Arvien biežāk dzirdams, ka novadnieki dodas darba gaitās uz citiem novadiem. Ir kādi, kuri šādu lēmumu pieņēmuši, kad spēkā stājās četru dienu darba nedēļa pašvaldības iestādēs. Līdz ar to arī mazākas algas, bet kādiem bijuši citi iemesli, tāpēc vēlējāmies uzzināt dažus pieredzes stāstus.
Talsiniece Kristīne Broka–Meļķe par Kandavas kultūras nama vadītāju strādā jau nepilnus trīs gadus. «Sāku strādāt Covid-19 pandēmijas noslēgumā. Jā, tās ir 25 minūtes ceļā, bet domāju, ka, piemēram, rīdzinieki teiktu, ka tas nav itin nekas. Laiks ceļā paiet ātri, un man tas nesagādā nekādas grūtības,» pastāsta K. Broka–Meļķe, atzinīgi novērtējot Tukuma novada pašvaldības atbalstu savu iestāžu darbiniekiem un nebaidoties teikt, cik lielas atšķirības atklāj šis nepilnās pusstundas brauciens.
«Cilvēkiem Tukuma pašvaldībā ir motivējoša alga. Kad sāku strādāt Kandavā, viena gada laikā panācām, ka kļuvām par A klases kultūras namu. Tādas klases kultūras nami Tukuma novadā ir tikai trīs: Tukumā, Kandavā un Slampē, līdz ar to tam nāk līdzi arī finansējums, tāpēc varam rīkot pasākumus, neskaitot katru centu. Ir drošības sajūta, ka tu kā kultūras darbinieks vari atļauties, un nav jāknapinās. Tas ir arī saprotami, jo katra pasākuma ienākumi dod iespēju organizēt jaunu pasākumu. Tukuma novadā šajā ziņā ir citādāka sistēma nekā Talsu novadā, par ko pārsteigti ir daudzi. Paaicināju pie mums Valdeķu kultūras namā, kas ir Kandavas kultūras nama filiāle, par pasākumu organizatori strādāt Rutu Čubari. Viņa var apvienot šo darbu ar Virbu kultūras nama vadītājas amata pienākumiem. Jā, esmu šeit apmierināta un jūtos novērtēta. Un esam ļoti aktīvi. Piemēram, pagājušajā gadā sarīkojām apmēram 100 pasākumus. Nefokusējamies uz iepirktiem un jau gataviem pasākumiem.
Mūsu iestādes un mana personīgā pārliecība ir tāda — pasākums tikai tad var būt sirsnīgs un skaists, ja tas ir pašu organizēts un ir iesaistīti vietējie iedzīvotāji. Ir komandu pasākumi, uz kuriem atnāk arī atbalstītāji un līdzjutēji, tāpēc zāle ar 400 vietām piepildās ātri. Ir dažādi pašmāju šovi. Protams, ir arī iepirktie pasākumi, bet cilvēkiem laukos ir svarīgi, ka iesaista arī viņus, nevis atbrauc tikai no malas ar glamūra pasākumiem,» līdzdala Kristīne Broka–Meļķe, sakot, ka šī kultūras nama virziens ir tikai uz augšu un uz priekšu, par ko liecina arī apmeklētāji no citām pilsētām.
Bija vajadzīgas pārmaiņas
Gerda Zeberiņa 23 gadus nostrādājusi par Sabiles kultūras nama vadītāju, bet tagad darba gaitās dodas uz Kandavu.
«Aizejot no darba Sabilē, vispār nebija domas, ka strādāšu kultūras jomā. Likās, ka tā ēra ir pabeigta un jādara kaut kas cits. Četrus mēnešus pabiju mājās kā bezdarbniece, bet dzīvē viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, un man piedāvāja darbu Kandavas kultūras namā par projektu vadītāju. Ar ģimeni pārrunājām piedāvājumu, domājot — kāpēc gan ne? Tagad strādāju kultūras jomā, bet neesmu iestādes vadītāja. Man ir prieks iepazīt citu vietu un kaut kādā ziņā no jauna pārbaudīt sevi. Jūtos brīvāk, jo šajā amatā visu tik ļoti neņemu uz sevis, kā bija Sabilē, kur personīgi uztvēru katru komentāru, piemēram, ka kaut kur logi nav notīrīti vai zāle nopļauta, tāpēc no sirds priecājos par šīm pārmaiņām, kas man laikam bija vajadzīgas. Jā, tie ir 16 kilometri, kas jābrauc uz darbu, bet tas netraucē. Sabile ir un paliks mana pilsēta, un nezinu jau, kas var mainīties, piemēram, gada laikā, bet pašlaik strādāju Kandavā. Šī pilsēta arī man nav sveša. Te mācījos mūzikas skolā, te dzīvo mans brālis un viņa bērni. Kolektīvs šeit ir brīnišķīgs un jūtos tajā pieņemta un novērtēta,» atzīst Gerda Zeberiņa
Sabilniekiem Kandava atrodas tuvāk nekā Talsi
Savukārt Zane Demitere, kura iepriekš strādājusi Sabiles un Abavas pārvaldē, tagad dodas uz darbu Tukuma novada bāriņtiesā, strādājot par lietvedi. Viņa pastāsta, ka devusies strādāt uz citu novadu, jo Talsu novadā pieņemts lēmums pašvaldības darbavietās ieviest četru dienu darba nedēļu. «Kandava ir tuvākā vieta, kur ir ērti un izdevīgi meklēt darbavietu, jo tā ir tuvāk Sabilei nekā Talsi, tāpēc tajā virzienā arī devos. Nenoliegšu, ka man Talsu novadā notiekošais likās liela netaisnība pret darbiniekiem, bet turpināt tur strādāt un gaidīt kaut kādus brīnumus un pārmaiņas es arī negribēju. Man patika mans darbs Sabilē, bet bija jāvirzās tālāk. Vai es apsvērtu labu darba piedāvājumu turpat Sabilē? Noteikti, ka apdomātu, bet nezinu, vai pieņemtu, kaut darbs pie mājām ir un paliek darbs pie mājām,» bilst Z. Demitere.
Radīta izaicinājumiem
Bijusī Talsu novada Sociālā dienesta vadītāja Dace Zeļģe tagad ir Liepājas Sociālā dienesta direktore. Viņa teic, ka jaunā darbavieta ir nepilnu divu stundu braucienā no Talsiem un Liepāja nemaz nav sveša, jo agrāk tur studējusi. «Bet es nebraukāju, jo dzīvoju dienesta dzīvoklī turpat Liepājā. Jāsaka, ka Talsos biju izsmēlusi sevi, bet laikam visas zvaigznes bija man labvēlīgas, un tagad esmu vietā, kur redzu, ka tomēr tā nav, jo ir idejas un plāni, kā pilnveidot un attīstīt Liepājas Sociālā dienesta darbu. Jau kādu gadu biju apsvērusi domu mainīt darbavietu. Šī ir pilnīgi cita sistēma, jo Liepāja ir lielā valsts pilsēta. Apjomi un mērogi ir daudz plašāki, tāpēc saku, ka es laikam izaicinājumiem esmu radīta. Agrāk pat nedomāju, ka es varētu strādāt sociālajā dienestā un vadīt to, jo tā absolūti nebija mana sfēra, bet tagad esmu tur, kur esmu,» atzīst Dace Zeļģe un piebilst, ka arī Talsi nav aizmirsti un tur dodas ik pēc divām nedēļām pie saviem tuviniekiem. Viņa pasmaida, sakot, ka varbūt vecumdienās atgriezīsies Talsos, bet tagad viņa no sirds bauda Liepājas vēju.
Jauna pieredze un cita atmosfēra
Savukārt Jolanta Skujeniece, kura agrāk Talsu novada pašvaldībā ieņēma Attīstības plānošanas un projektu vadības nodaļas vadītājas amatu, savas darba gaitas turpina Rīgā, strādājot Centrālajā finanšu un līgumu aģentūrā par vecāko eksperti.
«Man nav katru dienu jābūt Rīgā. Strādāju dažādi — gan klātienē, gan attālināti. Kāpēc mainīju darbavietu? Jebkurā vietā var pienākt brīdis, kad cilvēks saprot, ka ir kaut kas jāmaina. Un vairāku apstākļu kopums man palīdzēja pieņemt lēmumu atstāt darbu Talsu novada pašvaldībā. Sākumā nezināju, uz kuru pusi doties tālāk, bet, piesakoties darbā Centrālajā finanšu un līgumu aģentūrā, man pavērās jaunas iespējas. Manos darba pienākumos ietilpst organizēt atlases, sagatavot dokumentus, vērtēt projektus un konsultēt klientus. Respektīvi, man jārūpējas, lai projekti izdodas. Esmu apmierināta ar savu jauno darbu. Tā ir pavisam cita pieredze un cita atmosfēra. Jā, šeit jūtos novērtēta. Svarīgi ir saprast, ka situācijas ir dažādas, un problēmas ir jāatrisina, lai būtu veiksmīgs iznākums. Ne vienmēr vainīgo meklēšana rezultējas ar panākumiem,» atzīst Jolanta Skujeniece.
#sif_maf2024
