1950. gada 3. februārī Pētera Čevera grupai uzbruka «čekas» karaspēks vairāk nekā 300 vīru sastāvā, un šonedēļ 3. februārī notika mūsu varoņu piemiņas pasākums pie pēdējā bunkura Vandzenes un Laucienes mežu masīvā.
Lai gan tagad mēs varam vien mēģināt iztēloties, kas noticis Latvijas mežos, Pētera Čevera bunkurs noteikti ir tā vieta, kur par tā laika notikumiem stāsta ne tikai izvietotie informācijas materiāli, bet arī partizānu grupai tuvu cilvēku liecības un apkārtne. Piemiņas pasākumā, uzņemoties zemessarga pienākumus un apzinoties atbildību savas tautas un likuma priekšā, seši Zemessardzes kandidāti zvērēja būt uzticīgi Latvijas Republikai, tās Satversmei un likumīgajai valdībai.
«Šodien ir liels gods būt šeit, kur vienā pusē mums ir jaunie zemessargi, otrā pusē — jau veterāni, lai kopīgi godinātu Pētera Čevera grupas pēdējo kauju,» uzrunā teica Zemessardzes 46. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Jānis Lakševics.
Savukārt Zemessardzes 46. kājnieku bataljona kapelāns Arnis Suleimanovs uzrunāja un iesvētīja jaunos zemessargus, kā arī aizlūdza par klātesošajiem un Latviju. «Patriotiska kalpošana izpaužas visās dzīves jomās gan ticīgiem, gan neticīgiem. Tāpēc šodien mēs pieminam mūsu vietējos varoņus, kas cīnījās visā Latvijā un zināja, ko nozīmē kalpot savai valstij, saviem tautiešiem. Mums šādi cilvēki ir vajadzīgi arī šodien — kuri mīlēs savu zemi un kuri būs gatavi apliecināt savu mīlestību ar vārdiem un darbiem,» sacīja kapelāns.
«Goda, ko izrādām, nekad nevar būt par daudz» —
tā uzrunā klātesošajiem izteica Talsu novada pašvaldības priekšsēdētāja vietnieks administratīvajos jautājumos un Zemessardzes Kājnieku mācību centra vada komandiera vietnieks Dainis Karols. «Šī vieta ir īpaša gan mūsu atmiņās, gan šodien, kad zemessargi dod zvērestu. Mēs esam kopā vietā, kur ir notikusi reāla kauja. Ir izauguši koki, ir nomainījušās paaudzes, bet kauja ir bijusi reāla, un mēs, staigājot apkārt, būdami bunkurā, šo kaujas garu varam sajust reizē arī ar sāpēm, izmisumu un sava veida nodevību. Esmu pateicīgs, ka Latvijā, mūsu novadā, ir radīts šāds objekts.» Viņam pievienojās arī Laucienes apvienības pārvaldes vadītājs Juris Kronbergs: «Ar šādu piemiņas vietu popularizēšanu mēs varam sniegt jaunajai paaudzei stāstu par to, ka Latvijas brīvība un neatkarība nav pašsaprotama, bet par to ir izliets daudz asaru, sviedru un asiņu.»
Zemessardzes 46. kājnieku bataljona Veterānu apvienības priekšnieka vietniece vecākais zemessargs Rota Tesļuka savā uzrunā uzsvēra: «Kamēr mums, šeit klātesošajiem, un ne tikai klātesošajiem, būs atmiņā tie vīri, kas cīnījās, ne tikai šeit, bet arī citviet, kamēr mēs viņus pieminēsim, viņi visi būs dzīvi! Dzīvi mūsu atmiņās, mūsu sirdīs, un man ir liels prieks, ka mums ir spēki, kas spēj un var aizstāvēt mūsu valsti!» Piemiņas pasākumā īpašs brīdis tika veltīts Zemessardzes 25 un 30 gadu izdienas zīmes pasniegšanai, kuru saņēma četri zemessargi, kā arī viens saņēma Zemessardzes Veterāna Goda zīmi. Par īpaši patriotisku atmosfēru gādāja vīru kopa «Vilki».
#sif_maf2024
