Dzīvojam pārmaiņu laikā, un decembris Mērsragā arī iesācies citādāk, jo šī ciematiņa radošā, aktīvā un ideju pārbagātā tūrisma informācijas centra vadītāja Inga Hartika pēc sešu gada darbošanās pieņēmusi lēmumu doties Tukuma virzienā. Pavadīto laiku piejūras miestiņā, kas ir kā pērle jūras krastā, Inga vērtē kā veiksmīgu un ieguvumiem pilnu, bet šis periods nu beidzies.
Inga Hartika, kura pavisam noteikti vēl krietnu laiku asociēsies ar Mērsraga sirdi, seju un čaklo tūrisma entuziasti, teic, ka jau sen sapratusi — to, ko bieži vien cenšamies noturēt visiem spēkiem, ieliekot visu savu būtību, citreiz ir vienkārši jāpalaiž.
«Nav tik ļoti jābaidās pazaudēt kaut ko vai kādu, bet gan sevi, kad pasaulē ir tik ļoti manāma tendence izpatikt. Šie seši gadi Mērsraga Tūrisma informācijas centrā ir bijis ļoti labs laiks, kas daudz ko ir iemācījis un parādījis. Man šķiet, ka to varu teikt ne tikai par sevi, bet par ikvienu cilvēku, kurš bijis līdzās, palīdzot ar darbīgu roku vai atbalstot morāli. Bet tagad, to visu apdomājot, ne mirkli nejūtos tā, it kā es kaut ko ļoti zaudētu. Ir vienkārši beidzies šis dzīves posms.
Pārdomājot to, kā tas ir, kad jāaiziet no sava darba, sapratu, ka svarīgi uzdot sev jautājumu, vai kaut kas ar šāda lēmuma pieņemšanu tiek zaudēts. Tad prātā tinu zaudētāja definīciju. Vai zināt, kas ir zaudētājs? Tas ir kāds, kas nemaz nepamēģina, tātad necenšas pats kaut ko mainīt savā dzīvē, tāpēc jau nav daudz iespēju zaudēt, ja rīkojas un virzās uz priekšu. Un vai es savā situācijā kaut ko zaudēju? Domāju, ka ne. Tieši otrādi. Redzu daudz paveiktā, un ir laba pieredze,» dalās Inga Hartika.
Lai prioritātes ir un paliek prioritātes!
Darbīgā četru bērnu mamma izdarījusi izvēli doties uz Tukumu praktisku apsvērumu dēļ, saprotot, ka braukāšana uz darbu Mērsragā daudz ko atņemtu atvasītēm. Inga nenoliedz, ka iepriekš bijis piedāvājums strādāt tūrisma sfērā citur, bet atteikusi, domājot par Mērsragu un tā iedzīvotājiem, lai nepieviltu un kaut kādā veidā nenodarītu pāri. Tagad viņa sapratusi, ka jāizvēlas svarīgākais, jo dzīve ir viena.
«Tikai katrs pats mēs esam savas labākās versijas veidotājs un būvētājs. Kādreiz varbūt jāpaiet malā un jāsavāc savas drupačas, lai atkal varētu pacelties spārnos. Ir dažādi. Mana ome teica, ka labāk ir kaut kur pietrūkt, nekā būt par daudz.
Man šis pusgads ir milzīgs pārmaiņu laiks, kas iesākās ar to, ka bija jāmeklē cita dzīvesvieta. Jau meklējumu laikā nonācu pie dažādiem secinājumiem. Saprotot, ka uz vietas īsti neko nevaru atrast, sāku lūkoties apkārtnē. Tad savukārt sapratu, ka laikam Mērsrags būs jāpalaiž vaļā arī fiziski. Mierināju sevi ar domu: nekas, ka dzīvošu Tukumā, jo es taču braukāšu uz darbu… Tad jautāju sev, kas man to liek darīt? Ko nozīmē braukāt? Kam tiks nozagts visvairāk laika? Tikai rudenī, esot uz slimības lapas, sapratu, ka jāsāk baudīt to, kas man ir.
Es tik ļoti aptvēru, ka ģimene ir kaut kas vairāk par tās locekļu summu. Tik ļoti bijusi mamma, cik tagad mājās ar bērniem, man nebija sanācis nekad, jo es visu sevi iepriekš biju atdevusi darbam,»
vaļsirdīgi atklāj Inga. Nesen grāmatā lasījusi stāstu par attiecību sarežģījumiem starp māsu un brāli, kuru pamatā bijis galds, kas atstāts mantojumā. Māsa to dabūjusi, bet pēc brāļa nāves noskaidrojusi, cik tad tas galu galā maksā. Izrādījies, ka tas ir visīstākais pakaļdarinājums.
«Man tas lika domāt par to, kas ir patiesi svarīgs. Un man svarīgākais ir tepat blakus — mani bērni. Jā, ir varbūt žēl atstāt Mērsragu, bet šis periods ir noslēdzies. Ja man būtu iespēja laiku patīt atpakaļ, es nevienu brīdi nebūtu rīkojusies citādāk, kas nozīmē to, ka neko nenožēloju. Gribas pateikt paldies tiem cilvēkiem, kuri piezvana un apjautājas, padalās jaunumos. Tad es redzu, ka visam, ko esmu darījusi, ir kāda nozīme. Viņiem nav vienalga,»
atzīst Inga.
Atskatoties padarītajā, ir, par ko priecāties
Jautājot, kāds Mērsrags bijis pirms sešiem gadiem, ja salīdzina ar šodienu, Inga teic, ka, uzsākot savu darbošanos tūrisma informācijas centrā, vienīgā tūristiem pieejamā informācija bijusi tā, ko var paņemt rokās, proti, brošūras un bukleti, bet atbildes sniegtas tikai uz kādiem populārajiem standarta jautājumiem. Bijis arī profils Facebook.com lapā, kurā nebija ierakstu. To viņa pilnībā pārveidojusi un iedzīvinājusi.
«Mērsraga mājaslapā nebija arī sadaļas, kas būtu veltīta tūrismam, ko izveidoju, apvienojot gan tūrisma uzņēmējus, gan naktsmītņu īpašniekus, gan ēdinātājus, tādā veidā parādot, ka piedāvājums mums ir. To vajadzēja tikai aktualizēt. Ar jahtas «Palsa» īpašnieku piedāvājām un realizējām ideju «Viena diena Mērsragā», kurā biju gids un stāstīju par Mērsraga pagājušo laiku un informāciju, ko biju rūpīgi meklējusi un atradusi. Tā ar laiku nonācu līdz vēstures apkopojuma jautājumam — likās, ka vietējie šo to zina un šo to arī ne, jo neviens tā līdz galam šo jautājumu nebija iekustinājis un novedis līdz galam.
Tad nu es to iesāku darīt, jo likās, ka tad, kad tūrisma informācijas centrā ienāk tūrists, kurš pajautā par ēku mums pretī, man ir jāzina atbilde un tās ēkas vēsture, jo redzams, ka kaut kas jau tur ir bijis. Katrai ēkai ir savs stāsts. Gribēju prast atbildēt uz šiem jautājumiem, tāpēc raku dziļāk, tādā veidā parādot arī apkārtējiem, ka pagājušam laika ir liela nozīme,» pieredzē dalās Inga, kura oktobrī saņēmusi arī konkursa «Radi Talsu novadam» radošākā novadnieka titulu.
Maza ciema vēsture 1000 lappusēs
Ingas pieminētais apkopotais Mērsraga vēstures materiāls, ko organizējusi vairāk nekā trīs gadu garumā, no viņas puses ir paveikts ar visu atdevi. «Kopā ar izmantoto literatūras sarakstu sanāca ap 1000 lappusēm. Ieguldījums ir liels un prasīja arī daudz laika. Tas ir milzīgs pētījums. Esmu izlasījusi daudz grāmatu, arhīva materiālu, citu cilvēku atmiņu. Esmu daudzus intervējusi. Grāmatā būs atrodami arī interesantākie komentāri no atmiņām, ko ieguvu internetā. Reiz, piemēram, ieliku kādu fotogrāfiju, jautājot, vai ir kāds, kas atminas kādu konkrētu personu. Tad sekoja atbilde: «Tas ir onkulis, kurš cepa garšīgās bulciņas. Mēs ar māsu pie viņa gājām, bet viņai pietrūka naudas. Galu galā mums tās bulciņas abām uzsauca par velti.» Arī šādas liecības esmu ielikusi grāmatas materiālā.
Darbs pie šī visa apjomīgā projekta vēl turpinās. Tekstu pašlaik rediģē teksta redaktors. Neslēpšu, ka būs vajadzīgas finanses, lai noalgotu maketētāju, tāpat jādomā par tipogrāfiju un iespējamo tirāžu. Es ar roku grāmatai netaisos atmest, jo tajā ieguldīts pārāk daudz. Tā ir mana darba visaugstākā virsotne. Saku to no sirds — katrs mērsradznieks ir pelnījis, lai viņam ir šāda grāmata,»
teic Inga Hartika.
Ne tikai darbs, bet arī personīga iniciatīva
Ingai Hartikai darbs Mērsraga Tūrisma informācijas centrā saistījies ne tikai ar praktiskām atskaitēm vai darbošanos vietnē www.mersrags.lv. «Paskatījos tur un domāju — vai tiešām esmu uzrakstījusi tik daudz rakstu? Jā, tā nudien ir sanācis. Publikāciju ir daudz. Tāpat Mērsragā nu ir apkopoti dižkoki, kas šajā pusē nekad nebija darīts. Izrādās, ka mums uz kādas ielas var saskaitīt pat 20 šādu koku. Tāpat ir izveidoti brīnišķīgi un atšķirīgi ekskursiju maršruti, kur iesaistīju arī skolēnus, piemēram, dižkoku meklēšanas ekspedīcija. Interesanti izdevušās idejas, kurās apspēlētas tēmas gan par burinieku darinātājiem, gan pa burinieku kapteiņu dzimtu pēdām, gan mazbānīša ceļu. Es varētu tā turpināt vēl un vēl par to, kas aktualizēts, jo daudzus faktus pat vietējie pieaugušie nav zinājuši vai zinājuši tikai virspusēji,» atklāj Inga.
Manāms ir nu jau bijušās Mērsraga Tūrisma informācijas centra vadītājas entuziasms, kad runā par tūrisma būtību.
«Tūrisms nav tikai biļetes iegāde no punkta A līdz punktam B vai biļete, lai ieietu muzejā. Tūrisms ir kaut kas vairāk! Tā ir vide ap mums, tās ir vecās ēkas, tāpat arī senās iemītās taciņas, kas noteikti kaut kur vedušas, ja jau iemītas. Cilvēki tur kaut kāda iemesla dēļ ir gājuši. Tur noteikti ir notikumi un stāsti. Ja uz to skatāmies šādā aspektā, tad tas ieguldījums Mērsragā ir sanācis visai liels,»
nenoliedz I. Hartika.
Mazā vēstures stunda par Mērsragu
Ikviens mūsu laikraksta lasītājs noteikti pamanījis aktīvās novadnieces publikācijas par Mērsraga vēsturi. Inga pastāsta:
«Es veidoju publikācijas ar nosaukumu «Mazā vēstures stunda». Man šķita, ka tā ir laba iespēja ar vienu rakstu par konkrētu gadu, kurš bijis notikumiem bagāts Mērsragā, pastāstīt arī citiem. Gribēju ieinteresēt ne tikai vecāka gadagājuma cilvēkus, asinot arī viņu atmiņu, bet arī jaunāko paaudzi, kas arī izdevās. Raksti nebija gari un sarežģīti formulēti, tāpat neiztika arī bez humora. Tas bija labs veids, kā gremdēties atmiņās.
Sarunās ar bērniem, kad vedu viņus ekskursijās, jautāju, vai ir kāds, kurš izlasījis avīzē par Mērsragu. Secināju, ka viņi no pašu izlasītā vai vecāku atstāstītā par lasīto īpaši labi atceras tieši šīs kuriozās situācijas. Bērni mājās pārrunājuši, piemēram, par notikumu, kad kāds onkulis Mērsragā dzērumā ar traktoru iegāzies kanālā.» Un šādu jautru piefiksētu gadījumu esot daudz.
Vēlot Ingai ražīgu darbošanos Tukumā, kaut arī mazliet skumji, ar nepacietību gaidām grāmatu par Mērsragu, lai lasot varam priecāties arī par to, ka kāds to beidzot ir paveicis.
