Esmu sastapusi daudzus cilvēkus savā dzīvē — gan mazāk populārus, gan lielas zvaigznes, gan strādājot vairāk nekā 20 gadus kultūras nozarē, gan tiekoties ar ļaudīm, žurnālistes pienākumus pildot. Bet dažreiz tomēr nākas sastapt kādu personību, kas rada vēlmi ik pa mirklim iekniebt sev sānos, lai līdz apziņai nonāktu fakts, ka tiešām viņš vai viņa tagad sēž manā priekšā un runā ar mani. Viena no tādām, es nebaidos apzīmējuma, ikonām sēdēja manā priekšā pavisam nesen, augusta sākumā, lai sniegtu interviju «Talsu Vēstīm». Un šī leģendārā persona ir Margarita Vilcāne.
Varbūt kādam tas nešķiet nekas īpašs, bet man intervijas laikā visu laiku galvā skanēja viņas «Baltā saule» un kā filma gar acīm skrēja bērnības atmiņas. Margarita Vilcāne mūs sagaidīja kā pavisam vienkārša upesgrīvniece, kura no sirds priecājās par nesen uzziedējušām puķēm. «Šī ir īpaša roze! Zilā roze,» ar lepnumu par savu veikumu norādīja māksliniece.
Visu rakstu lasiet šodienas laikrakstā “Talsu Vēstis” vai e-avīzē https://retalsi.lv/abonementi/
