Dzīvojot Polijas vēsturiskajā pērlē — Krakovā — un strādājot globālā mērogā, Beāte Gintere savu enerģiju iegulda arī Mazirbes «Stūrīšos» — ģimenes mantojumā, kas ieguvis oficiāla muzeja statusu un atklāšanas svētkus svinēs jūnija sākumā.
— Beāte, pastāsti par «Stūrīšiem»!
— Pirms intervijas zvanīju vecmāmiņai (Guntai Ginterei, Mazirbes brīvdienu mājas «Stūrīši-Branki» saimniecei — aut.) un jautāju — kurā gadā tie celti. Viņa, ne mirkli nešauboties, atbildēja — 1888. gadā. Un uzreiz piebilda, ka tas ir tajā pašā gadā, kad sākts celt Eifeļa torni un Rīgas cirku.
— Kā radās doma, ka vajag savējiem Mazirbē palīdzēt?
— Es darīju to, kas jādara jaunajai paaudzei — pildīju savu pienākumu, darot kaut ko tādu, ko neviens pirms tam manā ģimenē nav darījis.
Man nebija izvēles, jo jau no bērnības visa tā teritorija… Mums nereti viesi jautā: «Cik jums te liels darbinieku sastāvs?» Ir pieci cilvēki, ieskaitot mani, un ikviens, kurš ir uz vietas, tiek iesaistīts darbā. Sāku no Rīgas uz Mazirbi braukt no deviņu gadu vecuma un katru vasaru tur pavadīju. Jau no paša sākuma — grābeklis rokā un darbs jādara. Tā vienmēr ir bijis. Nezinu, vai es to izvēlējos (smejas). Tas nāca līdzi — ja gribi būt Mazirbē, tad ir jāstrādā. Un es vienmēr esmu gribējusi tur būt. Ja bērnībā sastrādāju kādus nedarbus, man solīja, ka sūtīs atpakaļ uz Rīgu, un tas šķita briesmīgi (smejas).
Laika gaitā skatījos, kā vecāki strādā, un ierosināju brīvdienu mājai uztaisīt mājaslapu. To izdarīju 2016. gadā. Kad bija vairāk laika, vadīju «Airbnb.com» rezervācijas. Vienmēr esmu bijusi iesaistīta, pat tad, kad nebija laika. Zinu, ka savējie sapratīs. Un es nerunāju tikai par radiem, bet par «savējiem», kas lasīs interviju un ar dvēseli sapratīs, par ko es runāju, — ka tu zini, kāpēc esi tur, kur esi, un kāpēc tu kaut ko dari.
Mazirbe ir unikāla, un es tur vienmēr gribēšu būt un atgriezties. Ja izdosies sakārtot dzīvi tā, lai vai nu tur dzīvotu, vai pavadītu vecumdienas (vai pat ātrāk), es par to būšu priecīga.
— Pastāsti par īstenoto muzeja projektu, kas tajā ir izdarīts?
— Jāsāk ar to, ka es to nedarīju viena. Tā ir atšķirība no iepriekšējās paaudzes, kas radusi teju visu darīt pati. Spēru soli uz priekšu un nedarīju neko bez profesionālas palīdzības, piesaistīju arī projektu rakstītāju Aiviju Kokari. Kopumā, kad projekta procesam ir iziets cauri, šķiet — ai, nebija tik sarežģīti! Bet, ja pašai būtu bijis jāpilda visi dokumenti un jāsaprot, kur kas jāiesniedz, tad nemaz tik vienkārši vairs nešķistu. Ir nianses, kuras jāzina, un tas ir iemesls, kāpēc es viena to nevarētu un kāpēc manējie ar to nekad nebūtu ņēmušies. Tas ir sarežģīti — tad uz brīdi ir jāpārtrauc strādāt un jāmācās. Ja pieļauj kļūdas, projektu «atmet atpakaļ», un nākamā iespēja var būt nevis pēc mēneša, bet pēc pusgada vai gada.
«Stūrīši» ir māja, kuru ģimene savulaik izglāba no pilnīgas sabrukšanas. Tur nebija ne logu, ne durvju. Ēka knapi stāvēja, tā tika izcelta no gruvešiem. Kopš tā laika vienmēr ir bijusi doma to uzturēt kā vietu, kur interesenti var apskatīt vecās lietas — gan lībiešu, gan latviešu, jo mūsu vēsture ir kopīga. Gadu laikā ģimene izveidojusi lielu kolekciju. Mums ir restaurators, kas palīdz lietas atjaunot.
Vecmāmiņa man «Stūrīšus» uzticēja pirms desmit gadiem, sakot, ka grib, lai jaunā paaudze zina — tas ir tavs. Lai nav tā, ka man jāstrādā, bet nekas nepieder. Pagāja laiks, kamēr sapratu, ko vispār darīt, jo arī sava dzīve bija jāiekārto. Tad sapratu, ka vēlos, lai «Stūrīši» kļūst par oficiālu muzeju. Līdz ar to mēs sākām garo darbu ar ēkas inventarizāciju, reģistrēšanu un izmantošanas veida maiņu uz sabiedrisku ēku. Nodibinājām biedrību «BeLiiv» (kas angliski apvieno divas nozīmes — gan «ticēt», gan «esi līvs»).
Mēs ar vecmāmiņu esam vienisprātis, ka kultūrvēsturiskais mantojums un vecās ēkas mūsu krastā ir jāsaglabā. «Stūrīši» ir mūsu brīvdabas muzejs bez ieejas maksas, un tādu ēku paliek arvien mazāk.
— Arī līdz šim brīvdienu mājā bija apskatāma seno lietu ekspozīcija. Ar ko tā atšķirsies tagad, kad izvietota atjaunotajā ēkā?
— Redzēsim, vai viss iecerētais sanāks jau no šī gada. Ekspozīcija aptver daudz priekšmetu no dažādiem laikmetiem. Vēlamies izstādīt eksponātus pa cikliem — katru gadu vai divus veltīt vienam konkrētam laika posmam. Piemēram, 13. gadsimtam vai 80. gadiem. Kolekcija mums ir diezgan iespaidīga un plaša, ne visu uzreiz var izlikt. Mēs gribam parādīt šo dažādību. Turklāt tūristiem vienmēr ir interesanti atbraukt, ja zina, ka pēc gada būs kas neredzēts.
— Kāds ir šī projekta mērķis?
— Muzeja mērķis nav tikai piedāvāt apskatīt mēbeles vai priekšmetus, bet arī veicināt informācijas apriti — kas kur ir, ko kur var nopirkt, kur aiziet. Ja katrs uzņēmums zinātu, ko otrs dara, tas palīdzētu visiem nākotnē. Mums ir daudz aktivitāšu, bet tās ir sadrumstalotas.
Mums ir unikāla, klusa un mierīga daba — kā citā pasaulē. Tas ir jāsaglabā. Tomēr tūrismu vajag optimizēt, lai lībiešu krasts būtu labs gan vietējiem, gan tūristiem. Ceļojot pa pasauli, redzu piemērus, kur līdzīgās unikālās vietās vietējie sadarbojas, — un tad visiem ir darbs un iespējas. Nevienam nav jābrauc prom, ja vien viņi paši to nevēlas. Nav tā, ka nav ko darīt un nav izvēles. Tur brauc tūristi, tur ir ienākumi. Cilvēki var sevi nodarbināt, ja vien vēlas tur atrasties. Mums ir visas šīs bagātības, bet reizēm pietrūkst atbalsta, kas visus «savilktu» kopā. Tad arī rodas sajūta — jābrauc prom, jo laukos nav ko darīt. Mēs esam iestrēguši virpulī, ko vienmēr esmu vēlējusies atrisināt, bet agrāk nebija iespējas — biju par jaunu, ar pārāk mazu pieredzi. Tagad jūtos gatava, lai palīdzētu visiem mums, kas tur vēlas būt.
Vēlētos arī uzsvērt, ka bez Ziemeļkurzemes biznesa asociācijas un Lauku atbalsta dienesta šis projekts nebūtu iespējams. Tur tiešām strādā cilvēki, kas grib, lai iedzīvotāji nāk, dara un izmanto pieejamos līdzekļus.
— Ir jau padomā sadarbības formas, kas varētu pastāvēt caur šo muzeju?
— Šis ir tas gads, kurā mēs to noskaidrosim. Šogad mans mērķis ir caur muzeja atklāšanu, kas būs 6. jūnijā 16.00, sākt apzināt vietējos, iepazīties un vienoties par kopīgu redzējumu, kā viens otram varam palīdzēt.
— Vai muzejs būs apmeklētājiem atvērts tūrisma sezonā?
— Sāksim lēnām un mierīgi. Muzejs būs oficiāli atvērts vasarā, bet pārējā laikā — pēc pieteikuma. Nākamajos gados organizēsim darbinieku, lai muzejs būtu pieejams arī citos gadalaikos. Piemēram, tas var kalpot kā saieta nams biedrībām un uzņēmumiem.
Vēlos, lai tā ir vieta, kur var ierasties jebkurš, kurš vēlas izmukt no pasaules kņadas. Pie mums jau ciemojušies dažādi diriģenti un rakstnieki, kas brauc pastrādāt. Doma par radošuma veicināšanu mums ir tuva. Darīsim pa vienam solim, lai tas viss būtu paveicams.
— Tava ikdiena šobrīd rit Polijā, bet pirms tam bija desmit gadi Lielbritānijā. Kāpēc, neskatoties uz ciešajām attiecībām ar Mazirbi, tieši Polija kļuva par jūsu ģimenes bāzi?
— Tas notika diezgan nejauši, lai gan vienmēr esam gribējuši ceļot un padzīvot citur. Lielbritānijā mēs ar vīru sākām veidot savas karjeras, guvām pieredzi. Taču pēc Brexit sapratām, ka ir laiks doties tālāk. Vīra darba devējs tajā brīdī bija atvēris biroju Krakovā. Kad pajautājām, vai varam pārvākties uz kādu citu valsti, kur uzņēmums ir oficiāli reģistrēts, viņi teica: «Brauciet uz Poliju, mums tur vajag cilvēkus!» Tā mēs pārvācāmies. Tas bija 2021. gads. Nekad iepriekš nebijām bijuši Krakovā, jo tobrīd kovida ierobežojumu dēļ nemaz nevarēja aizbraukt un apskatīties. Kad bijām visus dokumentus nokārtojuši, vienkārši pārvācāmies.
Krakova ir ļoti skaista pilsēta, man ļoti patīk tās arhitektūra. Pilsētai ir paveicies — tās ietekme un vēsture nodrošināja, ka Otrajā pasaules karā pilsētu nenolīdzināja — tā tika gandrīz pilnībā saglabāta. Te ir ļoti liels vēsturiskais centrs, skaistas ēkas. Mums patīk, ka pilsēta ir ļoti «dzīvojama». Salīdzinājumam — mums Daugavmalā ir promenāde, bet neteikšu, ka tā ir ļoti mīlīga, jo blakus ir ceļš un transporta plūsma. Tur nav tā, ka vari iziet romantiski pastaigāties, un piekļuve ir grūta. Tikmēr šeit galvenais ceļš no krastmalas ir nostāk. Promenāde ir paredzēta tikai cilvēkiem; tā ir gara, sākas vēsturiskajā centrā un beidzas ar otru centru. Abi krasti ir apstaigājami, un caur tiem, ejot pa parkiem, var nonākt daudzviet pilsētā. Ar bērnu dzīvot šādā pilsētā ir fantastiski — apkārt ir viss nepieciešamais.
— Saprotu, ka esi bērna kopšanas atvaļinājumā, bet kādā sfērā strādā?
— Strādāju lauksaimniecības nozarē, esmu personāla atlases speciāliste, kas meklē tos, kas piegādā traktorus; kas tiem taisa programmatūru; kas lauksaimniekiem piegādā lopbarību un kas to izstrādās un formulēs… Lauksaimniecības nozare ir milzīga. Šis darbs man dod brīvību strādāt no jebkuras vietas pasaulē — vai tā būtu Polija, vai Mazirbe.
— Cik bieži jums sanāk būt Latvijā?
— Mēs mērķtiecīgi esam sakārtojuši savas dzīves, lai uz Latviju varētu braukt bieži. Piemēram, atbraucam uz Ziemassvētkiem un paliekam līdz februārim, atbraucam vasaras sākumā — paliekam līdz rudenim.
— Jums ir plāns doties dzīvot uz vēl kādu citu vietu Eiropā?
— Paliksim Polijā, šī mums ir ideāla vieta. Mums ir izdevīgi: pusstundas laikā esam lidostā un pēc pusotras stundas — jau Rīgā. No Rīgas uz Mazirbi jābrauc ilgāk. Te mēs dabūjam abas pasaules — gan mūsu tuvie ir blakus, gan pasaules plašums ir sasniedzams.
#SIF_MAF2025
