Latvietim dārzs ir svēta lieta, ko iekārto un apčubina pat tad, kad ekonomiska ieguvuma tam īsti nav. Bet šobrīd darba augļus baudīt neļauj Spānijas kailgliemeži, kas daļā Latvijas jāravē vairāk nekā nezāles. Dažus gadus Talsos cīņā pret invazīvo sugu rīkoja pat publiskas talkas. Šis ir pirmais gads, kad tās izpaliek, tomēr izmisušie iedzīvotāji gatavi talkā apvienoties paši. Taču, lai gan utopisks, tomēr, viņuprāt, risinājums var būt tikai viens.
Talsinieces Viktorijas Kacēvičas dārzā spīd saule, un Spānijas kailgliemežu cīņā viņa ik rītu metas vēl pirms kafijas dzeršanas. “Es pamostos, ja ir ļoti silts, es eju pidžamā, bet tas man ir pirmais izgājiens – izeju visu teritoriju. Paņemu burku, cimdus… Pirms kafijas, jo es atnāku pēc tam iekšā, un tad es mierīgi varu dzert to kafiju. Jo, kad es dzeru kafiju un zinu, ka viņi tur ir, tā nav nekāda kafijas baudīšana. Ja ir ļoti daudz kailgliemežu, tad cimdi nenormāli palīdz. Man ir burka, un citreiz es ņemu arī iesmu, bet tad, kad ir lietains laiks, tad nav laika ar iesmiem,” stāsta talsiniece Viktorija Kacēviča.
Viktorija kā stārķis ar galvu uz leju Spānijas kailgliemežus lasa ik rītu, ik vakaru un dažreiz vēl dienas vidū, taču galu neredz.
Lieli un mazi kailgliemeži, dažbrīd noslēpušies tā, ka neredz. Dārzi ar dažādām ēnainām vietām un sulīgiem, kraukšķīgiem gardumiem ir Spānijas kailgliemežu paradīze. Viktorijas sāpe ir viņas saulespuķes. “Re, visas apakšējās lapas nav, un tagad pieķērušies augšējām. Saulespuķes un salāti viņiem delikatese. Un tad es te pašķirstu katru,” tā Viktorija Kacēviča.
Bezspēcība noved līdz asarām, jo blakus nekoptas teritorijas, no kurām brūnie glumie pretekļi lien atpakaļ. Viktorija savu sāpi ierakstīja sociālajos tīklos, un komentāri burtiski uzsprāga – tik daudzi izmēģinājuši visu, un daļa pat piesakās palīgā, lai saknē nocirstu to, ka līdz viņu dārziem invazīvā suga neatlien. “Man liekas, ja visi mēs tiešām… ja nebūs plāns, stratēģija – tagad to, to, to pa soļiem, tad es domāju, ka tas nav tik vienkārši,” teic V. Kacēviča.
Vairākus gadus pašvaldība un aktīvisti publiskās teritorijās rīkoja Spānijas kailgliemežu lasīšanas talkas. Atsaucība bija, taču no kājām talcinieku bari negāza. Četras reizes vasarā ne tikai Talsos, bet vēl vairākās novada vietās Spānijas kailgliemežus ierobežo arī ar dzelzs fosfātu saturošiem limacīdiem. “Bet tā cīņa ir grūta, jo ir ļoti daudz pa vidu kādas mājas, īpašumi, kas netiek pļauti un apsaimniekoti. Viņi jau tur savairojas un no turienes lien atpakaļ,” skaidro SIA “Janvāri” valdes priekšsēdētāja Ieva Bērziņa.
Kailgliemežu apkarošana iedzīvotājiem dārga – maksā gan granulas, gan arī vienkārši regulāra zāles pļaušana. Privātpersonas vēl var izmantot pudeļpīles, bet publiskās teritorijās tās nepalaidīsi. Tiesa gan utopisks, bet iedzīvotājiem ir ierosinājums Spānijas kailgliemežus sākt iepirkt līdzīgi kā vīngliemežus, lai gan skaidrs, ka izmantot tos nekur nevarētu. “Varbūt pašvaldība kaut kā stimulētu finansiāli par to, ka salasa kaut vai litru. Tad es domāju, ka būtu labāk,” bilst Ieva Bērziņa.
Bet Talsu novadā ne tikai Spānijas kailgliemežu, bet arī finanšu krīze, tāpēc ideja vēl utopiskāka. Tikmēr Latvijas Malakologu biedrības vadītājs Arturs Stalažs norāda, ka cīņa ar Spānijas kailgliemezi nav uzvarama. Tos varam tikai ierobežot. Viņš ar kolēģiem diskutējis, kā nākotnē tos varētu izmantot. “Bija cilvēkiem ieteikumi, ka varbūt no viņiem varētu ražot kaut ko lopbarībai, putniem barību, piemēram. Bet tad ir jānoskaidro, kāda vispār ir šo gliemežu gaļas vērtība un cik tas izmaksā. Jo, ja mēs paskatāmies, cik viņi lieli (patiesībā ļoti maziņi tie gliemeži ir), tad jautājums, vai atmaksājas šāda pārstrāde,” tā A. Stalažs.
Spānijas kailgliemeži Latvijā ievesti ar stādiem, un Arturs Stalažs uzsver, cik joprojām būtiska ir stādu audzētāju un tirgotāju atbildība, kam stādi būtu jāapstrādā ķīmiskiem līdzekļiem un pircēji jāinformē par nepieciešamajiem turpmākajiem soļiem.
