Vēja enerģijas asociācijas rīkotajā konferencē Kuldīgā vides eksperts un uzņēmuma «Estonian, Latvian & Lithuanian Environment» partneris Oskars Beikulis uzsvēra, ka diskusijās par vēja parkiem troksnis bieži tiek apvīts ar mītiem, lai gan zinātnē šī ir viena no visplašāk pētītajām vides veselības jomām. Eksperts norādīja, ka troksnis ir otrā lielākā vides problēma Eiropā pēc gaisa piesārņojuma, un tā ietekme uz veselību ir sekundāra — caur miega traucējumiem un stresu, kas ilgtermiņā var izraisīt kardiovaskulāras saslimšanas.
Mūsdienu enerģētikas attīstība nav iedomājama bez vēja parkiem, taču to ienākšana ainavā gandrīz vienmēr rada diskusijas par ietekmi uz iedzīvotāju veselību. Vides eksperts Oskars Beikulis uzsver, ka viņa pieredze akustikā ir senāka par darbu pie vēja parkiem, un tieši šīs zināšanas ļauj objektīvi izvērtēt trokšņa dabu un ietekmi. Eksperts norāda — troksnis mums ir visapkārt. Sākot, no koku šalkoņas vēja ietekmē, līdz transporta plūsmai, taču tieši vēja turbīnu radītās skaņas bieži tiek apvītas ar mītiem un puspatiesībām.
Oskars Beikulis skaidro, ka troksnis Eiropā ir atzīts par otru lielāko vides problēmu uzreiz aiz gaisa piesārņojuma. Aptuveni 20 % eiropiešu dzīvo apstākļos, kur transporta radītais troksnis ir pārlieku augsts, bet 30 % iedzīvotāju ikdienā saskaras ar skaņas līmeni, kas pārsniedz Pasaules Veselības organizācijas (PVO) rekomendācijas. Lai gan troksnis nav tūlītēja «inde», tā bīstamība slēpjas ilgtermiņa iedarbībā. Viņš norāda, ka cilvēks nenomirst pēc dienas vai mēneša, kas nodzīvots vēja parka tuvumā, taču pastāvīgs traucējums var izraisīt sekundāras veselības problēmas. Piemēram, ja ir traucēts miegs, paaugstinās stresa līmenis un no tā var rasties sirds un asinsvadu slimības.
«Mums ir liela pieredze, daudzu tūkstošu stundu trokšņu mērījumi dažādās vietās Latvijā un ārpus tās. Sākot ar mežu un beidzot ar pilsētvidi, vēja parkiem — absolūti klusās un skaļās vietās. Nav tā, ka vēja parku radītā infraskaņa būtu kaut kas ļoti unikāls, kas nebūtu mums apkārt. Jā, protams, kad aizejam uz klusu meža teritoriju vai laukos — visticamāk, šis infraskaņas līmenis būs krietni zemāks, nekā nonākot pilsētvidē,» teic O. Beikulis.
Zinātniskā pieeja: kā mēs zinām, kas ir kaitīgs?
Lai saprastu, kurā brīdī troksnis kļūst par problēmu, zinātnieki visā pasaulē izmanto vairākas pētījumu metodes, kuras savā lekcijā detalizēti aprakstīja O. Beikulis. Viņš skaidroja, ka viena no pieejām ir laboratorijas pētījumi, kuros cilvēku grupa tiek pakļauta kontrolētam troksnim, lai tūlītēji fiksētu organisma reakcijas, piemēram, smadzeņu darbības izmaiņas. Šāda metode ļauj redzēt efektu «šeit un tagad», taču tai ir trūkums — laboratorijas apstākļus un tajos izmantotos augstos trokšņa līmeņus nevar tieši attiecināt uz ikdienas vidi, kurā cilvēki dzīvo gadiem ilgi.
Kā otru būtisku metodi eksperts minēja pašdiagnosticējošos pētījumus, kas balstās uz pašas sabiedrības ziņojumiem. Tajos piedalās skaitliski lielas iedzīvotāju grupas, kuras analizē un apraksta savas izjūtas — vai troksnis traucē gulēt, vai tas rada satraukumu vai nepatiku. Šādi pētījumi ir svarīgi, lai saprastu subjektīvo traucējuma slieksni, jo tieši neapmierinātība ar dzīves vides kvalitāti ir pirmais solis uz veselības pasliktināšanos.
Īpaši vērtīgi, bet vienlaikus dārgi un laikietilpīgi ir retrospektīvie jeb kohortas pētījumi. O. Beikulis izcēla Dānijas un Nīderlandes pieredzi, kur analizēta lielas populācijas daļas veselības datu vēsture vairāku desmitu gadu garumā. Šajos pētījumos zinātnieki meklē sakarības starp vēja parku tuvumu un iedzīvotāju saslimstību, izmaiņām medikamentu lietošanas paradumos, piemēram, vai pieaug pieprasījums pēc miega zālēm. Tieši šie dati ir kalpojuši par pamatu tam, lai vilktu «sarkano līniju» pie aptuveni 42 decibelu (dB) robežas, pie kuras statistiski sāk pieaugt veselības riski. Iekštelpās šis kritiskais līmenis ir 20 dB.
«Robežlielums gan nav garantija tam, ka šis trokšņa līmenis nevienam netraucēs,» norāda eksperts. Visbeidzot, viņš pieminēja literatūras pētījumus jeb apkopojumus, kas mūsdienās kļuvuši par divasmeņu zobenu. No vienas puses, tie sniedz multidisciplināru skatījumu, bet no otras — tieši šajā kategorijā visbiežāk sastopami viedokļraksti, kas maskēti par zinātni. «Sociālajos tīklos bieži cirkulē informācija par «jauniem, inovatīviem pētījumiem», kas, rūpīgāk pārbaudot, izrādās vienpusēji apkopojumi bez reāla zinātniska seguma,» teic eksperts.
Ko izjūtam, bet nedzirdam
Viena no lielākajām sabiedrības bažām ir par infraskaņu — zemas frekvences skaņas svārstībām. Oskars Beikulis uzsvēra, ka infraskaņa nav nekas unikāls, ko radītu tikai vēja turbīnas. Tā ir mums visapkārt, piemēram, vēja brāzmās, kas rada meža šalkoņu, pilsētvidē. Eksperts norādīja: ja mēs mērītu infraskaņas līmeni pie jūras brāzmainā vējā, tas būtu augstāks nekā atklātā laukā izvietotā vēja parkā.
Būtisku lomu spēlē tehnoloģiju attīstība
Lai gan modernās turbīnas ir milzīgas un to spārnu gali kustas ar ātrumu, kas sasniedz pat 350 km/h, tās ne vienmēr ir skaļākas par savām mazākajām priekštecēm. Inženiertehniskie risinājumi, piemēram, spārnu forma un lēnāks rotācijas ātrums, ļauj kontrolēt trokšņa līmeni. Turklāt modernie vēja parki ir aprīkoti ar vadības sistēmām, kas ļauj pārslēgt turbīnas «klusākā režīmā» nakts stundās vai īpašos laika apstākļos, ja tiek saņemtas pamatotas sūdzības.
Noslēgumā O. Beikulis aicināja vēja enerģijas nozari būt atvērtākai komunikācijai. Latvijā ierastā prakse — pateikt iedzīvotājam, ka troksnis nepārsniedz normatīvus un tādēļ sūdzībai nav pamata — nav efektīva. Pat ja 40-45 dB robeža tiek ievērota, vienmēr būs kāds procents cilvēku, kuriem šis troksnis būs traucējošs. Risinājums ir nevis slēpšanās aiz skaitļiem, bet gan mērījumi, iedzīvotāju uzklausīšana un tehnisku risinājumu meklēšana, lai vēja parks varētu līdzās pastāvēt ar apmierinātu vietējo kopienu.
/Foto: canva.com/
#SIF_MAF2025
