi zīmogi un kodi,» tā R. Matisone.
Veco telpu tāpat pietrūks
Vaicāju, vai veco telpu bibliotekārēm nemaz nepietrūks. «Pietrūks… Tur bija sava aura. Es uz turieni gāju jau bērnībā cept raušus. Bet laiks iet, un tam jāiet līdzi. Pastāvēs, kas pārvērtīsies, tāpēc arī mēs cenšamies plūst pa straumi un mainīties. Mēs te jūtamies labi, jo esam tuvāk skolai, mūzikas skolai, bērniem pašiem ir ērtāk pie mums atnākt. Ir dienas, kad bērni te ir pat pēc pieciem, kad darba laiks jau ir beidzies. Bērniem te patīk. Ir plusi, ir mīnusi, bet mēs vairāk skatāmies uz plusiem un priecājamies par jaunajām telpām. Nav ko skatīties pagātnē, ir jāiet tikai uz priekšu!» teic E. Stariņa.
Savukārt Rudīte Matisone piebilst, ka jaunajās telpās ir daudz vieglāk: «Tā kā mēs vairs neesam atsevišķas bibliotēkas, bet viena liela bibliotēka, tad šādi pat ir vieglāk strādāt. Ja mēs būtu atsevišķi kā bērnu bibliotēka, tad būtu citādāk. Tad gan mēs gribētu savu vietiņu, bet šobrīd ērtāk un labāk ir būt zem viena jumta. Pirms tam mums sanāca visu laiku skraidīt no vienas ēkas uz otru, jo krājums mums ir viens, taču reāli bibliotēkas divas. Tad mums bija jāskrien, jāmaina utt. Bija jāsporto. Tagad tāpat sanāk pasportot, ejot augšā pa trepēm, bet pie tā jau pieradām, jo arī iepriekšējās telpās mums bija divi stāvi.»
Padomāts par ikvienu lasītāju
Iepriekšējās telpās bija atsevišķa rotaļu telpa, taču tagad ir izveidots bērnu stūrītis, atsevišķs jauniešu stūrītis. «Un, ja atnāk mamma ar bērniņu, tad mums te ir arī pieaugušo literatūra, jo mums ir tādi lasītāji, kas vēl aizvien nāk pie mums, kaut ir jau izauguši. Mēs jau šobrīd laižam iekšā lasītājus. Pat tad, kad vēl kārtojām šeit visu. Meklējām maisos grāmatas, ko bērni gribēja. Aptuveni zinājām, kurā vietā grāmatas varētu būt, un tad meklējām,» dalās Rudīte Matisone.
Bibliotekāres jaunajās telpās jūtas ļoti labi un atzīst, ka arī bērniem tagad būs vēl vieglāk piekļūt bērnu nodaļai, jo netālu ir skola un mūzikas skola. «Mums vienīgi ir uztraukums par to, kā bērni sadzīvos ar jaunajām automātiskajām durvīm, jo pirmajā dienā viņi jau gribēja ar rokām durvis bīdīt ciet un stumt vaļā. Mums bērniem jāiemāca pacietība, lai viņi gaida, kad durvis pašas atvērsies un aizvērsies. Vēl apmeklētāju tualetēs uz sensoriem ir ūdens un roku žāvētājs. Tagad bērni nepārtraukti mazgā un žāvē rokas,» smaidot stāsta R. Matisone.
To, vai pārvākšanās gaitā ir kaut kas nozudis, varēs saprast vien ar laiku, taču jau tagad bibliotekāres ir no sirds pateicīgas visiem, kas palīdzēja pārvākšanās procesā: «Vasarā mums palīgā nāca Ģertrūde Žimante un Bruno Parols, kuri uzņēmās ļoti atbildīgu darbu — sakārtot plauktus. Paldies arī mūsu pārvaldes darbiniekiem — Larisai ar komandu, jo bez viņiem mēs tiešām nebūtu šo paveikušas. Tagad esam pilnībā gatavas uzņemt ciemos mūsu lasītājus un viesus. Uz tikšanos!»
#sif_maf2024
