Lai fotogrāfu Daini Kārkluvalku notvertu intervijai, viņš ir vairākas reizes jāmedī — daudz ērtāk viņš jūtas kamerai otrā pusē, pats medījot mirkļus, notikumus un sajūtas. Taču šobrīd, kad Dainis Kārkluvalks kļuvis par Žaņa Sūniņa prēmijas vizuālajā mākslā ieguvēju, viņš «iekrīt slazdā» un tomēr piekrīt sarunai.
Mēs tiekamies dažas dienas pēc Mākslas dienām, kad sajūtas par prēmijas un miljoniem labu vārdu saņemšanas mazliet pierimušas. Dainis ir priecīgs par augsto novērtējumu un tam līdzi nākošo sajūtu, ka «dzīvē neesmu darbojies pa tukšo. Tātad tam, kas mani ir interesējis, ir bijusi jēga,» saka fotomākslinieks.
Došanos atpūtā neuztver sāpīgi
Vairākus desmitus gadu Dainis Kārkluvalks bija viens no laikraksta «Talsu Vēstis» izdevējiem un fotogrāfiem. Šobrīd dzīvi notikumu virpulī viņš nomainījis pret mieru pelnītā atpūtā. Pirms intervijas nodomāju, ka darbs medijos parasti ir dzīvesveids, tāpēc gan jau noteikti arī šodien Dainim gribas sekot visam līdzi. Bet, izrādās, pretēji — viņš pievērsies lietām, kam darbs redakcijā zaga laiku.
/Foto no personīgā arhīva/
«Kad ikdienas notikumu fiksēšana bija mans darbs, man bija problēmu gatavoties tādām izstādēm, kā, piemēram, «Ārzemes», kas šobrīd skatāmas Talsu novada muzejā. Vajag pārdomāt, atlasīt, skenēt, retušēt. Tas viss ir diezgan ietilpīgi un sarežģīti. Un es visu gribu nopietni, tāpēc šobrīd neizjūtu tik radikāli vai sāpīgi, ka vairs nebraucu katru dienu uz darbu. Es varu apkopot materiālus un domāt par jaunām izstādēm.» Nākamā izstāde viņam jau padomā, bet Dainis to patur noslēpumā. Taču viņš atklāj, ka ar lielu prieku palīdzēs atlasīt fotogrāfijas talsenieces, Latvijas Televīzijas žurnālistes Inas Strazdiņas izstādei, kurā viņa iemūžinājusi šodienas Ukrainu. «Odesa, Kijiva, Buča, visas tās vietas… dramatiskas bildes. Vai man pašam negribētos tur būt un fiksēt mirkļus? No vienas puses, jā, no otras — es tiešām no tādām aktuālām lietām esmu atgājis sāņus,» teic Dainis.
Dainim piestāv Latvija, un Latvijai piestāv Dainis
Fotogrāfs ir mazliet vārdos skops, un patiešām var just, ka tirpināšana viņam nešķiet komfortabla. Uz jautājumu, vai pašam nav kādreiz gribējies arī rakstīt, viņš atzīst, ka ir to mēģinājis, taču sapratis, ka nav viņa lauciņš. «Es vienkārši apzinos, ko es varu vai nevaru,» atzīst Dainis un atceras sievu Ilzi, kurai bija apbrīnojams talants lietas, notikumus un cilvēkus ietērpt vārdos. Bet vairāk nekā vārdi runā Daiņa bildes. Par to liecina arī izstāde «Ārzemes», kurā ir ap 70 bilžu, un par katru viņam ir stāsts. Senāko un jaunāko izstādes fotogrāfiju šķir 50 gadi, taču laika distance tajās vispār nav jūtama.
«Dainis ir ļoti vieds, smalks attieksmē gan pret cilvēkiem, gan pret darbu,»
Mākslas dienās, kad Dainis Kārkluvalks tikās ar saviem izstādes skatītājiem un baudītājiem, sacīja žurnāliste Ina Strazdiņa. «Mēs ilgus gadus strādājām kopā «Talsu Vēstīs», bet tad, kad aizgāju citā darbā, mums saites nepārtrūka. Tās saglabājās ļoti, ļoti ciešas un ir stipras joprojām. Dainis manā skatījumā ir tāds Talsu francūzis ar ļoti elegantu attieksmi arī pret dzīvi. Dainim piestāv Latvija, un Latvijai piestāv Dainis. Bet tajā pašā laikā viņš arī ir ļoti globāls mākslinieks, kurš pārkāpis jau valsts robežas un būtībā strādā pasaules līmenī.»
/Foto: Edgars Lācis/
Albums ar bildēm, kas izgrieztas no žurnāliem
Dainis Kārkluvalks atklāj, ka viņam vienmēr fotogrāfijā tuvāka šķitusi reportāža un cilvēku portretēšana. Agrāk daudz esot fotografējis kāzas, un viņam paticis fiksēt momentus un notikumus, nevis veidot pozētās bildes, kas jaunajiem pāriem tik svarīgas šodien. Fotografēšana viņam bijusi svarīga jau no skolas laika. «No žurnāliem griezu bildes, ko uzskatīju par mākslinieciskām un interesantām no fotogrāfiskā viedokļa. Un līmēju tās albumos. No tā brīža, kad man fotografēšana sāka interesēt, tad tā diezgan nopietni tam pievērsos,» atceras Dainis.
Talants ieraudzīt savādo un dievišķo
Taču pirms dažiem gadiem viņu uzrunāja tēma «Zudusī vakardiena», jo fotogrāfs sāpīgi uztvēra Latvijas ainavas izmaiņu. «Pirmskara, Latvijas laika dokumentālajās filmās, kur rāda Latvijas skatus un ainavu, ir viensētas, birzītes, tādas kompaktas vienības, kas ir acij tīkamas un skatāmas. Savukārt tagad, braucot pa laukiem, viensēta te ir, un pēc laika jau vairs nav. Kāds lielais zemnieks nopircis māju, tāpēc ka viņam interesē tā zeme, bet māju pēc laika viņš nošķūrē. Tas ir iemesls, kāpēc gribēju šo izstādi — kamēr Latvijas ainava pilnībā nav izmainījusies. Kaut arī dzirdu, ka tomēr ir tendence atkal atsākt viensētu veidošanu. Bet tas nebūs masveidā, man šķiet.»
Talsu novada muzeja izstāžu zālē šobrīd uz palodzes stāv dažas Daiņa Kārkluvalka fotogrāmatas, kurās recenziju rakstījusi mākslas eksperte Inga Bunkše. Un viņas vārdos aizķeras precīzi Dainim veltīti teikumi, piemēram, «Viņa darbi izkliedē laiku, kas vairs nav taisns nogrieznis, bet brīvi pārlīst no pagātnes nākotnē. Dainis Kārkluvalks liecina par šodienu rītdienai.» vai «Ierastā kārtība un pieredze, kas citos radītu rutīnu, Dainim ikdienā ļauj saskatīt savādo un lauku cilvēkā ieraudzīt dievišķo.»
Fotogrāfijai gribas virsvērtību
Dainim Kārkluvalkam ir talants ievest sajūtu ceļojumā un radīt neticamu klātbūtnes sajūtu. Skatoties fotogrāfijā, tu burtiski sajūti kā smaržo Venēcija, cigarešu dūmi, kā vējā noplīvo aizkari, dūdina baloži vai noskan uz tasītes nolikta kafijas krūze… Viņš pats stāsta, ka sākumā fotografē tā formāli: «Ir kadrs, nu labi, nospiedīšu. Un tad pienāk viens brīdis, kad jūti, ka esi iekšā tajā. Un tad tev šķiet, ka kadri vienkārši nāk pretī.
Tās ir tādas neaprakstāmas, vārdos nenoformulējamas sajūtas. Tu jūti, ka veidojas kompozīcijas un spēj noķert momentus.
Tas gan arī rada zināmu slodzi, un dienas garumā tā jau ir pārslodze. Tāpēc man patīk tā diezgan dozētā laikā doties meklējumos — trīs četras stundas, un tu jau jūti, ka esi izšāvies.»
Dainis teic, ka vienmēr gribas bildei virsvērtību dabūt: «Ja šķiet, ka ar to kompozīciju un noskaņu ir kaut kas drusku vairāk pateikts nekā tā plikā bilde, tad jau tā pamazām varētu iet uz mākslu.» Īsti mākslas darbi bija viņa kolekcija pirms vairākiem gadiem ar burzītām fotogrāfijām. «Daudzi saka, man vajadzētu to turpināt, bet tur patiešām vajag laboratoriju. Gan jau varbūt kādreiz atkal darīšu to, bet pašreiz ir digitālās izdrukas.»
Ar māksliniekiem uz viena viļņa
Jautājot par pievienošanos Talsu Krūmu mākslinieku grupai, Dainis atceras pirmo izstādi Roskildē, Dānijā. Māksliniekiem bijušas koši krāsainas gleznas, un fotogrāfs pievienojies ar pērnā rudenī uz zaļām, dzeltenām un sarkanām lapām uzkritušu sniegu. «Pirms tam es sniegkriti biju fotografējis melnbaltā versijā, bet šis bija krāsaini,» viņš atceras. Lai gan varbūt no malas šķiet, ka nosvērtais Dainis nav tik dulls kā mēdz būt krūmisti, tomēr vērojums ir maldīgs — viņi visi ir uz viena viļņa. Un, kā atzīst Dainis, visi braucieni un kopizstādes ir bez domstarpībām un strīdiem, kā reti dzīvē mēdz būt. «Tāpēc mēs arī visus šos gadus turamies kopā,» saka fotomākslinieks.
Vai viņam ir svarīgi, ko citi fotogrāfi saka par Daiņa darbiem? «Nav jau slikti, ja tevi novērtē. Man bija liels prieks un gandarījums, kad Gvido Kajonam atklāja izstādi Talsu tautas namā un viņš uz atklāšanu bija uzaicinājis Māru Brašmani, Andreju Grantu un citus. Viņš pirms tam bija manu izstādi «Ārzemes» redzējis un ieteica citiem to apskatīties. Tas man tiešām bija liels prieks un gandarījums,» atzīst Dainis.
Tiem, kam palaimējies būt Dainim klātesošiem vai darba kolēģiem, ir bijusi iespēja piedalīties arī viņa bilžu vakaros, kas seko pēc ceļojumiem. Tā patiešām ir kā ceļojuma dienasgrāmata ar klātbūtnes sajūtu. «Tas sākās dipiņu laikos,» skaidro Dainis. «Septiņdesmitajos gados, kad parādījās krāsainie diapozitīvi, tas bija ekskluzīvi un grūti nopērkami. Ja tu kādu filmu dabūji, tad septiņas reizes pārdomāji, vai to kadru spiest vai nespiest. Tam bija vērtība gan fiziski, gan emocionāli, jo tas bija kaut kas īpašs. Tad no tiem laikiem arī radās tie dipiņu vakari.» Un tā tas turpinājas līdz šai dienai, kad pēc ekskursijām mēģina uztaisīt kolekcijas un atcerēties nianses, kas aizmirsušās.
Bet šobrīd Dainis turpina kopt Ilzes iesāktās puķu dobes. /Foto no personīgā arhīva/
Svarīga ģimene un sievas iekoptais dārzs
Daini var sastapt arī savā piemājas dārzā Valdemārpilī. Viņš atzīst, ka diez vai no nulles to sāktu, bet šobrīd turpina sievas Ilzes iesākto, kura, aizejot mūžībā, piekodinājusi viņas puķes pasaudzēt. «Es arī cenšos to darīt, neaizlaist,» saka Dainis. Šogad gan vēsā pavasara dēļ dārzā viņš čubināties sācis vēlāk nekā pērn.
Ļoti svarīgi viņam ir arī bērni Klāvs un Andris un trīs mazbērni — Katrīna, Jānis un Lizete. Tāpēc brīvajā laikā viņš dodas uz Rīgu vai Garleni vai ģimene brauc ciemos pie Daiņa. Vecākā mazmeita Katrīna šogad kļūs par skolnieci, un, sarunai jau tuvojoties noslēgumam, Dainis atklāj, ka klausījies medijos, ka vecākiem ir galvassāpes, kā vasarās nodarbināt bērnus. Un nosmejamies, ka viņš kā vectētiņš, kas devies atpūtā, nu varēs savai ģimenei šo problēmu atrisināt.
Dainim nepatīk atbildēt uz jautājumiem, bet man nepatīk fotografēties, tāpēc savā ziņā sarunu noslēdzam kā kviti — viņš mani nofotografē jeb iemūžina savā ikdienas dienasgrāmatā, un katrs atgriežamies savā ikdienas ritmā darīt to, kas patīk visvairāk. Bet vēlāk Ingas Bunkšes rakstītajā izlasu, ka ikviens var būt lepns, ticis Daiņa Kārkluvalka kadrā. Un tam patiešām nevar nepiekrist.
