Vandzenes puses teicēja Alma Makovska ir fantastisks atradums, kuras sadarbība ar folkloras pētnieku Gunti Pakalnu rezultējusies vairāk nekā 100 stundu garos ierakstos. Šogad ir viņas simtgade, tāpēc tieši fantastiskās stāstnieces dzimšanas dienā Talsos pulcējās stāstnieki no dažādām Latvijas vietām.
Alma Makovska jau devusies mūžībā, un daļai no šodienas stāstniekiem nemaz nav paveicies viņu reiz satikt dzīvē. Tāpēc viņi ir pateicīgi par Gunta Pakalna vērtīgajiem video ierakstiem, kas Almu Makovsku ļauj redzēt, dzirdēt un sajust.
Kā trešā vecmāmiņa
Stāstniece Ina Celitāne no Kuldīgas pēc pasākuma atzina, ka mājup no jubilejas noteikti aizbrauks citādāka. «Es vēl ierakstos papētīšu viņas manieri, jo tas ir kā noslīpēts dimants — nekā lieka, viss tik skaidrs un gaišs. To gaišumu es vēlreiz pameklēšu ierakstos.»
Pirms uzstāšanās ar saviem stāstiem, vairākas stāstnieces cita pēc citas atzina, ka Alma Makovska viņām ir kā vecmāmiņa. Pat ja nekad nesatikta. Taču rada tuvu un mīļu sajūtu. Arī pats Guntis Pakalns, kurš pirmo reizi Almu Makovsku satika 1987. gadā kā jauns folkloras pētnieks, viņu uzskata par savu trešo vecmāmiņu. «No savām abām vecmāmiņām es stāstus nemācēju pajautāt, jo biju tik mazs. Bet pie Almas tantes jau braucu saprātīgā vecumā. Gan par viņas valodu, gan interesi par dzimtu, vēsturi, stāstiem un stāstīšanu — es jūtos viņai pateicību parādā. Tāpēc viņas simtgadē šeit pulcināju ļaudis — jo vienkārši ir dzimšanas dienas, kuras ir jānosvin,» saka Guntis Pakalns.
Kad tu klausies, tu redzi un dzirdi
Stāstniece Ina Celitāne uzskata, ka patiesībā jau mēs katrs esam stāstnieks — tikai izšķirīgais ir klausītājs. «Tikko tev ir klausītājs, tā tu jau esi uz stāstniecības ceļa. Bet, ja tev ir daudz uzmanīgu klausītāju, tad tu esi stāstnieks. Stāsta saturs var būt dažāds. Man jēgpilni šķiet savu sirdi un muti likt lietā, stāstot arī par seniem laikiem. Jo senajos laikos bija bagāta valoda, vērīgas acis un tāds mīļums pret daudzām lietām — dabu, cilvēkiem, un mūsdienās mēs to bieži vien ceļā esam pazaudējuši. Stāstniecība man nozīmē atrast vārdu pērles, priecāties par vienkāršām lietām un klāt būt ar brīnišķīgiem klausītājiem.»
Ivita Kalnozola-Kalsere sevi dēvē ne tikai par stāstnieci, bet arī pasaku raganu, un līdz ar viņu runā līdzi arī stāstnieces tēls. Viņa uzskata, ka ir milzīga atšķirība, vai tu pasaku lasi vai klausies. «Ja stāstītājs stāsta tā, ka vari to iedomāties acu priekšā, tā ir milzīga bagātība,» uzskata pasaku ragana. «Tu vari arī lasīt, bet tu izlasi savā intonācijā, bet tad, kad tu klausies, tu redzi un dzirdi. Turklāt tu redzi, vai stāstniekam acīs ir uguntiņa, vai viņš ķermenī sajūt, vai viņš redz to stāstu, ko viņš stāsta… Un tu tādā veidā iepazīsti to cilvēku, kas tev stāsta. Man šķiet, ka tas ir ļoti svarīgi — tādas savstarpējās attiecības veidot.»
dziedot un dejojot telpas stūros. /Foto: Terēze Matisone/
Almas Makovskas pasakas folkloras pētnieks Guntis Pakalns apkopojis grāmatā. Šobrīd top jau otrā viņai veltītā grāmata, pie kuras gan daudz darba vēl priekšā, bet tajā būs lasāmi citi Almas Makovskas stāsti. Savukārt 9. un 10. jūlijā Talsos noslēgsies folkloras festivāls «Baltica», kurā arī būs īpašajai stāstniecei veltīts pasākums. Tā būs iespēja vēlreiz dzirdēt viņas īpašos stāstus un sajust stāstnieces gaišumu.
