Valdemārpilnieks Ēriks Teniss ir vienā komandā ar Aigaru Losu, kuri savu laiku un resursus ziedo, lai dotos uz Ukrainas karadarbības zonām un aizvestu palīdzības sūtījumus. Ja kara sākumā motivējošais vairāk bijis bēgļu jautājums, tad tagad palīdzība tiek nogādāta arī frontes līnijā. Iemesls, kāpēc brīvprātīgie paši dodas uz bīstamām zonām, ir tas, ka pēc negatīvas pieredzes grib būt pārliecināti, ka sūtījums sasniedz adresātus, kuriem tas ir vajadzīgs.
Mūsu novads var lepoties ar drosmīgiem vīriem, kuri jau mēnešiem ilgi visos iespējamajos veidos palīdz kara plosītajai Ukrainai. Novadnieks Ēriks Teniss un Aigars Loss ir biedrības «Tev» pārstāvji, kuri uz Ukrainu regulāri ved palīdzības kravas maksimāli tuvu frontes līnijai. Kara iesākumā vispirms aizbraukuši apskatīties, kas notiek posta skartajā zemē un kāda palīdzība ir vajadzīga. Tā soli pa solim izveidojušies kontakti ar ukraiņu organizācijām un latviešu karavīriem starptautiskajā leģionā. Kad bija apzinātas vajadzības, brīvprātīgie sākuši meklēt iespējas, lai tās tiktu nodrošinātas.
Pie nāves briesmām un bojāejas pierast nevar,
kad tā ir realitāte ikdienā. Puiši dalās vērojumā, ka ukraiņu karavīru vārdos saklausāma bijības pazušana pret nāvi, jo tagad tur cilvēki uz karu iet kā uz darbu. Un savā ziņā viņi nomirstot sevī.
«Tiek atmestas emocijas, lai varētu pildīt kara uzdevumus,»
atzīst Aigars un Ēriks. Pašiem arī esot jāapvalda emocijas, kad sarunas izvēršoties par necilvēcību un šausmām, ko Ukrainā var redzēt. Ir tādi brīvprātīgie, kuri ceļā salūst un šaubās, vai spēs doties karadarbības frontē, jo tas nepavisam nav vienkārši. Šādos gadījumos bailes ir normāla parādība. Ir neatmīnētas teritorijas, un tas, ka guļot lido raķetes un kaut kur turpat nokrītot bumba, ir ierasta lieta karadarbības aktīvajos rajonos, kur brīvprātīgie arī uzturas.
Trūkumi un problēmas esot abās pusēs, taču ir skaidrs, ka ukraiņiem karaspēka vadība notiek daudz humānāk. Otrai pusei tas ir vienaldzīgi. Un ekonomiskais stāvoklis Ukrainā esot ļoti slikts. Tomēr, atšķirībā no kara pirmajām nedēļām, tagad veikali ir pilni, tādēļ patlaban nav jēgas vest uz Ukrainu no Latvijas pārtiku. Tad jau labāk braukt uz Ukrainu un iepirkt pārtiku tur, īpaši jau mazajos veikalos, tā sildot viņu ekonomiku. Par to, ka tagad masveidā ukraiņi atgriežas mājās, kur nav droši un ir bīstami, Aigars pauž, ka atbalsta tos ukraiņu karavīrus, kuri skaidri pateikuši, ka ģimenēm jābūt drošībā. Emocijām un sentimentam nav vietas, jo dzīvībām jābūt svarīgākām.
Limits ir arī emociju kapacitātei
Sarunā abi drosminieki pauž, ka ir vieni no retajiem latviešiem, kas dodas tieši uz frontes līnijām. Krievijas agresija Ukrainā apvienojusi daudzus nepazīstamos, un arī abi brīvprātīgie iepazinušies uz robežas. Bet nu viņi ir biedrības «Tev» aktīvisti, kas savās mājās un garāžās pēc Ukrainas armijas iesūtītajiem vajadzīgu sarakstiem vāc ziedojumus, lai tos nogādātu uz Austrumu frontes līniju. Ukraina ir tā, kas notur fronti, tā ir kā vairogs, ierobežojot Krievijas visatļautību. Aigars aizvadījis jau 14 Ukrainas braucienus, bet Ēriks — par vienu mazāk.
«Burtiski pirms dažām dienām iegādājos bruņu mašīnu. Galamērķis vienmēr ir kaut kas, kur nevajag līst. Man šajā laikā kopā ir paņemta 41 brīva darba diena. Parasti braucienus plānojam uz brīvdienām. Es lēšu, ka ap 70 dienām esmu veltījis Ukrainai. Pēdējie braucieni ir gari, proti, 13 dienas. Tas ir mūsu limits gan emocionālā, gan fiziskā ziņā. Kopā bija jānobrauc ap 6400 kilometru,»
pauž Aigars Loss.
Robežpunkti kā melnie caurumi
Ēriks atklāj, ka, braucot uz Ukrainu, šo deviņu mēnešu laikā pavadījuši mašīnā teju trīs mēnešus. Kā izmainījusies Ukraina?
«Tas, ko es pamanīju šajos braucienos, — ka izmainījusies vairāk ir nevis Ukraina, bet Eiropa. Tā kļuvusi daudz saliedētāka. Ukrainai patriotisms ir izteikts visu laiku, bet Latvija, Lietuva, Polija izmainījās. Es ap 2014. gadu braucu uz Poliju, un tā attieksme bija pavisam citāda nekā tagad,»
pauž Ēriks Teniss, bet Aigars Loss, runājot par situāciju uz robežām, teic, ka tā ir nožēlojama. Robežpunkti pielīdzināmi melnajam caurumam, kur pazūd viss, un sekundes laikā var piedzimt jauni likumi, bet iepriekšējie nomainās. Un no robežsardzes puses iestājas vienaldzība.
«Viņi saprot, uz kurieni krava iet, bet iestājas kaut kādā mistiskā pozā. Viņi to kontroli veic tik pastiprināti! Un apstrīdēt robežsargus jau nevar. Piemēram, uz Polijas robežas viņi runā tikai poliski,»
vaļsirdīgi pastāsta abi brīvprātīgie.
Atbalsts atnāk neizprotamā veidā
Uz Ukrainu biedrība «Tev» ved visa veida palīdzību. «Ja kaut kādā brīdī mēs bijām izdomājuši, ka limitēsimies uz kādām armijai vajadzīgām lietām — apģērbu, droniem —, tad tagad apgāde iet ar visiem ceļu sargiem, bruņu vestēm, to daļām un citām lietām. Tas viss atnāk neizskaidrojamā veidā. Agrāk uz jautājumu, kāpēc es esmu iesaistījies, domāju, ka tas ir tāpēc, jo negribu, lai tas atnāk pie mums, taču vēlāk, kad pārdomāju, sapratu, ka es arī esmu kaut kādā veidā piedzīvojis morālo čakarēšanu, tikai mikrovides līmenī.
Sapratu, ka negodīgu cilvēku iestatījums ir visur un karš Ukrainā ir īpaši izdevīga vide kam tādam, tāpēc gribu palīdzēt. Ir viens vadonis, tam apkārt ir komanda, kas visus mēslus ģenerē. Tāpēc sapratu, ka tas varbūt ir tas moto, kāpēc es gribu palīdzēt tiem, kas cieš. Tas negodīgums, meli, intrigas, faktu grozīšana — ir kaut kas jādara. Un atmosfēra tur nav patīkama. Kad bijām pēdējoreiz, bija tilta epopeja un atriebības pasākumi,»
atklāj sarunas biedri. Cietēji visvairāk esot vecie cilvēki, kuriem īsti nav, kur iet. Viņi arī tā dzīvo. «Pēdējo reizi biju Izjumā. Bija doma vest humāno palīdzību uz citu vietu, bet sapratām, ka tā jādod tiem cilvēkiem. Aizbraucām, un visa uzmanība bija uz mums. Mantas izdalīja uzreiz, jo cilvēki momentā sapulcējās. Tur nav drošības, ka rīt vēl kaut ko varēs saņemt. Veci, pat ļoti veci cilvēki gāja pēc pasēm, lai saņemtu kādu palīdzību,» atklāj puiši, kuri palīdzējuši, atstājot cilvēkiem arī kādas savas privātās lietas. Iegājuši noliktavā un prasījuši, lai ieslēdz gaismu, bet noliktavas pārzine paudusi, ka gaismas un elektrības nav jau piecus mēnešus. Ir tikai divas vietas, kur var uzlādēt telefonus.
«Tādos apstākļos viņi dzīvo. Atpakaļceļā vedām trīs cilvēkus, no kuriem divi bija pensionāri. Jautāju, kā viņi iztur, un vecākie atbildēja, ka piecus mēnešus dzīvojuši pagrabā. Tagad beidzot saņēmušies un nolēmuši doties prom. Kādas cilvēkam ir iekšas, lai septiņus mēnešus tos apstākļus izturētu?»
emocijas neslēpj Aigars.
Jaunie sevi sauc par zudušo paaudzi
Abi brīvprātīgie pastāsta, ka palikuši aktīvas karadarbības zonā, kad naktī blakus uzsprāgusi raķete un Ukraiņu artilērija devusi pretī, bet Aigars pat nedzirdējis, jo fiziskais nogurums darījis savu. Tikai aplikums no griestiem viņam bijis kā liecība par sprādzienu. Viņš savus iespaidus publicē arī vietnē «Facebook», un kādi paziņas jautā, kāpēc nerakstot skarbāk, taču Aigars pauž, ka ir jau gana skarbi.
Pēdējā reizē bija iespējas parunāt ar maziem zēniem. Sarunā ar pilnīgi mierīgām sejām puisēni stāsta, kā kura bumba sprāgst un lido. Savā starpā vēl sastrīdējušies par skaņām, kādas raķete lidojot radījusi.
«Tāda ir viņu dzīve. Mums bija iespēja būt karabāzēs. Tur arī var redzēt nenormālas lietas. Nezinam, kā tie cilvēki varēs atgriezties normālā dzīvē. Vai vispār varēs? Skatiens jau nav vairs kā parastam cilvēkam. Jaunie sevi arī sauc par zudušo paaudzi, un šķiet, ka tas patiešām nav labojams,»
skumjajās pārdomās dalās abi drosminieki, par nākamo braucienu sakot, ka tā ir sensitīva informācija, un atklāti par to nerunā.
