«Nezinu, vai ir paradīze, bet elle zemes virsū noteikti pastāv»

«Nezinu, vai ir paradīze, bet elle zemes virsū noteikti pastāv»

«Es reāli uzskatu, ka šis ir karš starp labo un ļauno, starp balto un melno. Diemžēl esmu redzējis, ko aiz sevis atstāj krievu armija, un negribu, lai tas izplatītos,» tā saka latvietis Alvis Lukša, kurš brīvprātīgi Ukrainā karo jau no pašas pirmās kara dienas. Viņš šobrīd Latvijā dziedē smagu ievainojumu, taču nepacietīgi gaida brīdi, kad varēs atgriezties pie saviem cīņu biedriem. Jo ļaunums ir jāaptur.

Ar Alvi Lukšu tiekamies Pirmajos Ziemassvētkos Pācē, Dundagas pagastā. Viņš nav talsinieks, šo pusi iepazīst pirmo reizi, jo tik daudzi latvieši, arī Talsu novada iedzīvotāji, šobrīd ievainoto karavīru atbalsta, uzņemot savās ģimenēs, satiekoties un vēlot visu to labāko. «Viņi izdarīja visu, lai es justos kā mājās,» saka karavīrs.

Sākotnēji bija paredzēts, ka jau 22.decembrī Alvis pabeigs rehabilitāciju, sēdīsies autobusā, lai atgrieztos Ukrainā – valstī, kurā palikusi daļa viņa sirds. Taču plānus mainīja ārstu dota cerība, ka vēl viena operācija varēs palīdzēt vēl vairāk. Viņu ievainoja maijā kaujas uzdevumā mežā pie Kupjanskas – ienaidnieka drons uzmeta šāviņu ar papildus bojāšanas elementiem. Tie trāpīja plecā, mugurā, sānos, augštstilbā un ikru muskulī. Tikai kolēģu ātrā rīcība paglābusi viņu no kājas amputācijas. Alvja kājai bojāti nervi, un viņš rāda, ka viena pēda vairs nekustas kā otra. Viņa telefons glabā drona video, kurā redzams, kā liktenīgais šāviņš tiek izmests – to vēlāk ieguvuši cīņu biedri, notriecot krievu dronu. Viņš parāda arī emocionālu video, ko pats uzņēmis pēc ievainojuma. Uz jautājumu, kāpēc tajā brīdī vēl filmējis, karavīrs atzīst, ka tobrīd patiešām šķitis, ka nomirs – gribējis, lai video pēc viņa paliek.

Uzvārda vietā «Latvietis»

Intervijai Alvis Lukša piekrīt labprāt, jo viņam šķiet būtiski par karu runāt. Viņaprāt, lielākais grēks ir vienaldzība, un karavīrs stāsta piemēru, kā latviešu taksists atzinis, ka informācijai par karu Ukrainā netic, jo kāds viņam stāstījis, ka tās patiesībā viltus ziņas. «Tam tā nav jānotiek,» uzskata A. Lukša. «Jo šobrīd tiešām karš notur to ļaunumu Ukrainas teritorijā. Ja tas būtu citādi, domāju, ka Latvijas iedzīvotāji to jau justu uz savas ādas.»  Kad Alvis izstāstījis savu pieredzi, taksists bijis pateicīgs, ka viņam atvērušās acis.

Alvis ir interesants arī Ukrainas medijiem. Ne tikai tāpēc, ka visus pārsteidz fakts, ka latvietis karo Ukrainā, bet apbrīnojamas ir arī viņa zināšanas ukraiņu valodā. To viņš sācis mācīties aiz cieņas pret valsti, kurā pirms kara dzīvojis jau divus gadus, bet visvairāk iemācījies tieši karojot. Tikai tad, kad apkārtējie jautā, kāpēc uzvārda vietā uz formas tērpa viņam rakstīts «Latiš», ukraiņi uzzina, ka patiesībā viņiem palīdz latvietis. «Tad viņiem lielas acis, un prasa, kāpēc te esmu atbraucis. «Brauc prom! Tu neredzi, kas te notiek?!» viņi saka,» tā atklāj Alvis. Bet prom viņš nebrauc. Viņš nepameta valsti arī nedēļu pirms kara sākuma, kad to aicināja darīt Latvijas vēstniecība Ukrainā. Alvis arī nebrauca prom, kad 24. februārī pamodās no sprādzieniem. «Kāpēc man jāpamet vieta, kur man ļoti patīk, jo kādai blakus valstij kaut kas sagriezās galvā,» tā šobrīd savu motivāciju palikt skaidro Alvis. «Un īstenībā līdz pirmajai kara dienai neticēju, ka tiešām cilvēki var būt tik sajukuši, ka taisīs slaktiņu un nogalinās civiliedzīvotājus.» Viņam uzreiz bija skaidrs, ka dosies Ukrainai palīgā. Par to, ka tas varētu būt uz vairākiem gadiem, neviens toreiz nedomāja. «Tajā brīdī bija haoss, visi vairāk cīnījās par savu un savas ģimenes dzīvību. Es mēdzu teikt, ka Krievija cīnās par savu pagātni, Ukraina un tās sabiedrotie – par nākotni. Par savu bērnu un valsts nākotni.»

 

Aiz cieņas pret Ukrainu Alvis Lukša iemācījies ukraiņu valodu, tāpēc daudzi pat nenojauš, ka viņš ir latvietis. Gan Ukraina, gan viņš pats jūt, ka latviešu atbalsts ir milzīgs spēks. Starp citu Latvijas karogu, kas Alvim ap pleciem, uzdāvinājis draugs Helvijs, pie kura viņš varēja izbaudīt svētku laiku Talsu novadā. (Personīgā arhīva foto).

Puse sirds palikusi Ukrainā

«Ir bijis daudz situāciju, kurās saprotu, ka esmu tieši tur, kur man jābūt,» saka A. Lukša. «Ja es tur nebūtu, civiliedzīvotāji varētu iet bojā. Tāpēc, pat neskatoties uz manu ievainojumu, nenožēloju ne mirkli.» Šobrīd lēnām dabā atkal sāk atgriezties gaisma, lai minūti pa minūtei uzvarētu tumsu. Bet karavīrs atzīst, ka diemžēl karš netuvojas gaismai. «Tur ir sāpes, kliedzieni un nāve. Karš ir smagākais, kas var notikt cilvēcei,» saka Alvis, un var redzēt, ka viņa skatiens kļūst miklāks un viņš izpūš gaisu, lai varētu teikumu pabeigt: «Pateicoties karam, daudz esmu zaudējis. Bet arī daudz ieguvis.»

Alvis svētkus pavadīja Talsu novadā, vietā ar pasakainu skatu, kur ir klusums ir miers. Kāds to noteikti raksturotu kā paradīzi zemes virsū, bet karavīrs saka: «Es nezinu, vai ir paradīze, bet elle noteikti pastāv. Un tā šobrīd ir zemes virsū.» Tomēr būšana šeit ļauj izvēdināt galvu un atslēgties no karadarbības, kas ļoti svarīgi. Atšķirībā no citiem draugiem, kam pieredzētais karā vairs neļauj mierīgi gulēt, Alvim esot paveicies – sapņus viņš neredz.

Karavīrs cer Ukrainā atgriezties aptuveni pēc diviem mēnešiem. «Beidzot,» viņš saka.  «Man ir grūti, jo puse no manas sirds ir palikusi tur, bet puse ir šeit. Tāpēc raujos uz pusēm.»

Materiāls tapis ar Mediju atbalsta fonda finansējumu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild SIA “TV9 Pakalni”.