Lībiešu mantojuma gads noslēdzies ar vēsturisku notikumu — piekrastē uzstādītas ceļa zīmes lībiešu valodā. To gan ir mazāk nekā sākotnēji cerēts, taču lībieši priecājas par pirmo soli. Viņi uzskata, ka jaunās zīmes ne tikai parādīs, ka šī valoda nav pagātne, bet arī būs magnēts tūristiem un veicinās ekonomisko attīstību.
Lībieši agrāk apdzīvoja plašu Latvijas teritoriju. Šobrīd tie ir 14 ciemi Dižjūras un Mazjūras krastos gandrīz 80 kilometru garumā. Uz Lībiešu krastu ved trīs autoceļi. Ceļā no Dundagas uz Mazirbi ir skatu tornis, no kura labos laika apstākļos tālumā var redzēt Dižjūru.
Šī ir arī viena no trim vietām, kur šobrīd uzlikta kultūrvēsturiskās teritorijas zīme, kas lībiešu un latviešu valodās norāda uz iebraukšanu Lībiešu krastā. Par to, lai starp divām jūrām lībiešu valoda arī būtu redzama, lībieši cīnās jau vairākus gadus – gan ar simbolisku mākslas objektu Liebiešu krastā, gan birokrātisku cīņu iestādēs. Līdz vēsturisko zemju likums nesa uzvaru un cerību. “Lībiešu kopiena pati ļoti daudz ko spēj izdarīt, bet ir lietas, kur mūsu spēja vienkārši beidzas. Es domāju, ja mūsu kopiena būtu lielāka, mēs gan jau paši samestu naudu un uzstādītu zīmes tāpat,” stāsta LU Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits.
Pirms nepilna gada pirmo zīmi divās valodās atklāja uz Talsu un Ventspils novadu robežas. Drīz pēc tam valsts budžetā ceļazīmēm lībiešu un arī latgaliešu valodā piešķīra 106 tūkstošus eiro. Sadārdzinājums lika samazināt ieceri tikai līdz pašām svarīgākajām zīmēm. Latvijas valsts ceļi informē, ka šobrīd tas ir 32. “Tas ir tāds mūsu acij nepierasts zīmju izskats – divās valodās, divās rindiņās. Bet patiesībā man personīgi liekas, ka tas tiešām ir pareizs darbs. Tā ir mūsu vēsture, un, ja mēs šos aspektus neņemam vērā, tad ar laiku varam uzdot jautājumu, kāpēc mums vajag zīmi pirms Talsiem – bez tā var iztikt,” tā Talsu novada domes priekšsēdētājas vietnieks Aldis Pinkens.
“Katram lībietim, kas iebrauc Lībiešu krastā un ierauga, ka šī valoda tiek oficiāli lietota, dod pašapziņas momentu, bet arī katram tūristam, katram Lībiešu krasta apmeklētājam tas liek aizdomāties dziļāk un interesēties par lībiešu mantojumu. Meklēt Lībiešu krastā lībiešu pēdas, tostarp tūrisma produktus, kas piedāvā tradicionālos darinājumus. Tas ir ļoti nozīmīgi arī no ekonomikas attīstības viedokļa Lībiešu krastā,” teic Valts Ernštreits.
Lībieši cer, ka nākotnē zīmju būs vairāk, un jāpiestrādā būs arī pašvaldībām ar atbilstošām ceļa zīmēm aprīkojot pašvaldībai piederošos ceļus. “Katrā ziņā ar to būtu jātiek galā pēc iespējas laicīgāk, lai nebūtu tādas tukšas vietas – visi ciemi, kas saistīti savā starpā ar valsts ceļiem, zīmes būtu, bet uz pašvaldības ceļiem zīmes nebūtu. Tas nebūtu pareizi,” stāsta Aldis Pinkens.
Pašvaldību pārziņā ir arī zīmes, kas apzīmē kultūras un tūrisma objektu virzienus un atrašanās vietas. Tikmēr arī paši vietējie rūpējas, lai lībiešu valoda redzama – gan vides objektos, gan arī vietējā Mazirbes veikalā. Te sarakstus ar svarīgiem vārdiem sagatavo vasaras nometnes jaunieši. “Cilvēki to pamana un novērtē. Viņi nāk un fotografē. Cits vēl sasveicinās, un tad es cenšos atbildēt,” stāsta veikala darbiniece Inga Lepere. “Tas parasti ir viens no pirmajiem jautājumiem par lībiešu valodu – vai ģimenēs cilvēki runā, vai vispār kāds runā, kā valoda skan? Un tad es stendos vienmēr ieslēdzu kādu dziesmu,” dalās Kolkas Lībiešu saieta nama vadītāja Iveta Bekmane.
Jaunās ceļa zīmes ir tikai viens no punktiem Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plānā, kura izstrādi prasa Latviešu vēsturisko zemju likums.
Foto: Aldis Pinkens