Šķiet, ka gada iesākums ne šogad, ne pirms 20 gadiem nav bijis visai laimīgs. Ja šo gadu iesākam ar traģiskām avārijām, tad 2005. gads palicis atmiņā ar 8. janvāra vētru, kas nolauza Soda priedi Brīvības un Stendes ielas krustojumā. Priede bija kā zīmogs vēstures notikumiem, jo tur 1905. gadā nošauti pieci Talsu bruņotās sacelšanās dalībnieki.
Man par šo dienu atmiņu nav, jo man bija vien četri gadi. Un pavisam noteikti es pat nezināju, kāpēc šī priede tik īpaša, jo neesmu talsiniece. Taču ar lielu interesi uzklausīju kolēģu stāstus par to, kāda šī diena bija no viņu skatupunkta. Izrādās, ka vienai kolēģei virtuvē pat ir vēsturisks linolejs, uz kura, tumsā cepot kotletes redakcijas darbiniekiem, uzlijusi karsta eļļa, tā atstājot zīmi par postošās vētras vakara notikumiem. «Tolaik daudziem jau bija elektriskā plīts, bet man vēl bija gāzes plīts. Tā kā elektrības tajā dienā nebija, es uzņēmos rūpi par kolēģiem un steidzu viņiem gatavot maltīti,» atminas Santa. Un saprotami, ka šādu vēstures liecību jāsaglabā.
Taču bija arī kāds labums — pēc vairāku stundu elektrības pārrāvuma, kad pārtikas veikalu saldētavas pārāk ilgi stāvējušas neieslēgtas, iedzīvotāji varēja tikt pie dažādiem gardumiem. «Atceros, ka veikalā «Rimi» saldējumu deva par brīvu!» tā Sanita. «Tiešām! Es pat tiku pie pelmeņiem!» piebilst Santa.
Diena ar laimīgām atmiņām
Arī kāda talsiniece savā Facebook profilā dalās ar laimīgām atmiņām par šo dienu. Kāpēc laimīgām? Jo garus vakarus meitene sveču gaismā varējusi spēlēt galda spēles ar tēti, kam parastā ikdienā neatliktu laika. «Tovakar Talsu Tautas namā bija ikgadējā pašdarbnieku balle, un mēs tur tādi saballējušies, dziedādami/dejodami piedzīvojumpilnā sajūsmā pa lielās zāles logiem lūkojām, kā vējš gāž svētku egli,» publikācijā raksta Inga Ieviņa. «Kādā brīdī izdzisa elektrība, bet, cik atceros, tas mums diži daudz netraucēja turpināt ballīti ar pūšamiem, sitamiem un dziedamiem instrumentiem vulgaris. Mellā tumsā un briesmīgā vējā mājās dodoties, bailes nebija necik, tikai riktīgi smieklīgi, ka šīferis pa ceļu tā kā tāds auto «brauc».»
Tolaik elektrības pārrāvumi bijuši visai bieži, tāpēc vairumam iedzīvotāju virtuves skapītī visvieglāk sasniedzamajā vietā stāvējušas sveces un sērkociņi. «Satraukties sāku svētdienas rītā pēc vētras, kad zvanīja telefons (kamēr nebeidzās baterija), un bija skaidrs, ka sekas ir nopietnas. Kā tādi partizāni «savilkāmies» darbā. Svarīgākos telefonus Lācarus (tā laika Talsu novada domes priekšsēdētājs) veda pie slimnīcas ģeneratora uzlādēt. Neziņa. Drusku bailes un drusku arī piedzīvojuma garša,» dalās Inga Ieviņa.
Idejas par koka saglabāšanu
Ja Ventspilī cilvēki pat evakuējušies no pilsētas, tad Talsos vēl traģiskāks notikums — nolauzta Soda priede. «Tā pati priede, kur pirms 100 gadiem revolucionāri nošauti. Es nezinu, vai par kaut ko vēl tā tolaik tika runāts kā par šo priedi,» atminas I. Ieviņa. «Vieni ieteica nolūzušo koku ielikt stikla būrī, lai tas iekonservēts mūžam būtu apskatāms, citi — taisīt metāla rāmi, kurš turētu vecās koka daļas… Bet ko es, muļķa sīkais skuķis no pašvaldības, kad publiskā sapulcē moderators ierosināja izteikties visiem pēc kārtas? Es godīgi pateicu, ka man īstenībā vienalga, jo nekādas jūtas pret to koku neloloju — skolā mācījos laikā, kad vēsturi lāgā nemācīja. Ak tu mīļo Augustiņ, kas sākās! Vienubrīd man likās, ka nudien ņems un zāģēs nevis priedi, bet mani. Skaidrs, ka es biju (un aizvien brīžiem esmu) baigā zoss. Bet tobrīd es līdz nākamajam skandālam kļuvu par «zosi — domes preses sekretāri, kas nemāk vēsturi». Aptuveni tā tas tika pat nopublicēts vietējā laikrakstā.»
Taču drīz vien Soda priede patiešām tika nozāģēta, un nu tā palikusi kā piemiņas vieta ar koka celmu kā zīme, ka priede tur patiešām kādreiz bijusi. Un tieši šādi spilgti, emocijām bagāti atmiņu stāsti mums atgādina par vēsturiskām lietām un to nozīmību, jo diez vai vairumam vispār interesētu, kas tur pirms 120 gadiem īsti notika. Vairāk gan tas, ka bija bezmaksas produkti, vakari sveču gaismā un adrenalīna pilns ceļš mājup, jo šādi vēsturiski notikumi ir kā pievienotā vērtība.
