Aktīvi iesākusies distanču slēpošanas sezona

Aktīvi iesākusies distanču slēpošanas sezona

Tā kā sniega sega šogad parādījusies salīdzinoši ātri, Mundigciemā atpūtu svaigā gaisā jau paspējis izbaudīt ne viens vien ziemas prieku kārotājs. Sporta klubs «Raimaks» izveidojis divus ar pusi kilometru garu un astoņus metrus platu trasi, kas izmantojama abos virzienos. Neskaitot slēpju nomu, uz vietas darbojas arī slēpju un sniega dēļu serviss.

«Apmeklētāju skaits ir atkarīgs no laika apstākļiem,» atzīst sporta kluba «Raimaks» vadītājs Mareks Birkentāls. «Ja spīd saulīte un ir mīnus pieci, ābolam nav kur nokrist, kaut gan pagājušajā gadā divas nedēļas nogales bija putenis, bet ar visu puteni te gāza riņķī. Pateikt, kad cilvēki brauks un kad nebrauks, nevar, tas nav paredzams. Vēl jau ir arī citas izpriecas un ne vienmēr visa ģimene slēpo. Otrs saulainajā dienā varbūt grib pastaigāt pa Ķemeru parku…»

Pārsteigumu sagādājis tas, ka puse apmeklētāju izvēlas nākt ar savu inventāru. «Vakaros mums nav apgaismojuma, bet tie, kuriem ir pašiem savs inventārs, uzliek lukturi un turpina braukt. To, ka tik daudzi nāks ar savu inventāru, nebijām gaidījuši. Darbojamies jau vairāk nekā divas nedēļas — lielākoties pie mums brauc cilvēki no Kurzemes — Liepājas, Saldus, Kuldīgas, Ventspils un Tukuma. Profils ir diezgan plašs — pirmajā dienā atbrauca jelgavnieki un, tā kā Biķernieku trasē ir lielas cilvēku masas, brauc arī rīdzinieki.»

Trases uzturēšanā darbs jāiegulda katru dienu. Attēlā — sporta kluba «Raimaks» vadītājs Mareks Birkentāls. /Foto: Edgars Lācis/

Šobrīd trase ir divus ar pusi kilometrus gara — nākotnē to plānots pagarināt un izveidot atsevišķu apli bērniem.

«Esam noblietējuši un sagatavojuši pamatu — lai apli pagarinātu, vajag vairāk sniega. Pļavā sniegs sakrīt, bet caur kokiem mežā tas nenokļūst. Pirmo kārtiņu pieblietējām un iesaldējām. Kamēr zeme nav sasalusi, nākas cīnīties arī ar kurmju rakumiem. Ļoti laba sadarbība mums ir ar Nodarbinātības valsts aģentūru — trases uzturēšanā piepalīdz divi strādnieki. Klubā esam ap desmit cilvēkiem, bet ikdienā uz vietas šeit esam divatā. NVA strādnieki darbojas četras stundas dienā — arī tas ir liels atspaids.»

M. Birkentāls atklāj, ka slēpju servisā darbu lielākoties paveic aparāti. Roku darbs nepieciešams tikai tādos gadījumos, kad inventārs jāsagatavo sacensībām. «Savas slēpes smērējam katru dienu, amatieri mēģina vienreiz nedēļā. Ar rokām tas aizņem stundu, bet ar aparātu — piecas minūtes.»

Slēpju servisā darbu lielākoties paveic aparāti. Roku darbs nepieciešams tikai tādos gadījumos, kad inventārs jāsagatavo sacensībām.
/Foto: Edgars Lācis/

Spēkus trasē izmēģina gan lieli, gan mazi — jaunākie censoņi uz slēpēm kāpj jau divu gadu vecumā. Lai gan sākums nav viegls, ieguldītais darbs vēlāk atmaksājas. «Sākums mazajiem ir ļoti grūts, jo viņi skatās uz lielajiem. Arī lielajiem, skatoties televizoru, liekas vienkārši — tikai jāslidina kājas… Slēpošanā ir tāpat kā autosportā — nevar piesēsties pie stūres un raļļot, vispirms jāapgūst pamatlietas. Ir uz roku pirkstiem saskaitāmi precedenti, kad jaunietis uzkāpj uz slēpēm 15 gados un 18 gados ir pasaules čempions, bet parasti tā nenotiek. Ja kustības ir iestrādātas nepareizi, pēc tam to lauzt ir ļoti grūti,» novērojumos dalās M. Birkentāls.