Talsinieki noteikti ir pazīstami ar burvīgo dārzeņu namiņu pie Talsu autoostas, taču pat nenojauš, ka aiz tā durvīm, lielajiem saimniecības «Druvas» laukiem un darbiem šogad izaicinājumu pieņēmuši divi jaunieši — Anete un Dans Bisenieki.
Dodoties ciemos uz piemājas saimniecību «Druvas», satieku Aneti un Danu Biseniekus, kas pavisam nesen ir precējušies un pārņēmuši saimniekošanu no Anetes vecākiem Jāņa un Annas Dubovičiem. Desmit hektāru lielajā saimniecībā, kā atzīst paši, tiek audzēts no visa pa drusciņai.
Šogad ražīgs gads
Saimniecībā pārsvarā tiek audzētas ogas, tomēr ir arī gurķu un tomātu siltumnīcas, kā arī tiek audzēti burkāni, bumbieri un āboli, un diena «Druvās» sākas agri. «Ir dienas, kad pievedam kioskiņam preci, un ir dienas, kad vienkārši braucam uz to un palīdzam no rīta visu smuki salikt. Atlikusī diena ir tāda, ka intensīvi strādājam saimniecībā. Nav neviena diena bijusi vienāda. Principā katru dienu ir kas cits. Ražošanas telpas mums ir no pagājušā rudens, un šogad intensīvi sākām visu ko ražot: ievārījumus, sīrupus, sulas. Pārsvarā tas viss aiziet uz Rīgas tirgu,» atklāj Anete, kura pati pēc omītes un mammas receptēm gatavo gardos kioska piedāvājumus. Viņa atklāj, ka principā viss arī notirgojas viņu pašu namiņā, tomēr, ja sezona ir laba, piedāvāt ogas iegādei brauc arī uz Rīgu. «Ir gadi, kad mēs nebraucam uz Rīgu, jo nav tik liela raža, bet šogad braucām, jo bija ļoti ražīgs gads. Pagājušajā gadā daudz kas nosala, bet katrā no gadiem mēs cenšamies visu iztirgot tepat Talsos,» teic Anete Biseniece, piebilstot, ka saimniecībā piedāvā arī pašlasīšanu.
«Brauc ar bērniem, rāda visu, kas te ir. Tas tāds piedzīvojums, un mums pašiem par to prieks, ja viņi priecīgi aizbrauc mājās. Patīkami redzēt cilvēku emocijas, kad viņi saka, cik te ir skaisti,» atzīst saimniece.
«Zemenēm bija liela atsaucība, mums pat no Rīgas brauca. Krūmmellenēm ne tik ļoti. Ir daudz saimniecību, kuras piedāvā pašlasīšanu, varbūt arī tāpēc cilvēku nebija ļoti daudz. No Rīgas brauca tāpēc, ka pastāstām par šādu iespēju un ir cilvēki, kurus tas ieinteresē. Viņi paši ir priecīgāki. Brauc ar bērniem, rāda visu, kas te ir. Tas tāds piedzīvojums, un mums pašiem par to prieks, ja viņi priecīgi aizbrauc mājās. Patīkami redzēt cilvēku emocijas, kad viņi saka, cik te ir skaisti,» atzīst saimniece.
Lauks pie lauka
Visur, kur veries, redzami stādi, krūmi un koki. Liekas, ka drīz vien nebūs vietas, kurā neaug kāds augļu koks vai ogu krūms, vai stāds. Lielākais vairums saimniecībā ir tieši melleņu krūmi, tomēr daudzas no tām vēl neražo tik labi, jo katru gadu tiek piestādīts klāt. «No pārējām kultūrām mums ir mazliet. Diezgan daudz produktu mēs arī iepērkam no citiem zemniekiem un no bāzēm, jo ir grūti izaudzēt tik, cik cilvēki nopērk. Mēs esam mēģinājuši audzēt visu paši un pārdot namiņā visu, bet tas ir pārāk liels stress un pārāk daudz prasa no mums gan emocionāli, gan fiziski, jo ir ļoti daudz darbu. Un tāpat ir tā, ka produkcija varbūt kādu nedēļu iet mazāk, kādu nedēļu vairāk. Daudz labāk ir vienkārši iepirkt un piedāvāt iegādāties namiņā,» atzīst Anete Biseniece. Saimniecības darbos, protams, palīdz arī viņas vecāki, māsa un četri strādnieki.
Visgrūtākais ir vasara
Vaicājot, kurš brīdis ir visgrūtākais, saimnieki bilst, ka tad, kad viss sāk ražot gandrīz vienlaikus. «Tas brīdis, kad sāk ražot pašu lauki, kad ir gan jāiepērk un jāpārdod, gan jānovāc visa raža un viss pārējais. Arī jāuztur kaut kādā kārtībā visa saimniecība, lai pašiem ir prieks. Patiesībā arī pavasaris, kad iestāda, ir jau grūtāks, jo pa ziemu mēs dārzeņus un augļus iepērkam un pārdodam. Vienīgais, ko ziemā mēs ražojam, ir loki, mikrozaļumi un vēl pāris lietiņu,» teic saimniece.
Dans Bisenieks atklāj arī to, ka šobrīd Latvijā ir neliels gurķu deficīts, jo parādījušās jaunas slimības, kas līdz šim vēl nav bijušas. «To uzzinājām no tirgotājiem Rīgas tirgū. Šogad «Druvās» ar gurķiem bija tā minimāli, jo siltumnīcās stādījām ļoti maz. Mums pirmais gads un nezinām, vai iesim uz to audzēšanu. Citus gadus ir bijušas arī vairākas siltumnīcas ar gurķiem. Pašlaik daudz domājam, plānojam, un idejas ir visādas,» tā saimnieks. Abi atzīst, ka saimniecības pārņemšana ir daudz grūtāka, nekā sākotnēji šķitis. «Es uzaugu, visu laiku redzot vecākus — kā viņi šeit darbojas un šiverē. Es zināju, ka ir daudz darba, bet, neesot pašam tajā visā iekšā, nevar saprast, cik daudz ir jādara. Katra diena paiet ar kaut ko interesantu, ar kaut ko jaunu un kaut ko var pamainīt,» atzīst Anete.
«Sākam tikai pielikt savu pirkstiņu»
Dans Bisenieks atzīst, ka ir cilvēks ar zaļajiem pirkstiņiem, tāpēc darbs saimniecībā ļoti patīk. «Pagaidām mēs savu pirkstiņu esam pielikuši ļoti, ļoti minimāli. Pārsvarā Anetes tētis un mamma visu šeit ir ielikuši. Pēc gadiem varēs atbraukt un redzēt, kā mēs esam šeit pielikuši arī savu roku. Motivācija, protams, ir attīstīties, varbūt, izplesties, bet pašlaik mēs uz to īpaši neejam, jo vēl mācāmies. Tas viss darbs ar augiem, manuprāt, ir arī diezgan interesants. Gribētu pamēģināt audzēt sparģeļus, bet ir jāpaiet trīs gadiem, lai būtu pirmā raža, tā ka tas ir tāds ilglaicīgs process,» par nākotnes plāniem teic Dans Bisenieks.
#sif_maf2024
