Par Talsu novada «Līčiem» nu jau siguldniecei Evijai Ķivulei saistās tikai siltas atmiņas: «Šeit es izaugu un vēl joprojām saku, ka nav skaistākas vietas uz zemes,» teic vides dizainere Evija, kura, lai arī divas reizes studējusi šķietami atšķirīgas jomas, savu lauciņu atradusi tēlu no polimērmāla veidošanā.
Ja pirms trīs gadiem mājas gariņu pēc foto līdzības viņa veidoja ilgāk nekā mēnesi, tad tagad tas aizņem pāris dienas. Vienā skulptūrā var būt gan dzelzs, gan follijs, polimērmāls, stikls, filca vilna, audums, akrila krāsas, plastika, laka un koks, un to visu Evija veido no nulles bez formu palīdzības. Katrs gariņš ir unikāls un neatkārtojams. Tāds, kuru atkārtot nevar pat autore pati, kas slēpjas zem sevis izdomāta segvārda EviiArt.
Pirmie soļi pasaulē
Evija Ķivule dzimusi Rīgā, un viņas pirmās atmiņas ir par Āgenskalna ielu: «Kur četrus gadus ar vecākiem un brālīti dzīvojām. Atceros momentus, kad mamma ņēma mani līdzi uz darbu. Viņa strādāja Stradiņos par medicīnas māsu. Ar tēti mūs — mazos — pieskatījuši uz maiņām, jo tētis tajā laikā strādāja par ugunsdzēsēju. Abiem bijušas gan dienas, gan nakts maiņas. Paralēli tam tētis brīvdienās braukāja uz Talsiem, jo bija uzsācis mūsu ģimenes mājas celtniecību,» stāsta fantāziju skulptūru autore.
Personīgās mašīnas tajā laikā nebija, un ģimenes pārbraucieni nebija viegli.
«Viena spilgta atmiņa ir, kad devāmies ciemos pie mammas vecākiem uz «Kukšām», kas atrodas Kandavas novadā. Ļoti karsta vasaras diena, eju ar paceltu kleitu, lai kaut cik sajustu vēsumu, putekļains ceļš, vecāki ar somām pār pleciem un mazo brālīti rokās, un priekšā vēl daudzi kilometri. Nebija viegli, apbrīnoju savu vecāku apņēmību un spēku. Un tad, kā mana mamma stāsta, pienāca brīdis, kad viņi nolēma, ka grib, lai bērni uzaug laukos, pie dabas, nevis piečurātām pilsētas smilšu kastēm.»
Tā nu pārcēlušies uz «Kukšām», jo Talsos iesāktajai mājai bija uzmūrētas vien sienas. «Labāku lēmumu vecāki nevarēja pieņemt,» atzīst E. Ķivule, «jo atceros savu bērnību ar brīnišķīgām emocijām. Tur bija viss, ko mazs bērns var vēlēties. Vecvecākiem bija kārtīga lauku saimniecība, ar visiem mājputniem, liellopiem, bitēm, zivju dīķi, papildus tam, manai Noriņai (mammas mammai nepatika, ka viņu sauc par vecomammu, mums viņa bija Noriņa), mednieki nesa mežā atrastus savvaļas putnu un dzīvnieku mazuļus. Noriņa bija fantastiskākā vecāmamma. Radoša, vienmēr gatava kādu izjokot. Pīrāgus cepot, visiem mutes bija jāsasmērē ar miltiem, sagaidot vecākus, bija jāsasprauž dadžu pogas, aizmigušajam vecamtēvam bija jānokrāso mati. Viņa savus matus krāsoja ugunīgi sarkanus, un, ja palika pāri krāsa, tad to tak ārā neizmetīs — bija sarkana šķipsna gan man, gan kaķim. Un dzejoļi, tos viņa varēja izdomāt uz sitiena, apbrīnojams talants, tik žēl, ka nav tos pierakstījusi. Dārzā un istabās bija izvietoti koka izaugumi, kuros varēja saskatīt dzīvnieku aprises, — tos viņai ļoti patika izveidot un izstādīt.»
Savukārt Evijas mamma tajā laikā strādājusi netālu esošajā fermā. «Iespaidu un atmiņu daudz. Zvejošana ar vectēvu, noslēpumainā «Kukšu» muiža, ķekatu laiks… Tagad atskatoties, saprotu, ka biju pēdējā paaudze, kas vēl piedzīvoja siena talkas un kartupeļu stādīšanu ar zirga palīdzību,» atklāj E. Ķivule.
Jauns dzīves posms «Līčos»
«Kad man palika septiņi gadi, mēs pārcēlāmies uz Talsu novadu, uz «Līčiem». Tētis bija uzbūvējis māju, bet iesākumā tajā bija vien divas istabas, bez ūdens pieslēguma un labierīcībām. Apbrīnoju mammu, kas tajā laikā veļu mazgāja ar rokām,» min Evija un atceras, kā ziemā veļa tika skalota dīķī, rokām kļūstot sarkanām. «Pārējās mājas telpās tētis bija izveidojis galdniecību. Sāku iet Pastendes pamatskolas pirmajā klasē, pirmais iespaids bija drūms, skola likās tik tumša un liela, man kā dabas bērnam tas bija kas jauns.
Pirmos gadus no «Līčiem» uz Ventspils šosejas autobusu pieturu tētis mūs veda ar traktoru piekabē. Tad bija laiks, kad veda arī ar motociklu blakusvāģī. Kamēr mana mamma nepieprasīja ciemā, lai izveido skolēnu autobusu, kas paņemtu bērnus no apkārtnes mājām. Sanāca tā, ka ik dienu bija divas stundas jābrauc no un uz skolu, lai gan «Līči» atrodas 15 braukšanas minūšu attālumā,» viņa smej.
«Smagā darbā, bet lielā mīlestībā mana mamma ar tēti pamazām iekopa mājas apkārtni, no aizaugušiem stūriem un veciem šķūņiem vairs nebija ne smakas. Lai gan, mazai esot, šie šķūņi bija tik interesanti — daudz vecu mantu un stūru, ko izložņāt, ķirzaku, ko noķert, kaķēnu, ko atrast.
Mīlu šo vietu, šeit es izaugu un vēl joprojām saku, ka nav skaistākas vietas uz zemes! Manas pļavas, kur basām kājām skraidīts, vijīgā Līčupīte, kur katrā pagriezienā savs stāsts, un dīķis, kur tika izpētīta visa dzīvā radība.
Ne velti pamatskolā es biju pārliecināta, ka vēlos būt bioloģe vai veterinārārste,» viņa stāsta.
«Lelles man absolūti neinteresēja»
«Interesanti, ka lelles man absolūti neinteresēja, daudz interesantāki bija dzīvnieki, čūskas un kukaiņi! Vasaras brīvlaikos pie mums uz laukiem atbrauca māsīcas no Rīgas, un tad mēs katru dienu izdomājām dažādus radošos projektiņus, slepenās grāmatas ar slepeno alfabētu, meža štābiņus un alu dārzus.
Ap sesto klasi es sāku lasīt un daudz. Vecmammai, kas dzīvoja mums kaimiņos, bija ļoti daudz grāmatu, un tā arī iesākās mana ieslīgšana piedzīvojumu un fantāziju pasaulē.
Arī skolas bibliotēkā biju biežs viesis. Mākslinieciskā ziņā īpaši neizpaudos, vienu brīdi mēģināju rakstīt dzejoļus, bet nebija tās dzirksts,» teic Evija. «Skolā mācījos labi, ja neskaita matemātiku un vācu valodu, kas man nepadevās. Nekādus papildu kursus vai nodarbības neapmeklēju, jo vairāk interesēja ar saviem klases biedriem pēc stundām nedarbus darīt. Tas tik bija laiks! Pat tagad, pēc visiem šiem gadiem, kad satiekamies salidojumos, mums smiekli nebeidzas un šī kopības saikne nepazūd. Bijām ļoti vienota grupa. Un, ja tā padomā, tad kopā tak uzaugām. Kopā arī aizgājām un pabeidzām Talsu 2. vidusskolu.»
«Parādījās sajūta, ka gribu atgriezties Latvijā»
«Pusotru gadu studēju kultūras vadību, bet tad sapratu, ka tas nav mans lauciņš, jo tajā laikā, kad man bija 21, publiskas runas mani biedēja. Biju klusa un kautrīga. Augstskolu pametu un vairākus gadus dzīvoju ārzemēs, ceļojot un strādājot, līdz pienāca brīdis, kad parādījās tik ļoti izteikta sajūta, ka gribu atgriezties Latvijā — mājās. Neinteresēja ne paaugstinājums darbā, ne labā alga. Teicu — es braucu uz mājām un gribu studēt. Tā kā naudiņu biju iekrājusi, ar mierīgu sirdi sakrāmēju somas un prom.
Atceros to brīdi, kad ar kuģi tuvojos Ventspils ostai, man uz pleca nolaidās mārīte, un mani pārņēma tāda laimes sajūta — esmu mājās,» viņa atminas.
«Sāku meklēt augstskolas un studiju virzienus, gribējās jau ļoti uz Mākslas akadēmiju — keramiķiem, bet nodomāju, kā gan es, bez jebkādām iemaņām tur varu pretendēt. Pat nemēģināju, tā vietā atradu Baltijas Starptautisko akadēmiju — «Vides dizains». Izvēlējos šo studiju virzienu, jo aprakstā bija minēta zīmēšana, gleznošana un keramika.» Tagad pašai jāsmejas, jo šajā profesijā daudz jāstrādā pie datora un tas diemžēl neesot domāts viņai. «Vienmēr iztēlojos, ka gribu ko radīt ar rokām, ko taustāmu, bet tajā laikā nebija ne mazākās nojausmas, kas tas varētu būt. Tad nu meklēju padomu pie astrologa. Tikšanās un saruna bija iedvesmojoša, kopumā man pateica — skolu pabeigsi, bet šajā jomā tu nestrādāsi. Tu radīsi kaut ko ar rokām, kaut ko, kas ir kā skaistumlieta, bet tajā pašā laikā arī bērni varēs spēlēties. Pēc šīs sarunas biju vēl vairāk apjukusi, jo tajā laikā nebija ne mazākās idejas, kas tas varētu būt, nemaz nerunājot par polimērmālu. Pagāja vairāki gadi, un tikai pēc pirmā mājas gariņa izgatavošanas sapratu, ko astrologs ar to bija domājis!»
Šobrīd Evija ar ģimeni dzīvo Siguldas apkārtnē: «Ar dzīvesbiedru satikāmies decembrī, Rīgā plosījās milzīgs sniega putenis, un ar draudzenēm nolēmām aiziet paballēties. Liktenis bija lēmis, ka tajā pašā vakarā no Londonas tikko bija ielidojis Jānis. Viens skatiens pāri deju grīdai izšķīra visu. Pastaiga caur baltajiem Rīgas parkiem, un sapratām, ka esam atraduši viens otru. Šogad aprit jau desmit gadi kopš tā brīža.» Pārim ir kopīgi divi bērni un sunene Panda. «Kā smejamies — trešais mazulis,» pasmaida Evija. «Jānis ir dzimis siguldietis, pēc iepazīšanās ar mani arī viņš nolēma atgriezties Latvijā. Tādēļ jau deviņus gadus dzīvojam Siguldā.»
Mājas gariņu veidošanas iesākums
Pirmais mājas gariņš bijis mammas pasūtījums: «Tajā laikā audzināju savu četrgadīgo meitiņu un lielāko daļu laika pavadīju mājās.
Ideja par mājas gariņu jeb rūķīti mani aizrāva, tikai nezināju, kā to izgatavot. Meklēju internetā idejas, materiālus, izgatavošanas tehnikas, pētīju mākslinieku darbus, kuri strādā ar polimērmālu, jo ārzemēs šis materiāls ir ļoti populārs. Atradu savu rūķīša modeli internetā, sagaidīju pirmo polimērmāla sūtījumu un instrumentus un ķēros pie veidošanas.»
Ātri vien sapratusi, ka tik viegli tas nemaz nebūs. «Dzīvē tak neko tādu vēl nebiju darījusi, galva saka vienu, bet pirksti dara ko citu,» smej māksliniece.
«Tā nu lipināju un spaidīju, kā mācēju. Izcepu, apgleznoju vaidziņus un ķēros pie apģērbšanas. Jau iepriekš biju izlēmusi, ka gariņu rumpīšus filcēšu, jo šūšana likās par sarežģītu. Draudzene pirms tam bija parādījusi dažādas filcēšanas tehnikas, tad nu liku šīs zināšanas lietā. Pirmais mājas gariņš bija gatavs, un mamma priecīga teica, lai neapstājos, lai turpinu radīt.
Un tā arī darīju, sāku eksperimentēt ar dažādām actiņām un sejiņas formām, pamazām sāka izveidoties pašai sava veidošanas tehnika. Un ar katru jaunu mājas gariņu iemācījos ko jaunu, pilnveidojos. Vēl jo-projām,» viņa atzīst. Tas bijis laiks, kad Evija daudz domājusi par to, kas ir, kas būs, jo, pildot mammas un mājsaimnieces pienākumus, izjutusi nelielu nepiepildījuma sajūtu. «Pateicoties mājas gariņiem, manā dzīvē atvērās jaunas durvis, caur kurām tik daudz kas interesants ir noticis un cilvēku satikts, jūtos pilnīga — esmu atradusi savu trūkstošo puzles kauliņu!» prieku neslēpj mājas gariņu radītāja.
Izdegšana iespējama arī radošumā
«Tā sajūta, kad pazūd iedvesma, ir interesanta — nevari savienoties ar materiālu un, lai kā censtos, tev nekas neveidojas, nedzimst. Tēli sanāk kā nedzīvi, nejūti skatienu pretī. Tagad saprotu, ka ir jāpaņem pauzīte, bet pirmoreiz, kad to izjutu, biju nesaprašanā — kas notiek? Jo vairāk centos uzspiest, jo trakāk sanāca,» viņa atzīst.
«Jaunā ideja par mājas gariņu pēc foto līdzības deva vajadzīgo enerģiju, lai turpinātu. Starp citu, ideja nāk no talsenieces. Arī tagad, kad pasūtītājs izsaka nebijušu ideju, manī rodas milzu enerģija radīt, pilnīgi pirksti niez. Savus fantāzijas tēlus, mājas gariņus, elfiņus radu brīvi, tiem pašiem izveidojoties procesā, katrs ar savu skatienu un domu.
Sākot tos veidot, nekad nezinu, kāds tas būs beigās. Arī apģērbu un aksesuārus izveidoju pēc gariņa izcepšanas, pati smejos, jo saku, ka viņi man pasaka priekšā, ko vēlas sev mugurā un kādā krāsā! Citi tēli vēl man ir tikai galvā, nav laika tiem pieķerties, jo pasūtītāji gaida rindā un brīvi eksperimentēt vēl nesanāk. Nesen radīju savu pirmo velniņu, gan jau, ka būs vēl kāds neparasts pasūtījumos priekšā! Bet ikdiena ir tāda, ka vispirms ir mājas darbi, bērni, un tikai tad kādā brīdī varu ķerties pie saviem fantāzijas tēliem, ja vēl ir iekšējā enerģija. Mammas sapratīs,» smej Evija.
Viņa uzsver, ka nevar iedomāties darīt ko citu:
«Mīlu veidot savus mazuļus un noteikti darīšu to arī turpmāk, jo pilnveidoties un attīstīties šajā virzienā var bezgalīgi! Ideju un projektu galvā ir tik daudz, ka visam mūžam pietiks!»
Bet viņas tuvākais sapnis ir izdot bērnu grāmatu par mājas gariņu: stāstu par mīlestību, ģimeni un piedzīvojumu. «Esmu jau sakontaktējusies ar talantīgu ilustratori, ar kuru ceru sadarboties. Tā nu lēnām rakstu šo mājas gariņa stāstu, un tad jau redzēsim, kas no tā sanāks. Vēl viss priekšā,» teic mājas gariņu skulptūru veidotāja Evija Ķivule.
