24. februārī aprit četri gadi kopš Krievijas sāktā pilna mēroga kara Ukrainā. «Mūsu pilsētiņas Vovčanskas vairs nav, to nolīdzināja līdz ar zemi. No mūsu ciemata arī tikai puse palikusi, un savā mājā vairs dzīvot nevarēsim, jo arī tās vairs nav. Atgriežoties dzimtenē, mums būs jāsāk viss no sākuma. Bet mēs jau nezinām, cik ilgi karš turpināsies…» teic Galina Podlutska, kuras ģimene radusi patvērumu no kara Rojā.
Drīz būs aizvadīts gads, kopš Galina ar vīru un abām meitām pārcēlās uz dzīvokli no viesnīcas «Rojas pērle», kur viņu mājvieta bija trīs gadus. «Tur arī bija labi, bijām visi kopā,» stāsta Galina. «Sākumā 11 ģimenes, pēc tam pamazām kāds aizbrauca uz Norvēģiju, cits uz Vāciju, viena ģimene uz Rīgu — raudzījās, kur piemēroti apstākļi un darbs. Mums paveicās, viesnīcas saimnieki palīdzēja, un mēs Rojā uzreiz atradām darbu. Es strādāju veikalā «Citro» par pārdevēju konsultantu. Viesnīcā arī bija labi, ērti, saimnieki darīja visu, lai būtu labi apstākļi, bet gribas savu tomēr. Tagad, kad pārvācāmies, paši sev esam saimnieki. Paldies darba kolēģiem, kas uzzināja, ka tiek izzīrēts dzīvoklis, turklāt ne dārgi.»
Liktenis atkārtojās
«Ukrainā mēs dzīvojām Harkivas apgabalā, līdz Harkivai bija 75 kilometri, bet līdz Belgorodai Krievijā — 15. Tāpēc mūsu pilsētiņā puse iedzīvotāju bija krievi, puse ukraiņi,» stāsta Galina. «Mani vecāki ir černobilieši. Līdz Černobiļas avārijai dzīvojām 30 kilometru attālumā no avārijas vietas. Kad notika avārija, vecākiem teica, ka jāpārceļas, jo cels ciematu, tikai citā apgabalā. Tā mazā pilsētiņa Vovčanska, kas kādreiz bija tur, pārcēlās uz Harkivas apgabalu. Sanāca, ka liktenis mums atkārtojās, jo, kad 1986. gadā notika avārija, man bija tikai trīs mēneši, bet brālim pusotrs gadiņš, bet, kad vecāki pārcēlās 1992. gadā uz vēl toreiz nepabeigto māju, man bija pieci gadi. Kad brālim sāka asinis pastāvīgi no deguna tecēt, vecāki nolēma glābt mūsu veselību, viņi paši tad māju pabeidza, un es augot redzēju, cik vecākiem bija sarežģīti, kā viņi visu no nulles sāka; viņiem tad arī bija 35 gadi. Un, kad es aizbraucu no Ukrainas, manam bērnam arī bija pieci gadi. Mums tā pati situācija. Mani vecāki vairs negrib pārcelties, saka, ka tādā vecumā sākt trešo reizi no nulles viņi vairs nevar. Mēs viņiem īrējam mājiņu Žitomirā. Salīdzinot ar to, ko esam pārdzīvojuši, ko dzirdējām, var teikt, ka tur kara kā tāda nav. Tur dzirdamas raķetes, kas lido garām, pastāvīgi skan sirēnas, gadās, ka tikai pa divām vai trim stundām dienā ir elektrība, bet tomēr tas ir labāk, nekā tas, ko mēs pieredzējām.»
«Otrā dzimšanas diena»
«Kad sākās karš, vīru es uz darbu nelaidu, tāpēc ka viņš bija skolas direktora vietnieks, bet skolotājiem lika, lai viņi pasniegtu krievu pasaulei. Tāpēc vīrs palika mājās ar meitām, bet es braucu uz darbu un pēc produktiem. Paldies Dievam, vecāki bija blakus, brālis palīdzēja. Mūsu teritorijā no pirmās kara minūtes ienāca krievi, mūsu karavīri jau bija aizgājuši un aiz sevis uzspridzināja tiltus, atstājot iedzīvotājus tai pusē. Mēs vēl divus mēnešus tur dzīvojām. Bija ļoti bail, jo es regulāri braukāju, un krievi mani katru reizi pārbaudīja. Veikali, aptiekas vairs nestrādāja. Mēs izdzīvojām ar to, kas mums bija. Mums bija liela privātmāja, manai mammai — mazdārziņš… Jā, nebija maizes, nebija cukura, miltu. Mēs ar mammu izsijājām to, ko viņa deva vistām, un tādu maizīti cepām. Divus mēnešus tā pacietām, pēc tam 4. maijā gribējām izbraukt uz Žitomiru, pārcelties pie vecākiem. Braucām 34 automašīnas, bet atgriezās tikai 20 — pārējās mašīnas sašāva. Mums izdevās aizbēgt, atgriezāmies mājās, tāpēc uzskatām to par otro dzimšanas dienu. Pēc 20 dienām uzzinājām, ka vēl viena ģimene mēģinās izbraukt no valsts caur Krieviju. Mana mamma teica: «Nedomājiet par mums, brauciet un glābiet bērnus!» Krievu karavīri staigāja pa ielām, es ļoti baidījos par meitām. Baidījos par vīru, jo mūs, skolotājus, sāka piespiest braukt uz Krieviju, iziet tur kursus, pārkvalificēties, lai mēs nemācītu bērniem ukraiņu, bet krievu vēsturi. Skolotājus, kuri nepiekrita, sadzina agregātu rūpnīcas pagrabā. Kad tie vīrieši atgriezās, viņi pēc visa piedzīvotā nerunāja. Un, kad viņi sāka stāstīt, tad mēs arī uzzinājām, ko tur darīja. Tāpēc es negribēju gaidīt, kad savāks manu vīru vai mani un bērni paliks vieni. Vairāk uz Krieviju veda bērnus vecumā pēc 16 gadiem, lai pēc tam viņi karotu krievu pusē. Par savām meitenēm es baidījos no kā cita. Man vecākajai tobrīd bija 11, jaunākajai pieci gadiņi. Tāpēc 24. maijā es, vīrs, abi bērni un otra ģimene, kurā arī bija divi bērni un slima mamma, devāmies ceļā.
Ļoti ilgi braucām, vienu nakti pat nakšņojām Krievijā. Pirmā pilsēta Latvijā, kurā arī nakšņojām, bija Ludza. Nākamajā dienā devāmies uz Rīgu, un tur norīkoja mūs uz Roju. Bērni saslima, un mēs tālāk nebraucām, lai gan bijām plānojuši doties uz Poliju, pie jaunākās meitas krustmātes, kura tur bija aizbraukusi jau pirmajās kara dienās. Bet mūs šeit ļoti labi uzņēma, un mēs nolēmām palikt.»
«Man jāpaspēj!»
Galina, kura pēc profesijas ir skolotāja, pauž prieku, ka atradusi labu darbu veikalā. Viņas vīrs, arī skolotājs un bijušais skolas direktora vietnieks, veic fizisku strādnieka darbu zivju apstrādes uzņēmumā «Banga Ltd». Bet Galina bilst, ka arī Ukrainas valsts viņus nepamet. Viņa paralēli darbam veikalā noteiktās stundās mājās pie datora turpina attālināti skolot audzēkņus Ukrainas skolā. Ja iepriekš viņas skolā bija 800 skolēnu, tad tagad tajā palikuši vien 300, daudzi devušies aiz robežām. Galina ir vēstures un ģeogrāfijas skolotāja, bet tagad māca tikai ģeogrāfiju. «Es atteicos pasniegt vēsturi, tāpēc ka nevaru atrast vārdus, ko teikt bērniem,» viņa bilst. «Vīrs nevar attālināti strādāt savā profesijā, jo dodas uz darbu piecos no rīta un atgriežas mājās piecos vakarā, dažkārt arī vēlāk. Tāpēc man divas dienas no rītiem ir viņa skola un pārējās dienās pēc diviem dienā — mana skola. Man jautā: kā tu visu paspēj? Paspēju, man jāpaspēj, man vajadzīga grivna — mūsu ukraiņu nauda —, jo es arī vecākiem palīdzu. Man to vajag, lai varētu izskolot bērnus, jo viņi iet gan latviešu, gan Ukrainas skolā, kuru nevar pamest, jo neesam pārliecināti, vai neatgriezīsimies dzimtenē. Mēs gribētu un ceram atgriezties.»
Izglāba dejas
Ieminos, ka no Rojas vidusskolas skolotājām esmu dzirdējusi ļoti labas atsauksmes par abām meitām — 8. klases skolnieci Viktoriju un Sofiju, kura mācās otrajā klasē, runā latviski bez akcenta un ir uz skatuves gluži vai katrā pasākumā.
«Viktorija no trīs gadu vecuma nodarbojas ar dejām, un, kad mēs šeit atbraucām, viņai jau bija 11,» stāsta meitu mamma. «Bērnam bija depresija, viņa pastāvīgi raudāja un gribēja uz mājām, un tad dejas bija viņas glābiņš. «Elfu» vadītāja Eva (Eva Fricberga — aut.) naudu neņēma, teicu, ka varam to atļauties, bet viņa sacīja — nē. Viņa izveda meitu no depresijas, daudz uzmanības viņai velta. Bet jaunākā vēl sevi meklē. Viņa apmeklēja Rojā mūzikas skolu, spēlēja vijoli, dzied «Jāņabērnos», arī dejo «Elfās» un vēl nav noskaidrojusi, kas viņai visvairāk patīk. Sofija mums ir latviete,» smejas Galina, «skolā viņa ir viena no labākajām. Viņai vieglāk ir ar Jāni (Jānis Kalniņš — ansambļa «Jāņabērni» vadītājs) iemācīties latviešu dziesmu nekā ukraiņu. Ukrainiski viņa lasa latviešu burtiem, jo, kad mēs šeit atbraucām, divus gadus bērnudārzā gāja; tur iemācījās latviešu valodu un 1. klasē jau neatpalika no saviem klasesbiedriem. Viktorija piedalījās Ukrainas skolā olimpiādē ģeogrāfijā. Viņa man teic: «Es nezinu, no kurienes es to visu zinu, bet es zinu.» Es saku: «Skaidrs, tu sēdi blakus istabā un visu dzirdi, ko stāstu saviem skolēniem,» smejas Galina.
«Vēlreiz bēgt es negribu»
Galinas brālis, kuru viņa nosauc par savu aizstāvi, ar ģimeni arī divus mēnešus padzīvojuši krievu okupācijā, bet pēc tam pārcēlās uz Roju, taču viņš strādā Rīgā. «Mamma ar tēti un vīra vecāki ir Ukrainā. Mammai invaliditātes pensija, tētis arī pensijā, bet strādā, jo pensija, pārvēršot to eiro, ir vien 30, un Ukrainā tagad cenas visam ļoti lielas. Bet viņi ar vīra vecākiem dzīvo blakus. Kā mēs šeit viens otram palīdzam, tā viņi. Mēs ar brāļa ģimeni kopā šeit, bet mūsu un mana vīra vecāki — Ukrainā kopā,» viņa stāsta. «Mēs jau nezinām, cik ilgi karš turpināsies. Bet, ja mans bērns šeit pabeigs vidusskolu, viņai taču būs jāiegūst tālāk izglītība. Tāpēc mēs sākam pamazām iedzīvoties. Atgriezties Ukrainā nebūs problēmu. Man ir augstākā izglītība, es strādāju, ir stāžs, man būs darbs. Vīram var būt problēmas, kāpēc viņš aizbrauca. Bet viņš nav padots karaklausībai, tāpēc ka ir skolotājs, skolotājus armijā neiesauc, taču mēs nezinām, kas būs tālāk. Brālim ir bojāts mugurkauls, viņš nav derīgs armijai. Tāpēc mūs arī izlaida no valsts bez problēmām.»
Galina piekrīt, ka pats lielākais sapnis, lai karš beigtos un nekad vairs neturpinātos: «Vēlreiz bēgt es negribu. Mēs paliksim šeit, kamēr beigsies karš, un tomēr plānojam atgriezties, lai arī tā būtu cita pilsēta, jo mūsējo neatjaunos, tā ir pelēkā zona. Kaut vai pie vecākiem Žitomirā. Lai būtu visi kopā un blakus. Mans vīrs jau četrus gadus nav ticies ar savu patēvu un brāli. Mammas gan ir atbraukušas ciemos. Reizi gadā mana mamma atbrauc. Viņai bija divreiz insults, tētis diabētiķis, viņam bija sirdslēkme, viņiem ļoti smagi ir atbraukt, ceļš ilgs.»
«No mums aizlido, bet pie kāda atlidos…»
«Protams!» iesaucas Galina, kad ievaicājos, vai seko līdzi olimpiskajām spēlēm. «Ļoti lepojamies ar mūsu skeletonistu (Vladislavu Heraskeviču, kuru pirms starta diskvalificēja par to, ka viņš atteicās mainīt ķiveri, uz kuras bija attēloti karā nogalinātie ukraiņu sportisti un treneri — aut.). Mums viņš ir uzvarētājs, jo uzskatām, ka vajag visiem parādīt, kā iet bojā nevainīgi cilvēki, bērni. Tās pastāvīgās raķetes, sprādzieni… tas ir nenormāli. Mēs to pārdzīvojām. Nepalikām tik ilgi un neredzējām, kā tiek iznīcinātas mājas, bet, kad krievi bija pilsētā un laida raķetes uz Kijivu, Harkivu, tās visas lidoja pāri mums. Mēs sapratām — no mums aizlido, bet pie kāda no mūsējiem atlidos… Un no tā vieglāk nebija. Bija arī tā, ka raķete krita mūsu teritorijā. Fermeri izdalīja cilvēkiem pienu, eļļu — mums bija saulespuķu eļļas rūpnīca. Viņi ļoti palīdzēja kara sākumā, kamēr bija, ko dot, viņi deva. Kad mēs nācām atpakaļ no fermeriem, krievu raķete neaizlidoja uz to mērķi, kurp viņi palaida, bet lidoja tieši virs mums. Un tad vīrs paķēra meitu uz rokām, es otru aiz rokas, un mēs metāmies bēgt, jo nezinājām, kur atlidos šķembas. Nokritām zemē un apķērām bērnus, bija ļoti bail.
Es pēdējoreiz biju Ukrainā, kad meita brauca pēc pases, pie mums tās izsniedz no 14 gadiem. Gāju mainīt savu algas kartiņu, jo beidzās tai termiņš, un uz ielas tieši deviņos sākās piemiņas brīdis. Visi cilvēki apstājās, pat suņi klusuma brīdī sēdēja nekustīgi veselu minūti. Kā filmā stopkadrs. Arī es apstājos un sajutu, ka man skudriņas skrien. Daudzi mirst, citi par invalīdiem kļūst. Es zaudēju savus skolniekus. Biju klases audzinātāja, un mani zēni, kurus audzināju no 5. klases, gāja karot. Viens zaudēja kāju, viens nomira. Es smagi pārdzīvoju savu skolēnu nāvi. Daudzi no maniem audzēkņiem tagad mācās karot. Es nevēlēju viņiem tādu dzīvi. Zēns, kurš ļoti labi mācījās, gribēja būt jurists, bet kļuva par ārstu. Vienkārši saprata, ka pašreizējā situācijā šī profesija ir nozīmīgāka, lai gan bērnam pavisam citi plāni bija.»
Gaišie kopā būšanas mirkļi
«Lai cik mums smagi nebūtu, mēs gribam, lai bērni to neizjustu, lai viņi dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi, priecātos par katru dienu. Eva piedāvāja lidot uz dejotāju sacensībām Spānijā. Vīrs divas maiņas strādāja, lai nopelnītu ceļa naudu. Es vēl nekad nebiju lidojusi, ļoti baidos no augstuma, bet pārvarēju savas bailes, un mēs lidojām. Tagad mums nedēļas nogalē čempionāts Rīgā, trīs dienas. Un tas ir vienīgais laiks, kuru pavadām kopā. Citās dienās es un vīrs darbā, bērni mācās divās skolās,» teic Galina.
«Mēs ļoti mīlam koncertus Rojas jūrmalā. Mums ļoti patīk «Spura», kas rīko koncertus piestātnē, lai visi varētu redzēt un dzirdēt. Ļoti bieži ejam uz jūru,» viņa atklāj, kad ievaicājos par ģimenes mīļākajām vietām Rojā. «Cilvēki patīk, pagaidām sliktus neesam te sastapuši. Ļoti atbalsta, darbā arī. Esmu pateicīga Dievam, ka mēs šeit nokļuvām, ka mums viss izdevās.»
«Šogad bija uzliets Rojā ledus, mums iedeva slidas, un ukraiņu bērni mācījās slidot,» viņa smaidot telefonā citu pēc cita rāda Latvijā piedzīvotos fotomirkļus. «Te mācījāmies veidot jūsu adventes vainagus, te no bērnudārza kalna braucām. Te bijām ekskursijā fabrikā, kur ražo konfektes «Gotiņa», bet te Laucienē deju konkursā. Te meitenes stāda mazdārziņā zemenes… Te Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu svētkos, bet šajā video Sofija ukraiņu tautastērpā dzied Ukrainas Bruņoto spēku dienā…»
Un tad ir fotogrāfija, kura asi kontrastē ar iepriekš skatītajām — Podlutsku ģimenes sagrautās mājas attēls — uzņēmums no drona, kuru ukraiņu karavīri atsūtījuši, lai ģimene vismaz kādreiz varētu saņemt kādu kompensāciju. Bet vai iespējams saņemt kompensāciju par zaudētiem mīļiem cilvēkiem, par izpostītu dzīvi un sagrautiem sapņiem?
#SIF_MAF2025
