Telpas Kareivju ielā, kas pēc bankas filiāles došanās prom no Talsiem vairākus mēnešus bija vientulīgi tukšas, šobrīd pārvērtušās līdz nepazīšanai. Tajās ienākot, pārņem sajūta, ka esi nokļuvis mājīgā viesistabā, kurā valda pilnīgs miers, smaržo kafija, skan Ziemassvētku mūzika un steidzīgā ikdiena eksistē tikai aiz milzu logiem. Un pat nav pārsteigums, ka uzņēmējai Kristīnei Mālai tas izdevies ļoti īsā laikā, jo viņa pati ir enerģijas spridzeklis, bezgalīgu ideju ģenerators un, šķiet, nemitīga prieka avots. Savā jaunajā lolojumā — «Pērļu bodē», kas apvienota ar kafijas baudīšanas vietu, — viņa aicinās satikties, izdzīvot mirkli un sarunas un medīt pērles. Bet pilnīgi noteikti pērle ir arī pati Kristīne.
Man Kristīne vienmēr asociējas ar apskaužami skaistiem ogļu melniem matiem, koši sarkanām lūpām un vēl apskaužamāku enerģiju, kas burtiski no viņas sprēgā kā dzirksteles. Vienmēr, Kristīni satiekot, tu ceri, ka kaut minimāla daļiņa no viņas spridzīgās enerģijas pielips tev. Tieši tāda viņa mūs kādā darba dienas pēcpusdienā arī sagaidīja savā jaunajā «Pērļu bodes» vietā, kas durvis vēra 3. decembrī. Viņa iekārtojās smalkā senatnīgā dīvānā, paņēma rokā kafijas tasi un koķeti vēro, kā aiz loga nemitīgi pazib garām automašīnas un gājēji. Ļoti bieži šeit varēs satikt arī pašu Kristīni, kas viesus sagaidīs gluži kā savās mājās, veltīs uzmanību katram un atvēlēs laiku sarunai. Kristīnes ideja ir, ka šeit cilvēki varēs piestāt steidzīgajā ikdienā, iegūt mieru, baudot kafiju, un nopirkt «pērles», kas iekritušas acīs un sirdī. Piemēram, to pašu dīvānu, uz kura tiek tobrīd sēdēts. Tāpēc arī interjers šeit būs nepārtraukti mainīgs.
Novērtē katru, kas atlicina laiku
Jau radot savu «Pērļu bodes» ideju, Kristīnei Mālai bija vīzija, ka tas reiz būs ne tikai no Zviedrijas atceļojušo lietoto lietu veikals, bet vieta atmosfēras baudīšanai, tikšanās reizēm un pasākumiem. Viņa grib Talsus pieradināt pie Skandināvijā redzētās pieredzes, kur veikalos patiešām pa vidu ir galdiņi, cilvēki piestāj padzert kafiju un nobaudīt kādu smalkmaizīti. Jo ir taču salīdzinoši liela daļa sabiedrības, kas patiešām dodas uz veikaliem atpūsties.
«Protams, nereti vienkārši veikalā ejam praktisku iemelsu dēļ, bet laikā, kad mums visa kā ir gana, tieši emocionālais moments ir svarīgs. Es novērtēju katru klientu, kas ienāk, jo viņš ir atlicinājis laiku ienākt tieši mūsu veikalā un naudiņu, ko nopelnījis, atstāt šeit,»
saka Kristīne. «Pērļu bodei» bijušas jau vairākas mājvietas, un patiešām, pat ja kādu brīdi tā atradās ārpus Talsiem, cilvēki brauca, baudīja tēju, kafiju, vafeles, uz ugunskura vārītas zupas un dažādas atrakcijas. «Man draivs (tulkojumā no angļu valodas «dzinulis» — aut.) ir tas, ka redzu, kā cilvēks uzreiz paliek priecīgs,» atzīst «Pērļu bodes» saimniece un piebilst, ka drīkstēs arī nākt un vienkārši iedzert kafiju, interjera lietas nemaz nepērkot, — viņa nebūt nedusmošoties.
«Bieži cilvēki saka, cik šeit ir daudz dažādu skaistu lietu, bet viņiem ir mazs dzīvoklis un daudz priekšmetu, mēbeļu nemaz nav kur salikt. Tāpēc man jautā: «Vai es varu te pasēdēt, pabūt un vienkārši paskatīties?» Protams, un tāda arī ir mūsu ideja.»
Uzņēmējdarbība ar misiju palīdzēt citiem
Šobrīd ir diezgan populāri meklēt pērles visur un it visā, taču, pirms vairākiem gadiem radot «Pērļu bodi», Mālu ģimenei ideja bija cita — misija «Pērle». «Visvairāk man sirdī ir vēlme palīdzēt citiem, kas nonākuši grūtībās. Es esmu ticīgs cilvēks, un Bībelē ir rakstu vieta: «Vēl Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.» (Mateja 13:45-46) Un kas tad ir tā pērle? Tas ir cilvēks. Tāpēc šis ir labdarības veikals, un ar daļu ienākumiem mēs palīdzam tiem, kam grūti,» stāsta Kristīne. Pirms tam viņas ģimene desmit gadus darbojusies organizācijā «Jaunatne ar Misiju», un Kristīnei ļoti paticis apciemot citas ģimenes, sarūpēt praktiskas lietas un dāvanas.
«Tu taču nevari visu laiku tikai kapāt sev. Pienāk brīdis, kad gribi daļu dot atpakaļ sabiedrībai. Es domāju, ka tā ir daudziem uzņēmējiem, bet man vienmēr ir bijusi sajūta, ka gribu būt pasaules misionāre. Ar laiku es gribu atlicināt līdzekļus cilvēku izpirkšanai —novirzīt organizācijām, kas ar to reāli cīnās. Šis ir ļoti sāpīgs jautājums, par ko daudzi negrib runāt, bet cilvēku tirdzniecība ir strauji augošs bizness pasaulē.
Mēs, protams, palīdzēsim savam kaimiņam, nopirksim arī maizi un sieru latviešu bērniem, bet gribam mērķtiecīgi atbalstīt globālo cīņu. Es reiz dzirdēju kādas amerikānietes stāstu, kas atklāja, ka vairs nevarēja vienkārši tālāk dzīvot savu dzīvi, ieraugot Taizemē piecus gadus vecu bērniņu pieķēdētu pie ķēdes, kas tika verdzībā turēts seksuālai vardarbībai.»
Pasaules pilsone ar spēcīgu komandu
«Talsi ir unikāla pilsēta. Dievs mani šeit ir nolicis, un man patīk šī vieta, foršie cilvēki…» saka Kristīne Māla, taču patiesībā viņa ir no Ogres un 18 gadu vecumā atbraukusi uz Valdemārpili darboties «Jaunatnē ar Misiju». Un sastapa tur savu Ivo. Abiem ir pieci bērni — Niks, Marks, Dāvids, Naomi un Gustavs — , un visi darbojas kā viena komanda. «Puikas ir lieli un spēcīgi sportisti. Atnāk krava, mēs visi palīdzam un krāmējam, skrūvējam… Visus šos gadus «Pērļu bode» ir bijis tāds ģimenes darbs,» atklāj uzņēmēja. «No visiem bērniem laikam vislīdzīgākais man ir jaunākais — Gustavs. Arī viņam visu laiku vajag kaut kur maukt.
Šobrīd pieejams viss jauns un skaists, bet mani bērni ir sapratuši, ka lietas var būt noderīgas atkal un atkal. Un, starp citu, jauniešu vidū ir stilīgi iet uz humpalām un ieraudzīt vintage pērles. Arī Zviedrija lepojas, ka ir second hand lielvalsts un lietām dod otru elpu.»
Kad bērni vēl bija maziņi, Kristīne un Ivo turpinājuši vadīt nometnes, mācīties kopā ar līderiem no visas pasaules, pusgadu apgūt zināšanas Amerikā, doties uz Ukrainu… «Vai bērni ir aplaupīti, ka viņam nav bijusi tradicionāla dzīvesvieta? Es domāju, ka nē. Varbūt tieši ieguvēji. Tie bērni mums ir nepelnīta žēlastība un svētība. Citi saka: «Es esmu Latvijā, šeit dzīvoju un nomiršu.» Bet es tā nevaru teikt. Esmu tāds pasaules iemītnieks,» saka Kristīne. Un viņa tic, ka dzīvos kādu dienu Itālijā: «Tur es jūtos kā mājās. Un labāk izjūtu un saprotu cilvēkus ar itāļu temperamentu.»
Prieka hormoni, kas zibenīgi izsprāgst
Bez palīdzēšanas citiem, viņas lielākā dzīves degsme ir sports un fitness. Kristīne savulaik vadījusi aerobikas nodarbības un cer to reiz atsākt.
«Un atkal, kāpēc man patīk fitness, — jo tur ir tas tūlītējais rezultāts. Uzreiz pēc nodarbības cilvēks paliek priecīgāks. Jo izdalās prieka hormons. Tāpēc man patīk arī ziemas peldes, jo rezultāts ir zibenīgs. Tu nopeldies, un prieka hormoni burtiski izsprāgst ārā. Tāpēc man gribas, lai peld visi,»
smejoties bilst Kristīne.
Šķiet, ne tikai prieka hormoni uzņēmējai sprāgst zibenīgi, bet tieši tādā ātrumā viņa arī realizē savas idejas. Tas esot tāpēc, ka viņa dara to, kas patīk. «Protams, pa vidu ir arī grūti brīži — tā ir dzīve. Grūti ir visiem, bet atkal jācitē Bībele — kā teicis Zālamans Mācītājs: «Viss ir niecība.» Ja tu, smagi strādājot, arī baudi dzīvi, nu, klausies, tad ir super!» teic Kristīne.
«Un mans jājamzirdziņš nereti, kad sagurstu, ir pateicības moments. Es no rīta attaisu acis un uzreiz: «Paldies, ka esmu pamodusies, esmu dzīva, man ir silta gulta! Paldies, ka man ir ūdens, es varu uztaisīt kafiju! Paldies, ka mani bērni ir veseli, man ir māja un esmu drošībā! Šobrīd, skatoties, kas notiek pasaulē, vajadzētu būt tā, ka mums ir vieglāk pateikties par to, kas mums ir. Ja tev nav tukšs ledusskapis, ir drēbes mugurā, jumts virs galvas un vieta, kur gulēt, tu jau esi bagātāks nekā 75% cilvēku pasaulē.»
Dzīves baudītāja nemitīgā kustībā
Kristīnei patīk zelta rīti, piecelties agri, agri pirms visiem, izdzert savu citronūdeni, palasīt, parakstīt, apdomāt idejas… Lai gan šķiet, ka viņa pārtiek no komunikācijas un uzlādējas no cilvēkiem, arī Kristīnei vajag brīžus, kad kā trusim ielīst alā un pabūt vienai. Tad viņa izbauda savus rītus un vakara pastaigas ar suni.
«Tev vajag saņemt, lai dotu. Bet, ja cilvēks par daudz ir viens, tas nav labi — viens iznīkst,»
malkojot kafiju, pauž Kristīne.
Šovasar, kad ar Kristīni vakarējām kopīgā draugu kompānijā, viņa atzina, ka ir dzīves baudītāja. Un viņa ir nemitīgā kustībā. To var novērot arī viņas sociālajos tīklos, jo, šķiet, Kristīnei 24 stundu laikā izdodas pabūt tik daudzās vietās — te viņa lasa grāmatu, te jau tev minas pretī ar riteni, pēc brīža jau pie Vilkmuižas ezera iemēģina āra trenažierus, te seko līdzi bērnu basketbola spēlēm vai bauda džezu vietējā kultūrvietā, te paspējusi pabūt skeitparkā, kafejnīcā, ielekt ledainā ūdenī un vēl aizdoties uz Ogri un Kuldīgu… Jautājot, kas viņai ir dzīves baudīšana, Kristīne atzīst: «Mirklis šeit un tagad.» Un tieši to viņa centīsies iemācīt talsiniekiem savā jaunajā pērlē.
