Sestdien Laidzes bibliotēkā notika Ināras Antiņas grāmatas «Jirgeni. Dzimtas vēstures albums» atklāšanas svētki. Autore pasākuma viesus iepazīstināja ar savas un vairāku klātesošo dzimtas senču ceļiem Ārlavas pagastā, Valdegālē (mūsdienu Valdgales senāks nosaukums — aut.), Laidzē, Talsos un arī tālu pasaulē.
Dzimtas vēstures pētniecība ir ne tikai aizraujošs, bet arī ārkārtīgi ietilpīgs un izaicinošs process, kas prasa lielu pacietību un prasmi strādāt ar visdažādākajiem avotiem. Ir jājautā, jāmeklē, jāpieraksta, jāpārbauda. Kā atklāj I. Antiņa, viņas pētniecības procesu nereti papildinājušas arī nejaušas sakritības un negaidīta veiksme. Ja ilgu laiku šķitis, ka Laidzes pusē viņa ir ienācēja, pētniecības process šo sajūtu apgāzis. «Jirgeni vairākās paaudzēs nāk no šīs puses. Senākais ir Ansis ar dēlu Ģirtu, kas dzimis Dižlejās, nākamā paaudze Pūņu muižā, tad mana vectēva tēvs Pobužos,» dalījās grāmatas autore.
Desmitgadēm krāts materiāls
Viņa neslēpj, ka interese par senčiem pavadījusi jau gadiem ilgi — tika iztaujāti vecvecāki, zīmēti dzimtas koki un pierakstīti stāsti. Tomēr lielākais stūrakmens šajā procesā bijusi viņas mamma Rita Antiņa, kuras fenomenālā atmiņa un zināšanas bija neaizstājams palīgs faktu un notikumu pārbaudē.
Grāmata ir īpašs veltījums mammai, sirsnīgi atzīst Ināra: «Mammas zināšanas šajā stāstā bija īsta laime un vērtība.»
Dzimtas sakņu meklējumi I. Antiņai burtiski likuši atvērt svešas durvis. «Grāmatas rakstīšanas ideja ļāva un pat paģērēja man klauvēt pie sen nesatiktu vai pat nekad nesatiktu cilvēku un ļoti daudzu iestāžu un institūciju durvīm,» viņa atklāj. Pētniecības ceļš bijis kontrastu pilns — vietām viņu uzņēmuši ar prieku, ļaujot iegūt pat jaunus radus, bet citviet durvis palikušas slēgtas, saprotot, ka ne visi vēlas celt gaismā pagātnes sāpīgos notikumus.
Daloties ar dzimtas vēstures pētniecības pieredzes stāstu, autore uzsver, ka veiksmīga pētījuma pamatā ir mutvārdu vēstures apkopošana un sarunas ar tuviniekiem, kas vēlāk jāapstiprina ar faktiem no arhīvu materiāliem un baznīcas grāmatām. Stāstījuma galvenā jēga ir dzīvā stāsta meklēšana, kas pārvērš sausus arhīva datus emocionālā vēstījumā, tādējādi saglabājot pagātnes mantojumu nākamajām paaudzēm.
Dzīvais mantojums — no Latvijas līdz Amerikai
Īpašs pārsteigums atklāšanas pasākumā bija Aleksandrs Jirgens (Alexandr Jirgens) — Eduarda Jirgena mazmazdēls no Amerikas, kurš šobrīd Oksfordas Universitātē studē Kara vēstures programmā. Viņš Latvijā ieradies pētniecības nolūkos, un tā ir kārtējā sagadīšanās, ka viņa vizīte sakrīt tieši ar Ināras sarakstītās grāmatas atklāšanas svētkiem. Aleksandra aizraušanos ar vēsturi jau bērnībā iedvesmoja fotogrāfija, kurā vecvectēvs Eduards redzams aizsargu formastērpā. Tas jaunajam vīrietim lika uzdot jautājumu: ko patiesībā nozīmē būt latvietim?
Savā disertācijā Aleksandrs pēta latviskās identitātes veidošanās procesu, īpaši fokusējoties uz latviešu militāro dienestu Krievijas Impērijas armijā laika posmā no 1861. (dzimtbūšanas pilnīgas atcelšanas) līdz 1920. gadam. Pavadot divas nedēļas Latvijas arhīvos, kas viņam bija pirmā šāda veida pieredze, turklāt strādājot ar dokumentiem latviešu, vācu un krievu valodā, viņš atklājis pārsteidzošus faktus. Viņš pastāsta, ka pētniecības darba mērķis ir paplašināt rietumu izpratni, parādot, ka latviešu militārā vēsture neaprobežojas tikai ar leģendārajiem strēlniekiem, latviešu ilgstošais dienests armijā spēlējis būtisku lomu tautas pašapziņas veidošanā. Turklāt šiem pētījumiem ir arī spēcīga sasaiste ar mūsdienu ģeopolitiku. Aleksandrs uzsver, ka Latvijas vēsturei ir ko iemācīt gan Eiropai, gan Amerikai.
Dzimtas darba tikums
Lai gan Aleksandrs primāri identificē sevi kā amerikāni, viņa ģimenē aizvien ir spēcīga latviskā identitāte un lepnums par tradīcijām. Ģimene turpina kopt zemi — kopā ar tēvu un vectēvu Pēteri viņi joprojām apstrādā to pašu fermas zemi, kuru savulaik bēgļu gaitās iekopa Eduards. Aleksandra 84 gadus vecais vectēvs aizvien runā un lasa latviski, joprojām brauc ar lielo kravas automašīnu un katru vasaru stāda dārzu, apliecinot savu sīksto latvieša dabu.
Viesojoties grāmatas atvēršanas svētkos, Aleksandrs neslēpa milzīgu lepnumu par Ināras paveikto. Viņš apbrīno, ka tik apjomīgs, turklāt godīgs un atklāts darbs, parādot gan dzimtas labos, gan tumšos brīžus, paveikts vien gada un septiņu mēnešu laikā. Viņš šo spītu saista ar sava vecvectēva Eduarda pārliecību: «Nekas labs nenotiek, ja pie tā smagi nestrādā».
Iedvesma šodienas izaicinājumiem
Ināra Antiņa atzīst, ka pētniecības darbs sniedzis nenovērtējamu emocionālo gandarījumu: «Dzimta ir vērtība. Tavējie ir tavējie, pasaulē ir tāda lietu kārtība.» Turklāt informācija nereti atnākusi pilnīgi brīnumainos ceļos, burtiski «kā pa sarkano paklāju».
Izzinot, kādiem pārbaudījumiem cauri gājuši senči — kā viņi cīnījušies par savu zemi, ņemot milzīgus aizdevumus, kā spējuši izdzīvot karos un atgriezties izlaupītās mājās, vai pat pusmūžā uzsākot veiksmīgu dzīvi no nulles Amerikā —, tas viss sniedzis iedvesmu. Viņa vēlas, lai izpētītie dzīvesstāsti kalpo kā iedvesmas avots nākamajām paaudzēm, nepārprotami demonstrējot dzimtas izturību un spēju nepakļauties dzīves triecieniem.
Galu galā, dzimtas koks bez stāstiem ir tikai kails vārdu saraksts. Vēsture pa īstam atdzīvojas tikai tad, kad aiz vārdiem atklājas cilvēku likteņi.
#SIF_MAF2025
