Tieši tādu vai līdzīgu paziņojumu no sava bērna dzirdējis ne viens vien vecāks ne tikai ārzemēs, bet nu arī pie mums Latvijā. «Ko? Kas tu esi? Kas tas tāds ir?» tikai loģiski, ja šādi jautājumi rodas pārsteigtajiem vecākiem. Atzīstos, vēl pirms gada par terianiem nezināju pilnīgi neko, šādu angļu valodas terminu pirmoreiz izdzirdēju sarunā ar savu deviņgadīgo dēlu. Bērnu un jauniešu vidū tādi termini kā teriani, furiji un kvadroberi nav sveši, tiesa, ne vienmēr bērni izprot, ko tie patiešām nozīmē. Lai skaidrotu, vai šo jauno tendenci var uzskatīt par rotaļāšanos vien, sazinos ar psiholoģi Lieni Vicinsku.
Painteresējos arī vairākās Talsu pilsētas un novada skolās, vai šo subkultūru pārstāvji ir manīti skolu gaiteņos, dažās skolās uzrunātie ir izbrīnīti un, šķiet, nosauktos terminus dzird pirmoreiz, bet, kad paskaidroju, izrādās, ka dzirdējuši par šo fenomenu tomēr ir. Talsu 2. vidusskolā ir novērots, ka bērni sociālajos tīklos skatās video ar šo subkultūru pārstāvjiem, taču pašus skolas apkārtnē redzējuši nav. Talsu Kristīgajā skolā norāda, ka atbilstoši iekšējās kārtības noteikumiem izglītojamā apģērbam ikdienā jāatbilst sabiedriskās vietās akceptēta lietišķa stila apģērba etiķetei, kas nozīmē, ka skolēniem šie noteikumi ir jāievēro. Arī Rojas un Mērsraga skolās jaunieši, kas pārģērbtos par dzīvniekiem vai atdarinātu to uzvedību, nav redzēti.
Kas ir kas
Psiholoģe L. Vicinska atklāj: «Lai arī kvadroberus, furijus un terianus vieno identificēšanās ar citas sugas pārstāvjiem — dzīvniekiem, tomēr tie ir savā starpā atšķirīgi.» Lūk, piemēram, par furijiem sevi sauc cilvēki, kuri aizraujas ar antropomorfiskajiem dzīvnieku tēliem jeb dzīvniekiem, kuriem piemīt cilvēciskas īpašības. Šī subkultūra radusies Amerikas Savienotajās Valstīs jau 80. gados. «Furiji veido bieži vien spilgtus, košus kostīmus, kuru darināšanai nepieciešams radošums, izdoma. Dzīvnieku tēlu radīšana un iejušanās tajos ļauj izspēlēt un izmēģināt dažādas sociālas lomas rotaļīgā veidā. Furiji rada un attīsta savu identitāti, izmantojot mākslu, stāstus un savstarpējo mijiedarbību, bieži vien speciāli organizētos pasākumos. Furiji identificējas kā cilvēki, bet spēlē lomu, kuru paši izveidojuši,» paskaidro psiholoģe.
Kvadroberi nodarbojas ar kvadrobiku, to 2000. gadu sākumā izdomāja un aizsāka japāņu atlēts Keniči Ito, kurš izstrādāja savu pārvietošanās metodi, novērojot pērtiķīšus, un, pārvietojoties uz visām četrām, uzstādījis arī vairākus Ginesa pasaules rekordus. L. Vicinska skaidro: «Līdzīgi kā furiji, arī kvadroberi identificējas kā cilvēki, bet, atšķirībā no furijiem, uzsver tieši dzīvnieku fizisko izpausmju atdarināšanu — atdarina dzīvnieku kustības, skaņas un uzvedību, piemēram, pārvietojoties uz četrām kājām vai gaudojot kā vilkam, mazāk uzmanības pievēršot tērpiem.»
Psiholoģe turpina skaidrot: «Teriani savukārt uzskata, ka viņus ar kādu no dzīvniekiem vieno īpaša garīga vai psiholoģiska saikne. Teriani izjūt noteiktā dzīvnieka identitāti kā daļu no savas dziļākās būtības. Šajā gadījumā tiek runāts par dziļu iekšējo identitāti, nevis par lomu spēli vai fizisku elementu atdarināšanu.»
Piederības sajūta
Psiholoģe norāda, ka bērni un jaunieši aizvien biežāk sāk eksperimentēt ar dažādām identitātēm un identificēties ar dažādiem aspektiem no citām sugām. Tas, iespējams, saistīts ar plašo informācijas pieejamību sociālajos tīklos: «Bērni un jaunieši ļoti daudz laika pavada viedierīcēs, patērējot saturu, kuru vecāki bieži vien nekontrolē. Vēl viens iemesls varētu būt saistīts ar iespējām veidot sociālās grupas jeb komūnas internetā, nojaucot fiziskās barjeras (ja Talsos ir viens furijs un Daugavpilī ir otrs, iespējams, viņi viens otru dzīvē nesatiktu un nekādu grupu neveidotu, bet internets šīs robežas ļauj pārvarēt un savienoties ar citiem līdzīgi domājošiem cilvēkiem visā pasaulē), tādējādi apvienojot plašu skaitu cilvēku no visas pasaules.» Vairākās pasaules valstīs sabiedrība ir ļoti pieņemoša pret šādām izpausmēm, tas veicina šo alternatīvo subkultūru izplatīšanos bērnu un jauniešu vidū.
L. Vicinska uzsver, ka no psiholoģiskā viedokļa ir būtiski atdalīt normālu, veselīgu uzvedību no disfunkcijas: «Lielākoties mūsu sabiedrībā saistībā ar šo tēmu valda daudz aizspriedumu, baiļu, neizpratnes. Tas ir kaut kas pavisam jauns, nedzirdēts, un ir normāli, ka sabiedrībā, īpaši vecāku vidū, tas rada daudz bažu. Reizēm identificēšanās ar dzīvniekiem kādam var kalpot kā iespēja atklāt un izzināt savas identitātes dažādās šķautnes, kas pusaudžiem ir vecumposma galvenais uzdevums, tomēr kādam citam tā kalpo kā stratēģija, lai tiktu galā ar ikdienas stresu un prasībām.» Psiholoģe atklāj, ka savā praksē ir saskārusies ar dažiem šādiem gadījumiem, kuri lielākoties bijuši saistīti ar vajadzību piederēt kādai sociālai grupai, kas ir īpaši aktuāli bērniem un jauniešiem, kuri dažādu iemeslu dēļ, iespējams, jūtas atstumti skolā vai ģimenē.
«Tā var būt daļa no pieaugšanas — posms, kura laikā bērns/pusaudzis cenšas izpētīt un izzināt savu identitāti,» skaidro psiholoģe.
Mieru, tikai mieru
Kā tad īsti rīkoties vecākiem, ja viņu bērns izrāda vēlmi pievienoties kādai no šobrīd populārajām subkultūrām? Psiholoģe mierina, ka nav jākrīt panikā un uzreiz jāsatraucas, ja bērns atklāj, ka identificējas ar kādu dzīvnieku. Tomēr šāds paziņojums ir signāls, ka vecākiem ir jābūt vērīgiem. «Kā jau minēju, tā var būt daļa no pieaugšanas — posms, kura laikā bērns/pusaudzis cenšas izpētīt un izzināt savu identitāti, lai saprastu, kas viņš ir, kas viņš nav, lai cik savādi un dīvaini tas varētu likties. Kāds eksperimentē ar alkoholu, narkotikām, kāds iesaistās bandā — šie mūsu sabiedrībai ir pierastāki identitātes meklēšanas veidi,» skaidro psiholoģe. Viņa teic, ka identificēšanās ar dzīvnieku var būt mehānisms, kā bērns izvēlas tikt galā ar nozīmīgu stresu, spriedzi, apkārtējās vides vai iekšējām prasībām.
Par disfunkciju var liecināt negatīvas izmaiņas bērna uzvedībā, piemēram, nomāktība, izvairīšanās satikties ar draugiem, ģimeni, noslēgšanās sevī; sekmju pasliktināšanās; bērns kļūst izteikti trauksmains; ja sākas riskanta, kaitējoša uzvedība — alkohola un cigarešu lietošana, klaiņošana, iesaistīšanās kautiņos; pieņemtā identitāte traucē bērna realitātes uztverei, un viņš sāk uzstāt, ka ir dzīvnieks, nevis cilvēks; atteikšanās iesaistīties sarunās par citām interesēm, hobijiem vai nodarbēm; ja pret bērnu tiek vērsts mobings. «Šādos gadījumos nepieciešams bērna vajadzību identificēties ar dzīvniekiem pētīt padziļināti, saņemot profesionālu atbalstu. Ja bērns paziņo, ka identificējas kā dzīvnieks, vecākiem svarīgi ir atrast līdzsvaru starp ieklausīšanos, atbalstīšanu, izpratni un kritiku, noliegumu un pārmetumiem,» norāda L. Vicinska. Psiholoģe arī uzsver, ka sabiedrība nedrīkst akli piekrist bērnam, sakot: «Tu jūties kā sunītis? Tu tiešām esi sunītis! Nāc, uzliksim siksniņu, iesim staigāties!» Īpaši svarīgi ir arī nekritizēt un neignorēt bērna teikto, nevērīgi paziņojot, ka tās ir muļķības, tikai iedomas, tāds posms vai norādot, ka bērns tāpēc nav normāls.
Savā ziņā identificēšanās ar dzīvniekiem nav nekas jauns, dažādās kultūrās, mitoloģijā un folklorā jau izsens runāts par «cilvēciski dzīvnieciskiem» tēliem, piemēram, vilkačiem, kentauriem, sfinksām. Pat mūsu pašu velns ir daļēji līdzīgs cilvēkam, bet daļēji dzīvniekam — ar govs asti, āža kājām un ragiem. Iedami budēļos, mūsu senči mēdza pārtapt par lāčiem, dzērvēm un kazām. Iespējams, šeit noder teiciens, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.
Kā rīkoties vecākiem, ja bērns paziņo, ka identificējas ar dzīvnieku.
Psiholoģes Lienes Vicinskas ieteikumi:
- Vecākiem svarīgi sākt ar sevis izglītošanu par šo tēmu, lai saprastu, kas notiek un kad vajadzētu satraukties.
- Svarīgi ir vispirms noregulēt savas emocijas un reakcijas uz šo bērna uzvedību. Ja iesim bērnam virsū ar dusmām vai kritizēšanu, bērns var noslēgties, izjust vientulību, kas tikai stiprinās viņa pieķeršanos šai identitātei.
- Nepieciešams veidot mierīgu, atvērtu dialogu ar bērnu, ar interesi uzdodot jautājumus par to, kā bērns nonācis tieši pie šādas identitātes, ko tā viņam nozīmē, ko viņš ar to iegūst, kādi ir iespējamie zaudējumi u.tml.
- Lai ko bērns atbildētu, ir svarīgi ne tikai klausīties, bet arī sadzirdēt to, ko viņš mums saka. Kad bērns runā, vecākiem nevajadzētu viņu pārtraukt, kritizēt un steigties izteikt savu viedokli, lai cik grūti un izaicinoši tas reizēm varētu būt. Mēs vēlamies radīt bērnam pietiekoši drošu vietu, kurā dalīties ar savām jūtām, pārdzīvojumiem un domām. Drīzāk, ja mums rodas kādi komentāri vai neizpratne, iesaku izmantot jautājumus, nevis garus sprediķojumus, kur «mums viss jau ir skaidrs». Jautājumi ļauj arī pašam bērnam daudz labāk izprast sevi, savukārt, ja mēs uzskatām, ka zinām labāk, bērns jutīsies nesadzirdēts, kas atkal var tikai nostiprināt viņa identificēšanos ar dzīvniekiem.
- Svarīgi ir nospraust robežas attiecībā uz identificēšanos ar dzīvniekiem. Vecākiem ar bērnu ir kopīgi jāvienojas par sabiedrības normu, prasību ievērošanu gan skolā, gan ģimenē, gan uz ielas. Tas, ka tu jūties kā kaķītis un vēlies ņaudēt, būs pieņemami, iespējams, savā istabā vai citu «kaķīšu» sanākšanā, tomēr nebūs pieņemami to darīt stundas laikā skolā vai Dailes teātrī.
- Svarīgi veicināt interešu līdzsvaru — lai nav tā, ka identificēšanās ar dzīvniekiem kļūst par bērna vienīgo interesi.
- Nozīmīgi ir veicināt arī saskarsmi ar citiem vienaudžiem, kuriem ir līdzīgas intereses — ne tikai tiem vienaudžiem, kuri identificējas kā dzīvnieki, bet gan, ja bērnam patīk dziedāt, tad veicināt iesaistīšanos korī vai ansamblī, ja patīk un interesē māksla, tad veicināt iesaistīšanos mākslas skolas aktivitātēs vai mākslas pulciņos, līdzīgi ar sportu utt.
- Ja tiek novērotas iepriekš minētās disfunkcionālās pazīmes, nepieciešams meklēt profesionālu palīdzību.
#sif_maf2024