Šī brīža pasaulē, kur tehnoloģijas aizvien vairāk ietekmē ikdienas dzīvi, arvien lielāku nozīmi iegūst atgriešanās pie dabas. Tā un citu iemeslu dēļ Rojas pirmsskolas izglītības iestādē «Zelta zivtiņa» jau otro gadu tiek īstenota brīvdabas pedagoģijas ideja.
Brīvdabas pedagoģija ir izglītības pieeja, kas uzsver mācīšanos un attīstību ārpus telpām, izmantojot dabisko vidi kā galveno mācību resursu. Šī pieeja ir balstīta idejā, ka bērni var gūt bagātīgu mācību pieredzi, piedaloties praktiskās aktivitātēs dabā, kas veicina viņu fizisko, sociālo un emocionālo attīstību.
Tos «kāpēc» var atrast ļoti daudz un dažādus
Vēlme pamēģināt ko jaunu, lai pašiem pedagogiem, kā arī bērniem būtu interesantāk, radās pirms diviem gadiem. Tajā laikā, sanākot kopā, pirmais solis bija mājaslapas izveide, lai informācija digitālajā vidē būtu konkurētspējīga, taču nākamais solis bija jau pati virzība uz brīvdabas pedagoģijas ideju.
«Bērni, kas iet ārā, ir kļuvuši stiprāki, varošāki, fiziski veselīgāki, kas nozīmē arī to, ka mazāk slimo.»
«Bērni arvien vairāk «sēž» ekrānos, un skaidrs, ka tas nav labi. Lēnā garā sākām, un jāteic, ka pēdējā gada laikā esam ļoti auguši. Vēl viens iemesls šāda veida pedagoģijai ir tas, ka bērni, kas iet ārā, ir kļuvuši stiprāki, varošāki, fiziski veselīgāki, kas nozīmē arī to, ka mazāk slimo. Mums blakus ir šie resursi — jūra, mežs, lauki, upe —, un tāpēc būtu grēks un neforši tos neizmantot,» pauž Evita, brīvdabas pedagoģijas idejas virzītāja PII «Zelta zivtiņa». Lai gan Rudes «Zelta zivtiņā» mežs nav tik tuvu kā Rojā un sanāk staigāt pa privātajiem mežiem, pie bērnudārza ir izveidots dārzs inovatīvajā, permakultūras metodē. «Mēs izmantojam to, kas mums jau ir pieejams un ko mums dāvina vietējie lauksaimnieki, piemēram, siena ruļļus. Tagad, tuvojoties pavasarim, sāksim izzināt, domāt, kādas sēkliņas sēsim.»
«Mēs nevaram izolēt, sakot, ka tagad ārā ir nejauks laiks, mēs neiesim. Tieši pretēji — mums ir jāiziet laukā, lai viņi to piedzīvotu.»
Pedagoģe norāda, ja kādreiz dominēja frāzes «fū, kukainis», tad tagad tās ir nomainījušās uz «re, skudriņa!», «re, zirneklis!». «Principā mēs atgriežam viņus atpakaļ pie tās pirmbūtības, jo bērnam viss ir jāpiedzīvo caur sensoro sistēmu. Jā, tas nozīmēs netīras rokas. Jā, pirmos, ko bērns pamanīs, būs kukaiņi, arī skujas mežā, jo maziem bērniem interesē mikropasaule. Jā, varbūt tās būs piesmeltas kājas, atrašanās lietū, vējā, bet tas viss ir jāpiedzīvo. Mēs nevaram izolēt, sakot, ka tagad ārā ir nejauks laiks, mēs neiesim. Tieši pretēji — mums ir jāiziet laukā, lai viņi to piedzīvotu.»
Vecākiem domas dalās
«Pēdējā vecāku sapulcē mēs stāstījām, rādījām savāktos materiālus, kā līdz šim esam strādājuši, un, gribētos tomēr teikt, ka mēs esam aizgājuši pārāk tālu tajā digitālajā pasaulē, ka nespējam tvert to, kas mums ir apkārt. Dažādi ir ne tikai bērni, bet arī vecāki, tomēr mūs priecē, ka liela daļa vecāku jau šobrīd mūs šajā idejā atbalsta. Arī pašus vecākus aicinām uz nodarbībām,» pastāsta pedagoģe.

Brīvdabas pedagoģijai «Zelta zivtiņā» šī gada laikā ir novērota pozitīva ietekme uz bērniem, ar kuru tika iepazīstināti un ko novērtēja arī vecāki. Daži no ieguvumiem ir tādi, ka āra vide ir veicinājusi komunikāciju starp bērniem un paplašinājusi viņu vārdu krājumu. Tā ļāvusi bērniem brīvi izpaust savu radošumu, ļāvusi pētīt formas, struktūras un materiālus dabā. Jau agrīnā vecumā bērni gūst pieredzi, dabiskajā vidē izprotot dabu un tās procesus, kā arī darbības ārpus telpām sniegušas iespēju apgūt matemātikas pamatus pavisam praktiskos veidos. Nodarbības, kas pirmsskolas izglītības iestādē tiek organizētas, ir dažādas: pārgājienu nodarbības, izzinošās, praktiskās nodarbības, kā arī tiek rīkotas tematiskās nodarbības.
Vaicājot, kādā virzienā «Zelta zivtiņa» soļo, izglītības iestādes vadītāja Aigita Sprince norāda, ka pilnībā uz brīvdabas pedagoģiju pāriet nevar: «Pirmkārt, mēs esam pārāk liela iestāde — varam tikai parādīt šo virzienu. Šobrīd mēs pakāpeniski pieradinām pie tā, kas tas ir, ko tas nozīmē un ko tas prasa no vecāka».
Pedagogi paši piedzīvo dabu
Lai brīvdabas pedagoģiju praktizētu ikdienā, arī pedagogiem pašiem ir jāgrib piedzīvot brīnumus, kas mīt dabā. «Mēs priecājamies, ka mums ir pedagogi, kas vēlas iet šajā virzienā, jo to var paveikt tikai strādājot komandā. Mēs varam mācīt bērnus, bet, ja mēs paši to neesam piedzīvojuši, tad tam nav jēga. Tāpēc mēs reizi mēnesī dodamies pārgājienā un paši ejam cauri tam procesam, kas ir āra pedagoģija, kā visu, kas pieejams dabā, var pārvērst par vērtīgu mācību stundu. Ļoti daudz arī mēs, kolēģi, mācāmies viens no otra, dalāmies pieredzē un iedvesmojamies,» pastāsta bērnudārza vadītāja.
Tā kā Latvijā nav izstrādāta brīvdabas pedagoģijas programma ar norādēm, ko nodarbībā darīt šodien, ko rīt, bērnudārzā pie tā tiek strādāts katru dienu. Un, lai arī nav viegli, rodas šķēršļi, tie tiek risināti, darbs pilnveidots un darīts viss iespējamais, lai šo brīvdabas pedagoģiju vai vismaz tās elementus varētu turpināt un iedvesmot arī citus.
#sif_maf2024