Pirms pieciem gadiem viesojāmies pie Liepu ģimenes «Dreimaņu» mājās Uguņu pusē, kad brīnišķīgs un humora pilns pāris svinēja savas Dimanta kāzas. Laikam skrienot vēja spārniem, Biruta un Agris nu atzīmējuši jau savu 65 gadu kāzu gadadienu jeb Dzelzs kāzas.
Jau braucot ciemos pie šiem senioriem, šķiet, ka ir tā pati diena, kas pirms pieciem gadiem, bet, vēlreiz satiekot Birutu un Agri, tas apstiprinās vēl vairāk — abi joprojām smaidīgi, sirsnīgi joko, un šķiet, ka laika zobs tik saliedētam pārim gājis pa gabalu, baidoties, ka tādam tēraudam cauri izkosties nemaz nebūtu tik viegli. Abi sarunā arī smejas, ka tad, ja prātā ienāktu doma iet katram uz savu pusi, pavisam noteikti šis nu būtu pats pēdējais brīdis. Bet kur tad skries, ja tik ilgi būts kopā!? Un, ja Agris arī dotos prom, tad noteikti ar visu sieviņu uz rokām un turpat uz dārzu, jo Birutai kājas vairs neklausa, tāpēc pārvietošanās notiek ar ratiņu palīdzību. Bet viņa ne par ko nežēlojas, jo vienmēr cenšas saskatīt visā pozitīvo un pieņem apstākļus tādus, kādi tie ir. Un ko vairs par kaut ko sūdzēties, ja tūlīt iesāksies jau 92. dzīves gads? Ne visiem tāda ilgas dzīvošanas iespēja atvēlēta, tāpēc tā būtu jāvērtē kā dārgums. Viņa ar vīru atzīst, ka iekšējais cilvēks jau nenoveco. Vienīgi miesa sadilst un neklausa, kaut bieži kājām tiek teikts, lai tās beidz ampelēties un strādā.
Ilgi dusmoties nav Liepu pāra dabā
Ciemojoties pie Liepu ģimenes, satiekam arī viņu vedeklu Jolantu, kas uzņēmusies rūpes par Birutu un draudzeni Marinu, kura agrāk bijusi arī darba kolēģe. Pārsteidz, ka kundze, sagaidot korespondentus, vispirms pajautā, kā viņiem pašiem klājas. Jāteic, ka bieži šādus jautājumus žurnālistu ausis nedzird. Tāda liela un gādīga mammas un omes sirds šķiet Birutai.
1.augustā apritējusi pāra Dzelzs kāzu jubileja, un uz svinībām ieradies kupls pulks ciemiņu — draugi, radi, paziņas. «Svinējām tepat «Dreimaņu» mājas sētā. Bija atbraucis muzikants Jurčiks no Laidzes un spēlēja dzīvo mūziku. Un tik tiešām — kas te meža biezoknī nekait? Darām, ko gribam, un tik skaļi, cik vajag (smejas). Varam dziedāt arī uz nebēdu. Un patiešām dziedu arī ikdienā. Es vienā istabā, Agris — otrā. Varu arī pa čigāniski! Kādreiz spēlēju teātrī, un man bijusi arī puikas loma. Braucām ar izrādēm arī uz Pļavām, kur dzīvoja čigānu tautības cilvēki, kuri bariņos dziedāja. Biju jauna meitene un dzirdēto ātri iemācījos, jo man labi pielēca,» pastāsta Biruta Liepa, kura sauc sevi par bagātu sievu, jo pūrā esot četri bērni, astoņi mazbērni un 11 mazmazbērni. Viņa smejoties atceras, ka Agri veselu gadu esot pametusi. «Es viņam teicu — ja būs lemts, tad pēc gada mēs precēsimies. Tas bija pašā iesākumā, kad nebijām sarakstījušies. Un neko labāku laikam neatradām. Sagājām kopā, un nu tā nodzīvoti jau 65 gadi. Nevaru aptvert, ka tik daudzi gadi pagājuši.»
Kad pavaicā par ikdienas nodarbēm, Biruta bilst, ka grāmatas un laikrakstus vairs nelasot, jo acu gaišumu kā jaunu spuldzi lampā ieskrūvēt nevar, bet viņa labprāt paklausoties televizoru.
Bez jokiem — nu nekādi
Kad pavaicā par ikdienas nodarbēm, Biruta bilst, ka grāmatas un laikrakstus vairs nelasot, jo acu gaišumu kā jaunu spuldzi lampā ieskrūvēt nevar, bet viņa labprāt paklausoties televizoru. «Radio man ir, bet tas brīžam iet, brīžam neiet. Tam klājas tāpat kā vecam cilvēkam,» atkal joko sirsnīgā kundze, kurai priekšā anekdotes lasot vīrs Agris, un tad arī vienmēr sanākot liela smiešanās. «Dreimaņu» saimnieks uzreiz atminas joku par to, ka līgavainis parasti lūdzot līgavas roku. «Bet ko tad pēc tam ar to vienu līgavas roku iesākt? Pārējo jau arī vajag,» teic Agris.
Jautāti, kā viens otru uzrunā, pāris atklāj, ka par omammu un opapu, jo tad, kad Biruta Agri saukusi par vīru, mazbērni savu vectēvu arī saukuši tāpat, tāpēc nebijis, kur likties.
Kad viņam pajautā par sievas niķiem, kungs smejas, ka to esot, ka bail. Un kad uznākot rūkšana, tad jāmūk prom no istabas. Biruta atjoko, ka kādam jau disciplīna un kārtība ir jāuztur, un jautrībai arī taču kaut kādai jābūt. «Un es pēc tam patiešām pasmejos pati par sevi, kad kāda dusmošanās ir sanākusi. Ilgi jau dusmas nemāku turēt. Tas vispār nav mūsu dabā,» atzīst B. Liepa. Agris nekad neesot bijis ne uz kaušanos, ne uz naidu — to godu viņam nevarot nolaupīt. Jautāti, kā viens otru uzrunā, pāris atklāj, ka par omammu un opapu, jo tad, kad Biruta Agri saukusi par vīru, mazbērni savu vectēvu arī saukuši tāpat, tāpēc nebijis, kur likties.
Iekšējais cilvēks nekad nenoveco
Minot veiksmīgas kopā būšanas recepti, Agris atzīst, ka sadzīvot jau var visādi. Citreiz kādiem bilde ir, bet skaņas neesot. Bet Biruta pauž: «Ne katru dienu lietus līst, ne katru dienu spīd saule. Tāpat ir dzīvē. Ne visas dienas ir prieki, ne visas dienas ir bēdas. Kādu dienu attiecībās padūc pērkons un pazibina zibens, bet dienas tāpēc taču nebeidzas. Kur smeļam prieku? Visu ņemam no dzīves. Ir vienkārši jādzīvo un jāpriecājas par to, par ko ir prieks. Kad nav prieka, tad ir bēdas. Un bēdu dzīvē bijis daudz. Daudzi tuvinieki paglabāti, bet nekas jau neapstājas. Tepat «Dreimaņos» ir svinētas dažādas jubilejas, kad bijis prieks, tāpat te ir skumts.» Kad pavaicā, vai abi kādreiz pārrunā savu dzīvi un kopā pavadīto laiku, Biruta pauž viedu atziņu: «Daudzi jau noteikti domā, ka varēja darīt tā vai citādāk. Visi ir cilvēki, un visi kļūdās. Katrs dara, kā sapratis un uzskatījis par pareizu. Neviens jau neplāno, ka piedzims un dzīvos, cik vien greizi var. Tā vienkārši sanāk.» Bet, atvadoties no brīnišķīgā pāra, Agris nosaka: «Ja Pēteris atļaus, tad tiksimies uz mūsu 70. kāzu jubileju!»
#sif_maf2024