Decembra sākumā ir dižgara Krišjāņa Valdemāra dzimšanas diena. Šogad viņam 199, bet līdz ar to sākas ceļš uz viņa divsimtgadi. Ticot, ka Krišjānis Valdemārs ir bezgalīgas iedvesmas un Latvijas mīlestības avots, spēkpilns, veldzējošs un šodienas Latvijai vitāli vajadzīgs, vairāki entuziasti jau izveidojuši fondu «Valdemārs». Līdz divsimtgadei visā Latvijā plānoti vairāki nozīmīgi pasākumi, taču īpaša vieta būs tieši Valdemārpils.
Pirmais — tieši ar šo vārdu bieži var raksturot dižgaru Krišjāni Valdemāru. Pirmās latviešu jūrskolas dibinātājs, pirmās latviešu bibliotēkas, laicīgā kora dibinātājs, pirmais jaunlatviešu kustības organizētājs un vadītājs, pirmais, kurš rosināja vākt folkloru. Viņš arī pirmais Talsu novadnieks Tērbatas universitātē, kurš nebaidījās sevi saukt par latvieti. Kā saka viens no fonda «Valdemārs» dibinātājiem Jānis Dambītis: « Krišjānis Valdemārs ir bezgalīgs iedvesmas un Latvijas mīlestības avots, spēkpilns, veldzējošs un šodienas Latvijai vitāli vajadzīgs.»
Pirmdienas, 2. decembra, vakarā Valdemārpilī notika viņa dzimšanas dienai veltīts pasākums «Izgaismo sapņu ceļu». Tas sākās ar vietējo aizdegtu svecīšu ceļu no vidusskolas līdz pat Priežkalniņam, kas simboliski savienoja Valdemāra dzīves pamatvērtības — izglītību, jaunradi, kultūras mantojumu, ģimenes tradīciju vērtības un esību būt par latvieti.
Ceļā uz dižgara divsimtgadi, viņa vārdā dibinātais fonds aicina «Vairot Valdemāru». Savā ziņā Valdemārs vairojas arī interesentu skaitā — šogad svētbrīdī baznīca krietni vien pilnāka. Un šķita tik īpašs brīdis, kad baznīcā koris sāka dziedāt «Nevis slinkojot un pūstot», sanākušie acumirklī cēlās kājās, tā parādot, cik šī dziesma svarīga.
Gatavošanās divsimtgadei apvienojusi vairākus muzejus, kas nemaz nav tik biežs notikums — idejai pievienojies Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Talsu novada muzejs, Rojas Jūras zvejniecības muzejs… «Krišjānis Valdemārs vieno, un gribas teikt, ka mēs visi burtiski runājam vienā valodā,» uzskata Valdemārpils TIC vadītāja, viena no fonda «Valdemārs» dibinātājām Karīna Leinberga–Lemberga. «Divsimtsgade, manuprāt, ir tāds ļoti labs sākumposms, lai mēs par viņu runātu arvien vairāk. Neskatoties uz to, ka visā Latvijā notiks pasākumi, tomēr tiem sirdspukstiem jābūt šeit, Valdemārpilī.»
Bet kā vairot Valdemāru? Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktore Liene Johansone-Kuzmina iesaka iepazīties ar viņa biogrāfiju. «Pat nevajag ļoti dziļi, bet kaut vai tos faktus, kas vispārzināmi, bet piemirsti. Aicinu padomāt, cik viens cilvēks var būt spēcīgs un vēsturi mainošs! Tiešām iedvesmojoša personība. Un tad padomāt uz savu perspektīvu — varbūt ne vienmēr vajag nodibināt pirmo bibliotēku vai pirmo jūrskolu, bet kaut ko noteikti mēs katrs varam izdarīt savā tuvākajā apkārtnē, lai padarītu to Latviju labāku.» Muzejs apsolījis sev un visiem citiem organizēt trīs nozīmīgus notikumus — vasarā Ainažu Jūrskolas muzejā notiks brīvdabas pasākums, tam rudenī sekos starptautiska zinātniska konference un gada nogalē atklās izstādi.
Bet nākamgad ne tikai Valdemāram 200, bet Imanta Ziedoņa fondam — 10. Viņi sevi dēvē par kedaiņiem, un septembrī aicinās interesentus kopā iet ceļu no Rojas līdz Ārlavas baznīcai un Valdemārpilij. Dziedot! «Man šķiet ļoti simboliski Rojā paskatīties uz jūru, kā to skatījās Valdemārs — kā uz tādu iespēju vietu,» saka viena no fonda «Valdemārs» dibinātājām Žanete Grende. «Un, manuprāt, daudziem atklājums būs Valdemārpils, jo tā šobrīd sāk atmosties.»
Foto autors: Dainis Kārkluvalks.
Materiāls tapis ar Mediju atbalsta fonda finansējumu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild SIA “TV9 Pakalni”.
