Vīgriežu saimniecībā saimnieko liela ģimene, un, lai arī ikdienas skrējienā katrs atrodas citā vietā, tomēr saimnieku stāstītajā ir jūtama liela mīlestība un spēks. Saimniecībā tiek audzētas vīnogas, āboli, bumbieri, cidonijas, fizāļi, aitas, vistas un vēl, un te valda miers, kas ikdienas steigā mēdz pazust. Kā saka saimnieki — «te ir mūsu mazā paradīze».
Saimnieki Sanita un Oskars Kadakovski nav vietējie — Sanita no Rīgas, bet Oskars no Olaines. Viņi ir piecu bērnu vecāki un priecājas, ka gan pašiem ir vieta, kur gribas būt, gan arī bērniem un bērnu bērniem ir vieta, uz kuru gribas braukt. Šī ir ģimenes septītā dzīvesvieta, bet Valdgalē, «Vīgriežos», nodzīvots visilgāk — nu jau paskrējuši 17 gadi.
Ja startā būtu tās zināšanas
Atnākot uz dzīvi Valdgales pagastā, lielās platības dēļ nācās domāt par to, ko stādīt un audzēt. Saimnieki atzīst, ka sākumā informācijas bijis ļoti maz, tomēr viss, kas līdz šim radīts, ir pašu galvām domāts un rokām tapis. Viena no saimnieces gudrībām ir tā, ka katru dienu jāiemācās kaut viena jauna lieta. «Vai nu tas ir kāds jauns vārds, vai kāda jauna doma, bet labi ir tad, kad tā lietiņa nosēžas smadzeņu kādā atvilktnītē un ļoti vajadzīgā brīdī iznāks ārā. Kaut vai iemācīties kādu jaunu programmu, kaut ko, kas nosēžas, un tad jau ir forši. Pirms 17 gadiem nebija tā, ka var ieiet YouTube paskatīties gan labās, gan sliktās lietas audzēšanā. Ne visi dalās ar savu pieredzi, un tas ir skumji, bet vajadzētu dalīties un nesēdēt uz savām zināšanām, neturēt sveci zem pūra,» teic saimniece. Viņa vairāk aizraujas ar tomātu un gurķu audzēšanu, bet Oskaram hobijs ir vīnogas. Papildus šīm kultūrām saimniecībā tiek audzēti arī āboli, cidonijas, fizāļi, kā saimniecei patīk teikt — čilīši — un vēl daudz kas cits.
Kāpēc vīnogas?
Tuvojoties siltumnīcām, gaisā virmo saldu vīnogu aromāts. Vaicājot saimniekiem, kādēļ izlēmuši audzēt vīnogas, viņi atklāj, ka tas nācis jau no Oskara ģimenes, — pie mājas bija ļoti lielas vīnogas, kas noaudzējušas visu māju, un mamma šad tad taisījusi no tām arī vīnogu sulu. Tā lēnītēm, lēnītēm tas viss ir arī «Vīgriežos». «Nezinājām, vai tās šeit augs, jo tomēr Latvija un Ziemeļkurzeme. Tāpēc paņēmām tradicionālākās šķirnes, ko visi zina, ka aug: ‘Zilga’, ‘Supaga’, ‘Guna’ un ‘Jodupe’. Šīs nav prasīgas. Ja kļūdās audzēšanā, tad viņas tās kļūdas piedod. Tad, kad iemācās ar viņām apieties, tad varam mēģināt arī tās lielogu šķirnes. Ir, protams, šķirnes, ar kurām mums nav izdevies sadraudzēties. Startā bija kādas 140 šķirnes, pirktas no dažādiem audzētājiem, bet šobrīd ir palikušas kādas 40. Tagad Latvijā daudzi uz vīnogām pavilkušies, bet tajā 2007. gadā bija diezgan maz to audzētāju. Uz pirkstiem varēja saskaitīt.
Daudz kļūdu mums ir bijis. Iestādījām arī jaunu lauku 0,3 hektāru platībā, bet pierādās tas, ka pie mājas sienām viss notiek, bet klajā laukā vīnogulājiem un saimniekiem būtu vairāk jāpacīnās. Nav tik vienkārši. Kopsummā šobrīd varētu būt 0,3—0,5 hektāri. Es smejos, ka otra atbilde uz jautājumu, kāpēc mēs audzējam vīnogas vai aitas, ir tas, ka es pārbaudu bibliskās vērtības, ko sludina. Man vajag pārbaudīt, lai nav tā pa tukšo (smejas). Ar vīnogām ir citādāk. Pa priekšu kultivē zaru, audzē, tad uz tā ir raža. Kad ražu noņem, zaru nogriež, tāpēc, ka tas vairāk neražo. Katru gadu zarus kultivē, lai būtu raža,» skaidro saimnieks Oskars, piebilstot, ka pagājušajā gadā vīna koki ļoti cieta pavasara salnās, trīs reizes nosalstot. Parasti ap šo laiku tās ir safrizētas, bet šogad saimnieki deva iespēju tām atkopties, ļāva vaļu, lai aug, kā grib, un lai sakņu sistēma spēj atkopties.
Tāpēc, ka pašiem jāēd
Sanitas pamatprofesija ir farmaceits. «14 gadus nostrādājot homeopātiskajā aptiekā Rīgā, radies dabīgāks skatījums uz dzīvi, un viena no manām vistrakākajām īpašībām ir mēģināt atrunāt cilvēkus no medikamentu lietošanas. Aptiekā strādājot, tas ir ļoti neraksturīgi, bet es uzskatu, ka tiešām ir jāizvērtē vajadzība pēc medikamentiem, izvērtējot ko atmest un ko atstāt. Es nerunāju par nopietnām lietām, bet bieži vien — vai tiešām ir vajadzīgi, piemēram, vitamīni. Ja mēs pareizi ēstu, pareizi kustētos un pareizi domātu, iespējams, būtu daudz lietu, kas nemaz nav vajadzīgas,» tā Sanita Kadakovska.
Savās mājās viņi vienmēr visu ir audzējuši ekoloģiski, tāpēc ka pašiem tas arī jāēd. «Tas nenozīmē, ka mēs neejam uz veikalu, bet, zinot veikala produkciju, ja vien iespējams, audzējam, gatavojam paši. Ja man ievārījumam virsiņā ir nedaudz pelējums, tas ir okay. Tas nozīmē, ka tur nav nekādas ķīmijas, ne stabilizētāji, ne konservanti, nedz tas, kas nav vajadzīgs organismam. Tas viss nāk no tiem vecajiem laikiem, jo tad, kad bija mazi bērni, pavisam vienkārši, mājās dzīvojot, esam audzējuši visu ko. Kādreiz ir turētas arī kazas, lai būtu piens bērniem, audzētas arī zemenes un kartupeļi. Viss, lai bērniem būtu tīra pārtika.
Tā kā mums ir aitas, tad to mēsli tiek pielietoti kā mēslojums, un ziemas periodā mums vīnogu siltumnīcā dzīvoja vistas, jo pārliecinājāmies, ka tas bija ļoti labs lēmums. Agri pavasarī viņas izkašāja, protams, sataisīja bedres, bet izlasīja skudras, jo skudra ir tas kaitnieks, kas pa vīnogu uz augšu sanes bruņutis, kas pēc tam barojas, un tas nav īsti labi. Tas pamats ir personīgā pieredze, bet šobrīd ir izietas arī pilnas bioloģiskās lauksaimniecības apmācības. Tāpēc varu, roku liekot uz sirds, teikt, ka gan teorija, gan prakse sakrīt. Vienu brīdi domājām, ka gribam bioloģisko saimniecību, bet šo kontrolējošo mehānismu ir tik daudz, ka tas iet pretrunā ar sirdsapziņu. Un, ja es pēc sirdsapziņas, pēc labākajām sajūtām to audzēju sev, tad kāpēc man vajag papīru, ka tas ir bioloģiski,» atklāj «Vīgriežu» saimniece.
Tā, lai citiem, bet galvenais — pašiem
Katru gadu kā tradīcija ir ieviesta sulu ballīte, kurā tiek apvienota gan kuplās ģimenes un draugu kopābūšana, gan talkošana, ogu novākšana, un ir arī tādi, kas to vien gaida, kad varēs iet ar šķērītēm un griezt. «Tā kā mēs esam liela ģimene, tad noēdam paši, bērni noēd, bērnu draugi noēd. Mēs esam ļoti priecīgi, ka šeit uz vietas varam Rojas tirgū, Talsu tirgū tirgoties. Un ir iespēja braukt pie mums arī uz mājām. Tirgū cilvēki ļoti prasa vīnogas bez kauliņiem, tad es saku, lai pagaršo ogu un paskatās, vai jūt, vai traucē tie kauliņi. Tad, kad atbrauc pie mums ciemos, es nevienam neļauju spļaut tos ārā, jo kauliņos ir viss — vajadzīgie antioksidanti, C, D, E vitamīni un resveratrols, kas ir vajadzīgs, bet parasti to pērkam aptiekās vai citur. Tāpēc es vienmēr cilvēkiem prasu, vai tas kauliņš tiešām tik ļoti traucē. Nav pat jāsagrauž, to var vienkārši norīt, un tad tas darbosies arī kā dabiskais skrubis. Gribētos arī pašiem pamēģināt eļļas taisīšanu. Vīnogu kauliņu eļļa ir visneitrālākā, bez smaržas, tāpēc to izmanto arī kosmētikā. Pat olīveļļa nestāv klāt tām īpašībām, kas ir vīnogu kauliņu eļļai. Pagaidām pašu lietošanai taisām tikai sulas un ievārījumu,» teic saimniece. Vaicājot pēc visgardākās vīnogu receptes, viņa atbild, ka vislabākā recepte ir, ogas vienkārši apēdot.
#sif_maf2024
