Dundagas lietišķās mākslas kolektīvs ir samērā jauns — kopā vien dažus gadus —, bet Latvija par Ziemeļkurzemes dāmām jau dzirdējusi. Savulaik viņas bija autores sabiedrisko mediju labdarības maratona «Dod pieci!» tamborētajam 3×2 metrus lielajam banerim, bet šobrīd gatavojas izstādei, kurā būs apskatāmas sarežģītās dreļļu segas, Kurzemes ķēžu deķi un audu rakstotais galdauts ar saikli.
Kļūdas neatstāj
Dundadznieces ir privileģētas, jo mākslu var radīt (un rādīt) pilī. Kad kolektīva vadītāja Sandra Dadze sākotnējo mūsu vēlās pēcpusdienas tikšanos pārliek uz pirmdienas rīta pusi, šķita, ka pie stellēm sastapsim tikai viņu. Taču mānīgi — pat darbadiena nav šķērslis, lai jau no oktobra dundadznieces cītīgi turpinātu darbu pie topošās izstādes.
Sandra pati šobrīd strādā pie Kurzemes ķēžu segas. Tā pelēki violetos toņos ar rozā, dzelteniem, zaļganīgiem un citu krāsu akcentiem. Raksts, kas veidojas segā, patiesi līdzinās ķēdei, un tieši tāpēc tā arī savulaik ieguvusi savu nosaukumu. Grāmata «Latvijas segas Latvijas tūkstošgadei» vēsta, ka «īpatnējās ķēžu segas visvairāk darinātas Ziemeļkurzemē, Ventspils puses pagastos».
«Nav tik sarežģīti, bet iet ļoti lēni,» saka S. Dadze. «Šī manā mūžā ir trešā sega, es tikai nesen esmu kļuvusi par audēju. Ķēžu segai ir četru veidu raksti, un katra audēja ar krāsām pati veido segu — sakombinē pēc iespējām un varēšanas.» Savukārt citās stellēs šobrīd top jau trešā dreļļu sega. To darina Sandras audzēkne, trīsdesmitgadniece, un viņai par to liels prieks. «Viņa nāk ar saviem bērniņiem — visi auž. Man prieks, ka kolektīvā ienāk arī jaunā paaudze.»
Izstādei topošie darbi ir daļa no biedrības «Donedange» projekta «Izglītota, vesela un radoša Dundagas pagasta kopiena». Tajā vēl apsolīts, ka taps galdauti. Neaudējam procesu izskaidrot ir sarežģīti, atliks vien ar acīm izstādē apbrīnot to skaistumu. «Ar saikli līdz šim nebijām strādājušas,» piebilst kolektīva dalībniece Aiva Šermukšne. «Ir sarežģīti, paminas ir pa divām vairāk un uzreiz divas arī jānospiež, nevis viena. Bet, kad iesāk, nav tik traki! Un ātri var pamanīt kļūdas, ja nav nospiesta īstā pamina. Tad ārdām ārā. Ja ir lielāks gabals, tad to darām pa vairākām — vienā steļļu galā viena, otrā otra un vēl viens tik spiež paminas un velk ārā. Vienam būtu grūti, jo tad vairākas stundas būtu jāārda. Bet atstāt un cerēt, ka kļūdu nepamanīs, nevar. Tad jau nemaz nevarētu pastrādāt. Tik daudz darba ieguldīts, kā tagad kļūdu atstāsi!»
Dundagas lietišķās mākslas kolektīvs ciemos aicinās ne tikai 26. aprīlī, kad paredzēta izstādes atklāšana, bet arī 11. aprīlī, kad akcijā «Satiec savu meistaru» mācīs reglānu (tērpa piegriezumu, kurā piedurknes ar plecu daļu veido vienu veselu gabalu — S. L.) no kakla.
Pasakaini brīnumi
Teorētiskās prasmes dundadznieces apguvušas pie tekstila tehnologa, dizainera Māra Maniņa, bet praktiski palīdz Velga Pavlovska no Jaunpils amatu mājas. «Man prieks par viņām, tāda uzņēmība un apņēmība — bija vesels pulciņš, kas man apkārt grozījās. Ja bija kas nepareizi, to pāris stundās izlaboja. Priecājos par katru jauno kolektīvu! Aušanai jau vajag pacietību. Nevari uz pusstundu iesēsties stellēs un skriet tālāk. Ir tā, ka iesēdies, un gribas vēl un vēl vienu strīpiņu, līdz atjēdzies, ka brīvdienās pagājušas astoņas stundas un mājās bail iet,» smejas V. Pavlovska. «Kaut kolektīvam nenoplaktu azarts, jo aušanas tehniku ir vēl daudz!»
Atbildot uz jautājumu, vai Dundagas audējas izvēlējušās sarežģītu darbu, V. Pavlovska atzīst: «Dreļļu sega ir viena no grūtākajām iekārtojumā. Kurzemes ķēžu segai varbūt iekārtojums nav grūts, bet aust ir sarežģīti, jo rakstu veido pats savā galvā un zīmē uz papīra kompozīciju. Ar divām paminām un krāsām strādājot, var izaust pasakainus brīnumus, veidojas ļoti skaisti raksti. Ir grūti, jo tādas puķītes un žodziņi jāsaliek kopā ķēdēs, jāmāk saskatīt, ko ar ko un kādā veidā. Tur ir īpatnības, es pati veselu mēnesi nomocījos, kad tikko iesāku. Ir tāda dziesma «Puķīte pa dambi». Kā es meitenēm smejoties teicu, ir jāmāk to puķīti uzlikt uz tā dambja virsū. Ja izdodas, tad sega aužas.»
Savukārt drelli pēc izzīmēta raksta aust esot viegli, bet ir sarežģīts steļļu iekārtojums, jo katrai raksta daļai ir sava formula pēc nītīm, kas jāmāk ielikt. «Tam, kas to dara pirmo reizi, tiešām grūti, man jau tas liekas nekas. Bet viņas visu ir apguvušas, ļoti centās un mācījās.» Velga smejas, ka būtu laimīga, ja varētu dzīvot Dundagā un aust, jo tur ir Pāces vilnas fabrika. «Ar visām krāsu pārejām, skaistajām dzijām… Tas ir kaut kas vienreizējs! Vispār jau labi, ka esmu tik tālu, jo naudas maks būtu tukšs.»
Ikdienas uzraudzība
Pieteikties projekta finansējumam, kas ļauj apgūt jaunas prasmes, audējas iedrošinājusi Gunta Abaja no biedrības «Ziemeļkurzemes biznesa asociācija», jo saskatījusi, ka idejai būs auglīgs rezultāts. Projekts «Izglītota, vesela un radoša Dundagas pagasta kopiena» ieguva Lauku atbalsta dienesta un Zemkopības ministrijas atbalstu. «Viņas līdz šim auda varbūt vienkāršākas lietas, bet gribējās apgūt ko sarežģītāku un piesaistīt meistarus, stelles vairāk iekārtot. Tas arī veiksmīgi īstenots,» skaidro G. Abaja. Biedrība «Donedange» organizēja ne tikai aušanas teorētiskās un praktiskās nodarbības, bet arī citas tradicionālo amatu, kultūras mantojuma un veselīga dzīvesveida mācības, cepot sklandraušus, gatavojot dabīgos skrubjus un aizvadot tradicionālo danču nodarbības. Kas interesanti, lai nokļūtu «Ziemeļkurzemes biznesa asociācijas» kabinetā, ir jāpaiet garām vairākām stellēm, tāpēc G. Abaja smejoties saka, ka šis ir projekts, ko viņa uzrauga visu laiku, — audējām nav variantu. Darbs vēl procesā, bet ik dienu var redzēt progresu un to, cik skaisti darbi top. «Man žēl, ka es pati nedrīkstu iesaistīties. Pirms projekta es pati kādu lupatu deķi esmu uzaudusi, un saprotot, ka process ir iesaistošs un prasmes attīstošas, bija skaidrs, ka atbalsts ir jādod. Tāpēc tikai priecāsimies, ja kaut kur vēl mūsu darbības teritorijā būs šādas iniciatīvas.»
Kurzemes kultūras pielikums 3K iznāk vienu reizi mēnesī.
Projektu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, Kuzremes plānošanas reģions un Latviešu vēsturiskās zemes.
