Ārste Dzintra Lunde: «Sabiles priekšā varētu nomesties uz ceļiem un pateikties»

Ārste Dzintra Lunde: «Sabiles priekšā varētu nomesties uz ceļiem un pateikties»

Šī saruna mani iedvesmoja kļūt par labāko sevis versiju, jo dāma, ar kuru tikāmies, izstaro pozitīvisma un miera enerģiju tādā apmērā, ka tas nejauši pielīp arī blakus esošajiem. Viņa nesūdzas par dzīves liktām, nemeklē vainīgos. Vienkārši akceptē notiekošo, pieņem lēmumus un turpina mīlēt dzīvi. Šī gaišā personība ir neviena cita kā cienījamā daktere — Dzintra Lunde.

Tikāmies ar dakteri Sabiles bibliotēkā, jo pēc mūsu sarunas viņa posās izbraukumā ar amatierteātra trupu. Dzintra Lunde jau bērnībā gribējusi kļūt par aktrisi, tāpēc savu sapni realizē Sabiles amatierteātrī. «Es te jūtos labi, gribu būt šajā kolektīvā kaut vai kā Čukstiņš. Tas man ir ļoti palīdzējis, jo mana profesija ir tāda dodoša, bet, ja tev nav, ko dot, ko tu  dosi? Tāpēc sevi ir jāuzpilda,» viņa teic.

— Jūs esat no Rojas?

— Nē, no Mērsraga.

— Bet Talsu novads viscauri?

— Jā! Mērsragā pabeidzu astoņgadīgo skolu, jo toreiz bija astoņas klases pamatskolā, un pēc tam Rojas vidusskolu.

— Tāda īsta Talsu skartā — Mērsrags, Roja, Sabile. Esat kādreiz domājusi par dzīvošanu citur?

— Nē, tās ir manas mājas, bet Sabilē esmu tāpēc, ka pēc institūta beigšanas sadalīja darba vietas, un es prasīju Talsu rajonu. Praktiski man iedalīja Dundagu, bet tad, kad es jūlijā atbraucu, galvenais ārsts dakteris Bebrs man pateica, ka es tomēr strādāšu Sabilē. Mēs iebraucām Sabilē, un es pie sevis padomāju: «Nē, trīs gadi un manas smakas te nebūs!»

— Bet pagāja 47…

— Vienīgais, kā man pietrūkst, ir jūra. Tāpēc daži pacienti smejas, ka, ienākot uzgaidāmajā telpā, var saprast, no kurienes ir daktere, jo visur ir jūra.

— Vai šo gadu laikā nekad nav nolaidušās rokas? Ko darīt, kad ir spēka izsīkums?

— Katram ir savs skatījums uz dzīvi, uz nelaimēm. Man līdz šim grūtās dzīves situācijās tieši darbs ir palīdzējis. 39 gadu vecumā es sastapos ar onkoloģiju pati kā paciente. Kad atkal varēju atgriezties darbā, man tas deva spēku un enerģiju, arī iespēju nedomāt visu laiku par sevi un savām problēmām. Būtībā esmu pediatrs, tikai pēc tam, pārmaiņu rezultātā, jākļūst bija par ģimenes ārstu. Manas mīļās dienas bija ceturtdienas, kad nāca mazie zīdainīši. Redziet, sāku kā pediatrs, beidzu karjeru kā geriatrs.

— Geriatrs?

— Tas ir senioru dakteris. Šoreiz vairāk kā joks, jo sanāca tā, ka otra dakterīte ātrāk aizgāja pensijā un ļoti daudz viņas pacientiņu atnāca pie manis. Viņai bija daudz tā saucamo vecainīšu, kuri nevarēja izbraukāt uz Talsiem vai uz Stendi, tāpēc es pārņēmu viņus.

— Cik ilgu laiku bijāt vienīgā Sabiles ģimenes ārste?

— Trīs gadus. Tas laikam, kā es smejos, mani piebeidza, jo pirms trim gadiem es vēl nebiju gatava aiziet pensijā. Man likās — kā, tas ir viss?! Kādēļ es mācījos un visu mūžu strādāju? Bet tad, kad paliku viena, tomēr sapratu, ka jāpaskatās pasē. Gadi iet, un tu jau sāc just, ka vairs nevari tā kā agrāk. Tad es atcerējos, ko gudri cilvēki ir teikuši: tad, kad tu pats jūti, tad ir laiks. Citādi pārējie jutīs, bet tu pats vairs nejutīsi vienā brīdī, tas būs sliktāk. Tā es jau no gada sākuma sevi morāli gatavoju. Tagad esmu pieņēmusi, ka vienkārša, parasta dzīve arī ir dzīve.

— Tik ātri nemaz nevarējāt iet prom, jo nebija, kas aizvieto.

— Jā. Es informēju gan Talsu novada vadību, gan arī Nacionālo veselības dienestu jau februārī, ka vēlos iet pensijā. Kad iesniedzu savu «demisijas rakstu» trīs mēnešus pirms aiziešanas, aizbraucu uz Kuldīgu un sapratu, ka nekas nenotiek. Es vaicāju, kā sokas, man atbildēja, ka ir veikuši aptauju, bet neviens nepieteicās. Domāju, ko tagad darīt? Vēl jau šeit ir viss aprīkojums — kur man to visu likt? Viņi man atbild, ka tas ir mans īpašums, varu pārdot. Prasīju, uz kuru tirgu man to nest? Un ambulatorās kartiņas — kur tās? Atbraucot mājās, sāku zvanīt visiem saviem kolēģiem pa riņķi. Man kolēģi smejoties prasīja, vai uz vecumu aplama palieku (smejas)?! «Vai mēs ņemsim vēl klāt tavus 2000 pacientus?» Tas ir ļoti liels apjoms!

— Kā tagad jūtaties? Nav tukšuma sajūtas?

— Vēl ir par agru spriest. Es vēl to nevaru apjēgt. Man ir sajūta, ka esmu tikai atvaļinājumā. Tikko viss notika. Pēdējo trīs gadu laikā atvaļinājumu ņēmu tikai vienu nedēļu vasarā, jo nevarēju tā aiziet brīvi atpūtā. Tagad tādas pārmaiņas notiek, piemēram, dzīvoklī remonts. Bet es jau zinu, kādu dienu būs bimbambīte. Nu, paraudāšu…

— Pēdējā darba dienā neraudājāt?

— To mīļumu un sirsnību, ko saņēmu no cilvēkiem… Es varētu citēt vienu tekstu: «Es nomestos jūsu priekšā uz ceļiem, ja šeit būtu istaba.». Tā es Sabiles priekšā varētu nomesties uz ceļiem un pateikt — paldies! Man sabilnieki ir palīdzējuši grūtos dzīves brīžos. Pietiek jau, ka tev nāk pretī ar smaidu. Man bija situācija, ka kāds romu pārstāvis pienāca klāt, apskāva un teica: «Turies, mazo dakterīt, mēs par tevi lūdzam!» Tas bija laikā, kad man bija onkoloģija. Arī pēc kādas nelaimes ģimenē vai citām likstām pietiek jau, ka cilvēks nāk pretī un uzsmaida. Tāda bija arī pēdējā darbadiena. Es ļoti no tās baidījos. Tas jau bija mans lēmums, neviens mani nedzina, bet, kā jau teicu — katrai lietiņai ir savs laiks.

— Kādi ir jūsu dzīves lielākie prieka mirkļi?

— Kā tur tas Ziedonis teica? «Tādas lielas laimes nemaz nav, ir tikai tādas mazas laimītes.» Reizēm ir tādas epizodes, kurās sevi pieķeru uzdodam jautājumu par laimi, un varu atbildēt — es šajā brīdī esmu laimīga! Tie varbūt pat sīki mirkļi. Piemēram, ej pa vienu ielas pusi, bet pretējā iet ģimene, un mazais bērns, mani ieraugot, sauc pāri ielai: «Čau, daktere!» Protams, arī manu bērnu dzimšana. Atceros, kad man dēli bija pusaudži, mēs vienos Ziemassvētkos visi trīs (tētis puikām jau bija miris, viņš nomira 46 gados) gājām uz baznīcu. Sniga, un tajā brīdī pie Rambulītes tilta es pieķēru sevi pie domas, ka jūtos laimīga. Protams, jūtos laimīga tad, kad redzu, ka mani bērni dara savu darbu no sirds, un — ja vēl citi to atzīst… Mani dēli ir Pienvedēji!

— Vai bieži apmeklējat savu dēlu koncertus un ko tad izjūtat?

— Atceros, kad Pienvedējiem bija 25 gadu jubileja, viņi kāpa uz skatuves un visa zāle viņus sagaidīja. Tas moments bija neizsakāms vārdiem, arī tā ir laimes sajūta! Man vīrs jaunībā bija bundzinieks. Es domāju, tie gēni jau pārmantojas, protams. Mūsu kāzās muzikanti jokojās, ka es visu mūžu būšu otrā sieva, jo pirmā vienmēr būs bungas. Kad dēli sāka grabināties, tad vīrs teica — šeit kaut kas būs. Es padomāju — nu, kas tur būs? Kad viņiem iznāca pirmais albums trīs mēnešus pēc vīra nāves, viņi mani aicināja uz albuma atklāšanu. Viņi sāka grabināties, un secināju, ka zāli viņi piegrabina (smaida).

— Kā jūs savus dēlus varētu raksturot?

— Es biju teicamnieces tips, mani tā audzināja, visam ticēju. Kad puiši sāka iet skolā, jutu, ka viņi nav tādi. Es, piemēram, varēju sēdēt visu nakti, lai atrisinātu kādu uzdevumu, bet viņi tā vienkārši pateica: «Ā, to es nevaru.» Sēdi un izdomā, es saku, bet viņi: «Es taču tev teicu, ka nevaru.» Sākumā pārdzīvoju, nesapratu, kā tā var, bet vienā brīdī nācu pie apjausmas, ka svarīgākais ir, lai viņi izaug par cilvēkiem. Un mana sirds saka, ka viņi tādi ir. Es viņus mīlu vairāk par visu pasaulē!

— Lasījāt interviju ar Māri Žigatu «Talsu Vēstīs?» Viņš arī jūsu dēlus pieminēja.

— Jā! Pēc intervijas ar mūsu sētas bērnu Māri Žigatu man kaimiņienes prasīja, vai zināju par puiku bērnības nedarbiem? Es tiešām nezināju, domāju, ka man ir paraugbērni (smejas). Ārstiem kādreiz mājās stāvēja spirts un medikamenti. Tagad, kad puikas lieli, paši atzinās, ka esot kādreiz zaguši to spirtu. Es jau arī, lasot grāmatu par «Pienvedēju piedzīvojumiem», secināju, ka laikam nemaz neesmu tur visā klāt bijusi, neko tādu nezināju. Vispār domāju, ka saviem bērniem esmu daudz nodarījusi pāri ar to, ka daudz neesmu bijusi klāt. Es neprotu tā normāli strādāt — no līdz. Bet tas jau ir tas pagājušais gadsimts.

— Kas bijis grūtākais ārsta dzīvē?

— Ir bijušas kļūdas, kuras grūti pieņemt. Atceros, ka man bija viena smaga kļūda, kuru ļoti pārdzīvoju. Ļoti iegāju sevī, negribēju ne ar vienu runāt, un draugi uztraucās. Viņi uzrunāja mācītāju Kasparu Simanoviču, lai ar mani parunā. Pirmais teikums bija ļoti labs, vēl tagad atceros: «Kas ir — teicamniece dabūja divnieku?»

— Grūti ir dzīvot ar teicamnieces sindromu…

— Tur jau tā lieta, bet es ar siltu sirdi atceros savas Mērsraga skolotājas. Man kādreiz bija trīs vēlmes. Mana mamma bija medicīnas māsa, tāpēc tā viena lieta, ko darīt, bija medicīna, otra profesija — literatūras skolotāja, jo mana skolotāja bija ļoti jauka. Mēs kā pusaudži gājām pie viņas runāties par dzīvi, daudz lasījām. Un trešā lieta — protams, aktrise. Kura meitene nevēlas būt aktrise! Klases audzinātāja skolotāja Baumane mums lika iestudēt ludziņas, mēs jau no otrās klases sākām spēlēt. Kādu brīdi man Mērsraga kultūras nams bija otrās mājas. Kad atnācu uz šejieni, vajadzēja aizvietot Līksmiņu, tagadējo Petrovicu, tāpēc esmu šeit, Sabiles amatierteātrī. Tātad — aktrises karjera arī ir! Kaut arī mīlētājas lomas man nedod (smejas). Vienu brīdi, kas bija pēc manas onkoloģijas, skolā notika veselības mācība kādus pāris gadus, tad es tur strādāju par veselības mācības skolotāju. Gluži literatūru nemācīju, tomēr skolotāja biju. Arī tas ir piepildīts. Tagad jāizdomā, ko vēl darīt.

Dzintra Lunde visiem imunitātes stiprināšanai iesaka labi izgulēties, daudz smaidīt, staigāt, atrasties svaigā gaisā, atpūsties, rast pozitīvas emocijas, dejot un uzņemt C vitamīnus, jo pozitīvas emocijas stiprina arī fizisko veselību. «Vajag dzīvot!» ar smaidu saka daktere.