Zemnieku saimniecībā «Kļavnieki» gadu gaitā bijuši gan kolhoza ataudzējamie liellopi, gan pašu iegādātas govis un dažādi sīklopi, tad teju neviens dzīvnieks, taču pēdējos desmit gadus saimniecība pazīstama ar gardas kazas piena produkcijas radīšanu. Pēc gadiem ilgām rūpēm gan par kaziņām, gan saimniecības vadīšanu, saimnieki Māra un Ivars Šleineri pieņēmuši lēmumu jau drīzumā doties pelnītā atpūtā.
Kad 90. gados sākās zemju atgūšana, vectēva zeme jeb «Kļavnieki» nonāca Ivara Šleinera īpašumā. «Tajā laikā mēs abi strādājām kolhozā, dzīvojām Dundagā dzīvoklī, bet no rītiem nācām uz «Kļavniekiem», lai koptu kolhoza ataudzējamās teles. Lopkopība nebija mūsu sapnis, tāpat arī te, kur dzīvot, tajā laikā nebija,» teic Māra Šleinere. Sākotnēji viņi negribēja nodarboties ar lopkopību, jo, kā jau jauni cilvēki, nevēlējās būt piesieti vietai. Tomēr tāpat nonāca lielas izvēles priekšā — izvēlēties vienu pastāvīgu mājvietu, kur par labu tika lemts dzīvošanai vectēva saimniecības ēkā, to pārbūvējot.
«Sākotnēji mums bija plāns,
ka audzēsim graudus. Toreiz 20 hektāri bija tīri pieklājīga platība. Bija arī periods ar graudiem, bet radās jautājums, kur tad mēs tos žāvēsim? Izlēmām, ka ir jādara tas, ko varam». Šleineri sāka nodarboties ar piena lopkopību, to turpinot līdz pat 1998. gadam. «Kādā brīdī es sapratu, ka kaut kas ir jāmaina. Vienā dienā mēs ienācām pie lopiem un vienā dienā mēs arī beidzām. Un savā izvēlē nekļūdījāmies,» atzīst Māra Šleinere.
«Šī ēka, kur sākām dzīvot, bija kūts, kartupeļu pagrabs un klēts. Kad beidzās lopkopība, kļuva iespējams lopu fermu pārveidot par kartupeļu pagrabu, bet saimniecības ēku pārveidojām par dzīvojamo māju,» pastāsta Māra. Pēc lopkopības viņi sāka profesionāli audzēt kartupeļus. «Noderēja Lauksaimniecības akadēmijas zināšanas, jo neviens gads nebija vienāds. Nācās apgūt gan audzēšanu un stādījumu kopšanu, gan novākšanu un glabāšanu, par spīti visdažādākajiem dabas untumiem. Lielākā kartupeļu platība mums bija vairāk nekā trīs hektāri. Kartupeļus tirgojām no 1998. līdz 2014. gadam, kad man beidzot izdevās izveidot kazas piena sieru, kas ir griežams, nevis strebjams ar karoti,» atmiņās dalās Māra. Kazas saimniecībā ir kopš 2000. gada.
«Ja mēs nebūtu paņēmuši kazas, diez vai mums būtu tik laba veselība, kāda tā ir tagad, jo kazas piens, biezpiens ir tīrs produkts un mūsu platuma grādos tas ir vērtīgāks par govs pienu — sava ķīmiskā sastāva dēļ.»
Gandarījums par paveikto
«Ja mēs nebūtu paņēmuši kazas, diez vai mums būtu tik laba veselība, kāda tā ir tagad, jo kazas piens, biezpiens ir tīrs produkts un mūsu platuma grādos tas ir vērtīgāks par govs pienu — sava ķīmiskā sastāva dēļ. Šodien «Kļavniekos» ir 35 kazas, tostarp divi āži. «Sezonas laikā mums ir tikai dažas opcijas — strādāt, gulēt, iedzert kafiju un paēst. Tas arī viss. Pagājušajā gadā nācās pašai uzņemties slaukšanu. Tāpat gatavoju sieru. Šogad mēs vēl darbosimies, tāpēc kazu piena produktus pie mums varēs dabūt, sākot no maija,» atklāj saimniece. «Kļavnieku» produkcijai liels pluss ir vakuuma fasējums. Tas padara iespējamu produktu ilgāk saglabāt svaigu un arī pēc izskata pievilcīgu patērētājiem.
Piena sezonā tiek gatavots biezpiens,
bezsāls siers, sāls siers, sāls un ķiploku siers, kur dāsni uz siera tiek klāta ķiploku cepurīte, Līgo siera variācija jeb siers ar ķimenēm un kurkumu krāsai, kā arī pircēju favorīti — kūpinātais siers un bazilika-ķiploku siers. Saimniekiem ir liels gandarījums par radītajiem produktiem, kas lauž visus «bērnības traumu» gadījumus un par to, kas ir paveikts ar vectēva īpašumu. «Tas, kas bija palicis, ir savākts, uzlabots, iekārtots ērtākai sadzīvei. Katrā ziņā mēs saviem bērniem atstāsim vairāk, nekā esam saņēmuši. Ko viņi ar to darīs tālāk, tā ir viņu atbildība. Taisnības labad jāsaka, ka mūsu bērni mums vienmēr ir daudz palīdzējuši. Gan tad, kad bija vēl bērni, gan vēlāk, gan arī tagad, kaut arī lauksaimniecība nav īsti viņu aicinājums,» pastāsta «Kļavnieku» saimniece Māra Šleinere.
#sif_maf2024