No 2025. gada 1. aprīļa pašvaldības dzīvnieku patversmi «Ausma» apsaimnieko SIA «SB VET SERVISS» — Sigita un Māris Anmaņi. Viņi jau iepriekš bija pārcēlušies no Tukuma uz Talsu novadu un uzsver, ka citādi nemaz nevarētu, jo darbs ar dzīvniekiem prasa klātbūtni katru dienu.
Jautājot, ar kādām sajūtām var atskatīties uz līdz šim paveikto, Sigita atbild: «Viennozīmīgi ir labi padarīta darba sajūta — esam izdarījuši ļoti daudz. Un ne tikai mēs, bet arī mūsu brīvprātīgie un atbalstītāji.»
Patversmē redzamas būtiskas pārmaiņas. «Te bija praktiski šķūnis,» nosaka Māris. Tagad telpās ievilktas visas vajadzīgās komunikācijas, tās ir siltas un sausas. Tiek veidotas atsevišķas telpas, ambulatorais kabinets. «Lai ir ērti gan dzīvniekiem, gan mums pašiem strādāt. Svarīgi atjaunot arī vecos voljērus,» noteic Māris.
Īpaši tiek gaidīta vasara, jo ar pašvaldību panākta vienošanās par bruģa izklāšanu patversmes sētā. «Pašlaik mēs te stāvam uz cietas, sasalušas zemes, bet citos gadalaikos patversmes priekšā ir vieni dubļi,» viņš paskaidro nepieciešamību.
Par ko gandarījums?
Vislielākais gandarījums ir par to, ka šajā laikā saimniekus ir atraduši 25 suņi un 88 kaķi. «Kad šeit sākām, patversmē dzīvoja 30 suņi, bet šobrīd adoptējami ir trīs. Pārējie mums ir večuki, kuriem tuvu vai jau ir 15 gadi un kuri, visticamāk, šeit savas dzīves nodzīvos,» pastāsta Sigita. Par labajiem rādītājiem jāpateicas cilvēkiem, kas vēlas savās ģimenēs uzņemt tos, kurus kādu iemeslu dēļ liktenis nav žēlojis.
Ar prieku patversmes saimnieki stāsta par suņu meiteni Bellu, kura no mazotnes dzīvojusi patversmē un tikko, septiņu gadu vecumā, beidzot atradusi sev saimniekus. Sunīte jau iedzīvojusies jaunajās mājās Valdgales pagastā. «Žēl, ka tas prasīja tik ilgu laiku, bet prieks, ka viņa sagaidīja savu īsto cilvēku,» teic Sigita.
No trim suņiem, kas pašlaik ļoti gaida mājas, viens ir melns, vidēja auguma suns vārdā Lords, kurš uz patversmi atvests 11. janvārī. Saimnieks, godīgi izvērtējot savas iespējas, ir nonācis pie secinājuma, ka šobrīd nespēj parūpēties par suņa vajadzībām. Cerams, ka Lordam nemaz nebūs jāpierod pie patversmes un drīz tas atradīs savu sirds draugu.
Sigita dalās novērojumos, ka sabiedrība mainās un patversmē suņu ienāk samērā maz, tomēr šādi gadījumi ir. «Šī ir pašvaldības patversme, un mēs neņemam dzīvniekus, ja saimniekiem tie ir apnikuši vai kā citādi kļuvuši traucējoši un nav vajadzīgi, — tad atsakām. Ja ir krīzes situācija, nākam pretī. Bet tad ir lietas, kas ir jāizdara — dzīvniekam ir jābūt čipētam, vakcinētam, kastrētam —, lai tālāk meklētu mājas. Un šīs izmaksas ir jāsedz.»
Ja cilvēks izvēlas atteikties no sava dzīvnieka, viņš raksta iesniegumu, kas nozīmē, ka uzreiz var meklēt tam jaunas mājas. Patversmes saimnieki dalās pieredzē ar gadījumiem, kad viss nav tik vienkārši — īpašnieki dzīvniekus pamet vai nemaz nemeklē. Tas nozīmē, ka jāpaiet 14 dienām, līdz tie kļūst juridiski brīvi. Dzīvnieki ir šīs situācijas ķīlnieki — vislabāk būtu jau uzreiz meklēt viņiem jaunas mājas, lai tie ciestu mazāku stresu no vides maiņas. Piemēram, nesen patversmē nonākusi laika, kas klaiņojusi gar Ēvažu stāvkrastu, netālu no Melnsila.
Ik mēnesi patversme saņem divus trīs zvanus par atrastiem suņiem, lielākoties situāciju izdodas atrisināt uzreiz — nolasot čipus, kas dod iespēju nekavējoties sazvanīt dzīvnieka īpašnieku.
Gaida izmaiņas likumdošanā
Pašlaik valdības gaiteņos runā par izmaiņām likumā, lai pēc saimnieku nāves par dzīvniekiem pienākums rūpēties būtu mantiniekiem. «Šim jautājumam ir jābūt sakārtotam. Piemēram, kādā lauku mājā dzīvo tantuks ar veselu baru kaķiem, bet ne mazbērni, ne bērni neliekas ne zinis. Lai ome dara, kā grib. Bet, kad aiziet mūžībā, tad šie kaķi ir patversmes, tātad — arī pašvaldības — problēma. Izmaiņas likumā varētu risināt situāciju, mudinot jauno paaudzi palīdzēt kaķus savlaicīgi aizvest uz kastrāciju, lai nebūtu šādas problēmas.»
Lai gan adoptēto kaķu skaits ir ievērojams, arī tagad patversmē laiski savas dienas vada dažādu krāsu un raksturu kaķi. Daudzi bijuši bailīgi, bet lēnām pieraduši. Piemēram, Vampīrs, kurš, ieraugot cilvēkus, skrējis augšup pa sienām, bet tagad jau ļauj noglaudīt muguriņu. Vēl mazliet, un, iespējams, sēdēs arī klēpī.
Sigita atklāj, ka kaķus, kas meklē mājas, sociālajos tīklos neliek, jo secināts, ka cilvēki noskata, piemēram, rudo, bet mājās dodas ar melnbalto. «Viss atkarīgs no tā, kāds kontakts izveidojas dzīvniekam ar cilvēku,» viņa paskaidro.
Kopš 1. aprīļa kastrēti vairāk nekā 105 kaķi, kas pēc tam nonākuši atpakaļ savā ierastajā vidē. Arī šajā ziņā cilvēki kļuvuši apzinīgāki, lai gan vēl tāls ceļš ejams. «Ir bijuši gadījumi, kad tiešām ir izdevies pierunāt, ka dzīvnieki ir jākastrē, un cilvēki saprot, ka tas atvieglos arī viņu dzīvi — pēc tam nebūs regulāri jāsatraucas par kaķēniem un ko ar viņiem iesākt. Un kaķi vairojas ātri…» noteic Sigita.
Galvenajā kaķu mājā pusdienlaiks
Bez īpaša jandāliņa kaķi sarodas ap atnestajiem ēdiena traukiem, bet kāds pa gabalu vēro, kas atnācis. Šeit redzami arī daži no Mazirbes kolonijas kaķiem — no vienas mājas patversmē nonākuši 20! Neticami, ka teju visi no tiem jau nokļuvuši pie jauniem saimniekiem. Vēl tikai daži raibie mazirbnieki gaida, kad kāds pēc viņiem ieradīsies.
Kas ziemā nepieciešams?
«Mēs nelūdzam ziedojumus. Bet gribas paslavēt talsiniekus, arī ventspilniekus un citus, kas ir ļoti aktīvi ziedotāji. Mums ir pietiekami daudz suņu barības, jo suņu mums ir samērā maz. Arī segas, spilveni ir pietiekami. Pašlaik kaķu barība — gan sausā, gan konservi — varētu būt tas, ko vajadzētu vēl, kā arī kaķu smiltis,» teic patversmes saimniece, piebilstot, ka labāk, izvēloties barību, uzsvaru likt uz kvalitāti, nevis kvantitāti.
Ar ikdienas darbiem patversmē galā tiek Sigita un Māris divatā. Uzticami palīgi ir arī trīs brīvprātīgie, kas nāk regulāri. Ikvienam ir iespēja patversmē palīdzēt — piemēram, izvest suņus pastaigā, jo viņi to ļoti gaida.
Ja šo ziemu gribas pavadīt jauna drauga kompānijā, iepriekš jāzvana uz patversmi un jāpiesaka apmeklējums.
#SIF_MAF2025
