Starp Mērsragu un Roju jūras gaisā auguši āboli un ābeļu stādi

Starp Mērsragu un Roju jūras gaisā auguši āboli un ābeļu stādi

Izlasot šo frāzi «Mūsu dārza āboli» jeb SIA «Malum» Facebook lapā, kas izmantota arī šī raksta goda vietā jebšu virsrakstā, uzreiz šķiet, ka šie āboli ar nenormāli foršu pievienoto vērtību. Kas gan var būt labāks par jūras gaisu!?

Saimniecība «Malum» dibināta 2000. gadā, un to izdarīja Emīla Brigmaņa vecāki Aina un Jānis Brigmaņi. Soli pa solim uz zemes, kas tika atgūta 90. gados radās pirmie ābeļu stādījumi, un gadu laikā saimniecība izaugusi par 16,5 hektāru lielu ģimenes uzņēmumu. Sarunā Emīls Brigmanis pastāstīja par svarīgāko ābolu audzēšanā.

— Kāpēc āboli?

— Es teiktu, ka tīri tāpēc, ka tajā brīdī, kad vecāki uzsāka, 2000. gadā, bija maz zemes. Tie kopumā bija aptuveni septiņi hektāri kādu laiku neapsaimniekotas zemes, kas prasīja salīdzinoši lielas investīcijas — vajadzēja attīrīt no krūmiem, akmeņiem un tā tālāk, lai vispār zemi sagatavotu ābelēm. Toreiz zemes platība bija pietiekami maza, lai par graudiem tādā platībā pat aizmirstu. Viss nosvērās par labu āboliem ilgtermiņa ieguldījumam un arvien lielākas platības pakāpeniski attīrījām no krūmājiem, no akmeņiem, savedām kārtībā tādā līmenī, ka var stādīt ābeļdārzu.

— Kādām šķirnēm dodat priekšroku? Kādas ir platības tagad?

— Šobrīd ābeļdārzā ir apmēram 20 šķirņu, kas aug trīs lielos ābeļdārzos, kam kopējā platība ir 16,5 hektāri. Laika gaitā ir uzkrāta pieredze un ir skaidrs, ar kurām šķirnēm labprātāk turpinātu darboties un kuras šķirnes vairs neizvēlētos. Bieži vien ir tā, ka kādā izstādē ieraugām jaunu šķirni un tad tīri eksperimentāli paņemam un paskatāmies, kā tās aug mūsu pusē, un izdarām secinājumus. Tādas pamata šķirnes, no kā veidojas lielākā daļa ražas, protams, atkarībā no laikapstākļiem, sezonalitātes un tā tālāk, ir kādas desmit trīspadsmit. Droši vien Latvijas iedzīvotājam tādas populārākās, zināmākās būtu ‘Auksis’, ‘Lobo’, ‘Delikatese’ , bet, ja vasaras šķirnes, tad ‘Kontfetnoje’ un ‘Cukuriņš’. Dobeles dārzkopības institūts ļoti aktīvi strādā pie jaunu šķirņu selekcionēšanas, un, tā kā šķirņu klāsts regulāri mainās, kļūst lielāks un šķirnes tiek veidotas, piemērojoties Latvijas apstākļiem, arī mēs, atjaunojot stādījumus, likvidējot vecās dārza daļas un stādot jaunas, skatāmies jau konkrētāk tieši uz tām šķirnēm, kas ir piemērotas mūsu gadījumā tieši piejūras klimatam, ņemot vērā, ka ābeļdārzs atrodas divus kilometrus no jūras. Te, pie mums, ir nedaudz citādāks klimats, ja salīdzina ar, piemēram, Talsiem. Kā mēs sakām, mūsu pusē visa attīstība pavasara laikā ir apmēram divas nedēļas vēlāk nekā citviet tālāk no jūras. Tā pati ziedēšana ir divas nedēļas vēlāk, un tomēr jūra mūsu gadījumā spēlē lielu lomu — attiecīgi salnas mums ir vājākas, bet tajā pašā laikā klimats ir mitrāks, kas rada atkal citas problēmas, citas slimības.

— Kas būtu lielākie izaicinājumi ābolu audzēšanā mūsu reģionā kopumā?

— Primāri, es teiktu, ka lielākais izaicinājums ir konkurēšana ar poļiem, ar poļu āboliem, jo lielveikalu tīkli šo iepirkuma cenu regulē pēc poļu cenām, un skaidrs, ka poļiem ir daudz lielāki ābolu ražas apjomi, kā rezultātā viņi var atļauties šo zemo cenu. Attiecīgi Latvijas audzētājam ir grūti pielāgoties šīm poļu cenām, tāpēc bieži vien arī mēs stingri izsveram, vai, piemēram, veikalu tīkliem dot produkciju vai nedot — tieši šīs zemās cenas dēļ. Mums arī ir jāizdzīvo, mums arī ir jāattīstās un jāalgo arī kvalificēti darbinieki. Konkurence no Polijas un no citām Eiropas valstīm ir ļoti izteikta. Otrs izaicinājums noteikti ir pašu dārzu uzturēšana, un, kā mēs pēdējos gados redzam, Latvijā parādās bieži nepieredzētas dabas stihijas. Citos Latvijas reģionos tās ir izteiktākas, citur mazāk izteiktas, bet tomēr, ja pavasara laikā ir nevis salnas, bet būtiski ietekmējošs sals un tieši ziedēšanas laikā, kā rezultātā ziedi nosalst, tad kāda tur vairs var būt raža! Tāpat arī vasaras laikā, ja ir lielgraudu krusa un visa raža tiek «sakapāta», tad beigu beigās tas ābols, kas izaug, nav derīgs klientam. Tas labākajā gadījumā nonāk pārstrādē. Tā kā arī dabas izmaiņas ir noteicošais faktors, ar ko lauksaimniekam ir jācīnās, un tas ir ne tikai augļkopīb, bet arī citās lauksaimniecības nozarēs. Un, protams, tādi regulārie izaicinājumi gadu no gada ir dažādi kaitēkļi, kas ir principā tas, ar ko lauksaimnieks rēķinās, lai izaudzētu kvalitatīvu produkciju. Vēl tāds beidzamais izaicinājums, kuru patiesībā es iekārtotu kā otru svarīgāko izaicinājumu, ir meža zvēru postījumi, kurus rada stirnas, brieži un mežacūkas. Mums ābeļdārzs ir iežogotā teritorijā, lai zvēri netiek klāt, bet tāpat tie tiek šeit, vairojās, kļūst arvien vairāk, un diemžēl mēs arī nejūtam mednieku atbalstu šajā lauciņā. Mūsu teritorijas tieši no meža zvēriem tiek būtiski bojātas gan nožogojuma ziņā — nožogojums regulāri jāatjauno, jo tiek saplēsts, izcilāts — , gan arī paši augļkoki tiek grauzti, bojāti, kā rezultātā arī tie ir jāatjauno. Tāpat arī šīs zemes tehniskās rindas, piemēram, pēc meža cūku rušinājumiem, ir jāsaved kārtībā, lai mēs nākamajā sezonā varam, pirmkārt, šo zāli pļaut un, otrkārt, veiksmīgi izvest ražu.

— Par ražu runājot! Sekojot līdzi aktualitātēm Facebook, rakstījāt, ka neparedzēti liela raža no jaunā dārza. Cik jauns ir šis dārzs un kāda bija raža? Kā vērtējat ražas apjomu kopumā un kāda tā ir salīdzinājumā ar citiem gadiem?

— Jā, neparedzēti liela raža ir vairāk uz tā fona, ka iepriekšējos gados bija tomēr laikapstākļu atstātās sekas, kas ietekmēja ražu. Bet, kas attiecas uz jauno dārzu, tad jaunais dārzs, kā mēs smejamies, ir mūsu koviddārzs, jo zemi iekopām, ābeļdārzu iestādījām tieši kovida laikā. Un tagad ir pagājuši pirmie gadi, kad sākam ieraudzīt pirmos tiešām vērā ņemamos augļus un rezultātus. No šī aptuveni četru hektāru dārza bija apmēram 20 tonnas, un skaidrs, ka, dārzam augot lielākam, pēc diviem trīs gadiem šīs 20 tonnas dubultosies. Vispār šogad kopējā raža, ko rēķinām, ir uz 140 tonnām, kas arī ir ļoti labs rādītājs, ņemot vērā iepriekšējos gadus. Par to mums arī pašiem ir liels prieks. Salīdzinājumā ar citiem gadiem, raža ir ļoti laba, un šogad citu gadu uzkrātos mīnusus var sākt segt.

— Bet kādi ir galvenie ābolu ražas noieta tirgi?

— Pamatā tā, protams, ir Latvija. Šogad bija situācija, ka Polijā laikapstākļi atstāja zināmas sekas gan vasarā, gan arī ar visiem plūdiem rudens periodā, līdz ar to arī pašiem poļiem bija lielas grūtības izaudzēt kvalitatīvu ražu un pēc tam rudens periodā to izvest ārā, tādējādi viņi meklēja arī no Latvijas, kur iegādāties produkciju. Arī iepriekšējos gados viņiem raža nav bijusi tā labākā, kā rezultātā arī uzkrājumi, kas iepriekš izveidoti, ir beigušies, un tāpēc mēs veidojam sadarbību arī ar poļiem. Bet tas ir tāds ļoti, ļoti mazs apjoms, ja salīdzina ar to, ko mēs realizējam Latvijā. Prieka pēc mēs laiku pa laikam, lai arī tuvinātos sabiedrībai, aizbraucam uz kādu tirdziņu. Parunājamies ar cilvēkiem, pastāstām par šķirnēm un gūstam tādu emocionālo mijiedarbību ar iedzīvotājiem, vai tas ir Rīgā, Āgenskalna tirgū, vai tepat, Talsu novadā kādā tirdziņā. Tomēr galvenie realizācijas virzieni Latvijā ir programma «Augļi skolai» un tad, protams, vairumbāzes. Tādējādi arī mums ir vieglāk, jo jāsagatavo lieli apjomi.

— Arī šogad saimniecība piedalās programmā «Augļi skolai»?

— Jā, mūsu saimniecība šajā programmā piedalās kopš tās pirmssākumiem, un arī šogad mēs piedalāmies. Programma paredz visās Latvijas izglītības iestādēs no pirmsskolas līdz pamatskolai bērniem saņemt trīs 100 gramu porcijas nedēļā ar Latvijā audzētiem augļiem un dārzeņiem. Mēs piegādājam Latvijā audzētus ābolus. Apgādājam ne tikai Talsu novadu, bet mūsu produkcija ir pieejama arī Jūrmalā, Tukumā, Vidzemes pusē — Salaspilī, Ikšķilē, Ērgļos, Madonas novadā, Bauskā un, protams, Rīgā, kas nozīmē, ka arī tur mums ir salīdzinoši liels noiets. Un kas ir lielais bonuss? Tas, ka skolas augļu programmā ir garantēts apjoms, ko mēs varam piegādāt, un, ja skatāmies no uzņēmējdarbības puses, ar ko mēs varam rēķināties. Ziemas mēnešos un uz pavasara pusi mums nav bažīgi jāmeklē, kur mūsu produkciju realizēt, jo ābolu uzglabāšanas laiks uz to brīdi sāk jau beigties.

— Vai ir kādas mācības, kas gadu laikā gūtas, audzējot ābolus?

— Domāju, ka mani vecāki par šo varētu daudz un dikti stāstīt. (smejas). Tas primārais, kas varbūt cilvēkam, kam ir piemājas dārzs, piemājas ābeles, nešķistu tik būtiski, bet mums ar lieliem ābeļdārziem un mērķi gūt arī finansiālus ienākumus, ļoti būtiska ir ābeļu kopšana. Tur nav, ko žēlot. Ja ābelei ir jāgriež nost zars, tad zars ir jāgriež. Un, ja ir āboli jāretina, kas nozīmē, ka no viena ziedu vai ābolu čemura, kur parasti ir pieci seši, varbūt vairāk ābolu, ir jāatstāj viens divi, tad tas ir jādara. Citādi šī ābolu produkcija nebūs nedz kvalitatīva, nedz atbildīs noteiktajiem standartiem. Arī pati ābele nogurst, un nākamajā gadā raža ir jūtami švakāka. Šim procesam ir jāpieiet tā diezgan strikti. Ābelēm ir jāveido arī vainags, lai gadu no gada veidotu noturīgu ražu. Noteikti ir vērts uzsvērt, katru gadu ir nepieciešams papildu darbaspēks rudens periodā, kas strādā tieši pie ražas novākšanas. Šajā jautājumā Lauku atbalsta dienestam, sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu, ir ļoti labs projekts sezonas laukstrādniekiem. Mēs varam nodarbināt sezonas strādniekus uz attiecīgu laika posmu un ar labiem darba nosacījumiem, tomēr te mēs atduramies pret to, ka mums apkārt esošie iedzīvotāji, kuri izrāda interesi par darbu pie mums, nevēlas saņemt oficiālu darba algu un prasa, lai maksājam uz rokas, par ko mēs esam kategoriski pret. Šogad mums nokomplektējās ļoti laba komanda tieši ražas novākšanas procesā, par ko ir liels paldies. Bet jāatzīst, ka labus un kvalificētus darbiniekus ir ļoti grūti atrast. Tamdēļ mēs arvien vairāk skatāmies uz jaunajām tehnoloģijām, kas samazina nepieciešamību pēc papildu cilvēkresursiem, bet vairāk automatizē kādu no procesiem visas sezonas laikā. Skatāmies uz citu Eiropas valstu praksēm un piemēriem, kā šos procesus mehanizēt, un pakāpeniski plānojam arī ieviest mūsu saimniecībā.

— Un kādi ir nākotnes plāni?

— Ir tādi utopiskie nākotnes plāni, kuri izskatītos skaisti un rožaini, bet ir tādi reālie nākotnes plāni, kas nedaudz piezemē, un tie saistās vairāk ar, piemēram, to, ka vecākā ābeļdārza atsevišķām daļām jau ir pāri 20 gadiem. Tas nozīmē, ka tas ir jāatjauno — vecās ābeles ir jālikvidē un to vietā ir jāstāda jaunas. Tas ir mūsu nākamo trīs līdz piecu gadu plāns — pakāpeniski nomainīt kokus, lai neietekmētu kopējo ražas apjomu, bet tajā pašā laikā uzturētu platības un veicinātu ražas pieaugumu. Noteikti vēl, par ko mēs domājam, ir šīs jaunās tehnoloģijas, kuras ir dārgas, bet ekonomiskais ieguvums ilgtermiņā viennozīmīgi atmaksājas. Kaut vai saistībā ar šo darbaspēku. Ņemot vērā, ka platības pieaugs un tās ir jāuztur, tas ir virziens, kurā mēs ejam un redzam, ka daudzviet, arī Eiropas kontekstā, citi mūsu sfērā strādājošie šādā virzienā skatās. Kas attiecas uz platības paplašināšanu — to mēs uzskatām par ilgtermiņa mērķi, kaut vai tie ir četri pieci hektāri piecu gadu laikā, bet tas ir tas, kas ir jādara. Ražu realizēt varēs. Vienmēr to varēs, un par to es esmu pārliecināts. Un to arī mēs redzam. Ir daudz virzienu, kur ābolus var realizēt, bet mums raža šobrīd ir tik daudz, cik ir, tāpēc tagad lielākoties aizpildām «caurumus» jeb tirgus pieprasījumu.

#SIF_MAF2024