Vai zināt kur ir Čikstiņciems? Godīgi sakot, es to nezināju, lai gan tam garām esmu braukusi ne reizi vien. Laucienei cauri izbraucot, ceļa malā stabā iekārto motociklu noteikti gan būsiet pamanījuši. Lai gan mocītis tur karājies jau vairākus gadus, viesu nams «Pie Jumtiņa», kurā saimnieko Andris Stepiņš un Agate Siliņa, atklāts pavisam nesen, tikai pērnā gada vasarā.
Savu nosaukumu viesu nams ieguvis no saimnieka Andra, kuru draugi un paziņas jau daudzus gadus sauc par Jumtiņu. Pats ar šo iesauku ir kā saaudzis un sevi mēdz dēvēt par Andri Jumtiņu. «Es vairāk nekā 20 gadus strādāju uz jumtiem, mans pamatdarbs ir karkasa māju būvniecība un jumti, principā ceļu mājas no nulles. Sākumā braukāju pa visu Latviju, tad pamazām apaugu ar labu reputāciju un pēdējos piecus gadus neesmu izbraucis no Talsu novada. Esmu strādājis, lai man būtu darbs tepat. Man pat sludinājumi vairs nav jāliek,» atklājot savu nodarbošanos, Andris atšifrē sava segvārda rašanos.
No «muļķīša» līdz «buldozeram»
Andris ir vietējais, uzaudzis Laucienes centrā. «Mamma joprojām tur dzīvo, man ir divi vecāki brāļi un jaunāka māsa, ar kuru ir 12 gadu starpība. Es 12 gadus biju jaunākais, antiņš, trešais tēva dēls, nu tas muļķītis,» smejoties stāsta Andris. Uzaugot viņš bieži pavadīja laiku kopā ar vecākajiem brāļiem, lielākoties spēlējot dažādas spēles, kurās teju vienmēr nācās stāties pretī lielajiem brāļiem. «Es tagad mammai un brāļiem saku lielu paldies, ka tas tā ir, tas laikam man ir devis to sparu, ka es nevienam negriežu ceļu, eju tikai uz priekšu kā buldozers.»
Bērnībā Andris mēdzis sastrādāt ziepes: «Biju «paraugbērns» skolā, vienmēr pie direktora. Nu, tādi puišeļa gājieni, nekas jau krimināls.» Tomēr, uz skolas laiku atskatoties, īpašu pateicību Andris izsaka savai klases audzinātājai Elitai Blumbahai un darbmācības skolotājam Ziedonim Banderam: «Viņš ielika tos koka pamatus, man patīk viss dabīgais, patīk apaļas formas, nepatīk nekas kantains.»
Andris uzskata, ka viņa dzīve dalās divos posmos: pirms un pēc 2011. gada, kad nolēmis iegādāties īpašumu. «Nekas traks, tāds jaunības dullums bija,» viņš atzīst, ka pirms tam bieži lietojis alkoholu. «Es vienkārši beidzu dzert un man attaisījās acis, ka var būt citādāka dzīve. Alkohols ir baigais draņķis, man iepatikās dzīvot skaidrā. Es ticu augstākajiem spēkiem un bez tā es nevarētu, noteikti būtu pazudis. Naudas man nebija vispār, man bija pieci lati makā, kad es teicu mammai, ka pirkšu zemi, būvēšu māju. Man neviens nenoticēja»
«Tā es esmu uzbūvējis visu pa dēlītim, pa kubiciņam. Algas dienā cits gāja uz krogu, es līdz divpadsmitiem naktī mūrēju māju, gāju gulēt un no rīta 7.00 jau biju savā darbā — bija jāpelna nauda priekš tā kubiciņa, priekš dēlīša. Es nedzeru jau 14 gadus, arī nepīpēju tagad,» Andris pastāsta, ka nereti ar savu stāstu viņam izdodas motivēt arī apkārtējos.
Gribēja sev, sanāca citiem
«2011. gadā šī māja bija nodegusi, te bija tikai grausts, te nekā nebija, līdz padusēm nātres ar dadžiem, bija ābeļdārzs, kam cauri nevarēja redzēt. Kad nopirku, sāku ar sētu, visu iztīrīju,» saimnieks pastāsta, ka šobrīd no vecās saimniecības ir palicis tikai pagrabs, dīķis un neliels šķūnītis dārza tālākajā galā. Sēta ir uzplaukusi, pat dīķī augošie vītoli gadu gaitā glīti sakopti. Andris visu paveicis pats savām rokām. «Sākumā es visu to darīju tikai sev, bet arī tagad man tas ir svarīgi, es to daru, lai labi justos, un šeit es jūtos labi,» viņš atzīst, piebilzdams, ka savu īpašumu no iegādāšanās brīža lolo kā bērnu.
«Man ir lielummānija, es neko nemāku uzbūvēt maziņu,» smejoties atklāj Andris. Tieši tāpēc pagājušajā ziemā kopā ar draudzeni viņiem radās ideja — uzrīkot viesu nama atklāšanu. Tobrīd svinību zāle jau bija iesākta, tomēr vēl nebija gatava, bet afiša ar ielūgumu jau tapa. «Bija nolikts datums — 6. jūlijs — visam jābūt gatavam. Trakākais bija ar kamīnu, to mēs piebeidzām burtiski pēdējā brīdī. Naudas arī nebija. Ar vienu roku paņem, ar otru atdod. Mērķis bija uzlikts un bija jāturas pie tā,» atminas saimnieks.
Svinību zāles lepnais kamīns ir otrais, ko Andris pats savām rokām radījis, pirmais atrodas viņa mājās. «Otru šādu kamīnu neatrast. Tas nav vienkāršs, tas ir ļoti sarežģīts patiesībā. Apakšā ir siltās gaisa plūsmas ventilators, skurstenis izvijas cauri visai kamīna konstrukcijai, un tās divas acis ir šīberi. Ja es darītu otrreiz, es, protams, varētu jau labāk izdarīt, bet šeit ir tā, kā ir, un esmu priecīgs par to. Zinu, ka otra tāda nav, un man laikam tas ir svarīgi.»
Viesu nams piedāvā svinību zāli, pirtiņu, gultasvietas. Ziemā apsildāmā telpā var izguldīt 10 nakšņotājus, taču vasaras sezonā pat ap 25. Cilvēki bieži interesējas par atsevišķu namiņu, kur varētu palikt divatā, tāpēc top jau nākamais projekts.
Andris noteikti nemeklē vieglākos ceļus, viss viņa radītajā viesu namā ir paša veidots: «Nav jābūt miljonāram, ir jābūt gribasspēkam un diviem dēļiem. Ej, dari to, ko vari izdarīt tagad, negaidot kaut kādu mistisko miljonu. Ja līdz šim nebija, kāpēc lai tas būtu rīt vai parīt? Katru dienu ir jādara kas jauns, lai kaut ko sasniegtu, — ja tas tā nebūs, būsi turpat, kur līdz šim.»
Foto: Edgars Lācis
