Trīs radošas darba nedēļas divām līdz šim savstarpēji nepazīstamām māksliniecēm no ASV un Grieķijas rezultējušās instalāciju un objektu izstādē «Kur tu vēlies apsēsties?» Starptautiskajā mākslinieku rezidencē Pedvālē. Abas līdz šim bijušas ideālās pasaules meklējumos, un to viņas atradušas Latvijā, kuru uzskata par patiešām pasakainu vietu.
Starp citu, amerikāņu māksliniece Dženifera Bokelmane (Jennifer Bockelman) bija pati pirmā, kura atsūtīja savu pieteikumu mākslinieku rezidencei Pedvālē, taču ierasties viņai izdevās tikai šobrīd. Izstādē tēmu par ideālo pasauli viņa risina caur kūniņām, kurā gluži kā kāpurs rodas idejas, forma, krāsa, lai pēc tam izkūņotos un kā taurenis aizlidotu debesīs. «Bet es aizdomājos par to, ka, ja šūnas jeb radības varētu izvēlēties kļūt par pavisam ko citu, kas tās gala rezultātā būtu?» savu ideju skaidro amerikāņu māksliniece. Taujājot, kāda ir atbilde — par ko tās kļūtu? — Dž. Bokelmane teic, ka nav pārliecināta, jo viss vēl ir procesā. Viņas darbā izmantotas kolāžas un objekti veidoti no saimniecības preču veikalā atrodamajām lietām — arī domājot, kādus materiālus radības pašas gribētu izmantot. Patiešām interesantie darbi Pedvālē gan apskatāmi tikai līdz 30. jūlijam, jo jau 31. jūlijā Dženifera tos ņems līdzi ceļā, lai arī ASV cilvēkiem parādītu, cik ļoti iedvesmojoša ir Pedvāle.
Pirmais, kas šobrīd pamanāms, ieejot izstāžu telpā, ir lielformāta izšuvums, kuru Atanāsija Karampele (Athanasia Karampel) veidojusi gadu un šobrīd atvedusi no Grieķijas. Uz sudraboti pelēka fona tajā redzams brīnišķīgs mežs, kurā varētu vērties stundām, rosinot domāt par meža mītiem un pasakām. Izšuvuma priekšā noliktas zaļas papīra lapas, kas simbolizē sūnas. Turklāt tās māksliniece iepriekšējā vakarā pirms izstādes atklāšanas izkārtojusi vairākas stundas — lai būtu milimetru milimetrā precīzi, tāpēc mērījusi ne tikai ar mērlentu, bet arī īkšķiem un pēdām. Aiz sūnām nolikti krēsli, taču tēlnieks Ojārs Arvīds Feldbergs atklāj mākslinieces vēlmi, ka uz krēsliem nemaz fiziski nedrīkst sēdēt. «Var stāvēt pie vai aiz krēsliem un garīgi savā prātā sēdēt. Tas ir tāds radošs moments, kas var uz kaut ko rosināt,» saka O. Feldbergs.
Atanāsija Karampele atklāj, ka ir laimīga, jo Latvijā ir viņas sapņu piepildījums — brīnišķīga daba, klusums, ko papildina vien putnu skaņas, un debešķīgi meži. Viņas vēlme bijusi nokļūt pie jūras un redzēt, kā jūra ar mežu satiekas. Tas viņai arī izdevies. Savukārt blakus telpā, kur top bibliotēka, Atanāsija izlikusi savas piezīmes, kolāžas, stāstus un skečus par ceļu līdz Latvijai un vizuālās sajūtas. Viņa patiešām atzīst, ka Latvija, viņasprāt, ir ideālā zeme un šeit piedzīvotās sajūtas sevī gribētu paturēt uz mūžiem.
