19 gadus jaunā ģibuļniece Kristīne Ludberga, kura mācās Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikumā (KTTT), izcīnīja zelta medaļu nozares jauno profesionāļu meistarības konkursā «Konditors», kas norisinājās no 19. līdz 20. oktobrim Liepājas Valsts tehnikumā.
Kristīne ir ļoti uzņēmīga un talantīga jauniete, kura pēc Pūņu pamatskolas absolvēšanas nolēma turpināt mācības KTTT. Tagad viņa mācās jau 4. kursā un papildus tam strādā pilnas slodzes darbu kā konditore. Aizņemtības dēļ uz mājām Ģibuļu pagastā viņa brauc reti, bet jauniete nesūdzas.
Sasniegumi cits pēc cita
Mācības tehnikumā esot ar praktisku pieeju, ne vien sausu teoriju: «Jau no pirmā kursa vairāk mācījāmies praktiski, mazāk — rakstiski. Mums ir ļoti labas un atsaucīgas skolotājas.» Kristīne uzskata, ka tas arī būtiski ietekmējis viņas sasniegumus, jo konkurss Liepājā nav vienīgais, kur viņa tos guvusi. Pirms tam viņa startēja Baltijas mērogā, kur sacensībās, kas norisinājās Igaunijā, ieguva 3. vietu. Latvijas mēroga konkursā, kur bija jāizveido sava recepte maizei un tā jāizcep — 3. vieta. Un vēl vienā Baltijas mēroga konkursā Lietuvā iegūta žūrijas simpātiju balva par sadarbību un attieksmi.
Pēdējais sasniegums — zelta medaļa nozares jauno profesionāļu meistarības konkursā «Konditors», kas norisinājās no 19. līdz 20. oktobrim Liepājas Valsts tehnikumā. Kristīne ieguva 83,11 punktus no 100, konkurējot ar pieciem profesionālās izglītības iestāžu audzēkņiem. Konkursantu darbus vērtēja biedrības «Pavāru klubs» valdes priekšsēdētāja Svetlana Riškova, «Romas Beķereja» konditors Ivars Bankovičs un sabiedriskās ēdināšanas tehnoloģe-inženiere Vija Udarska.
Konkursa dalībniekiem divu dienu laikā bija jāpagatavo: augļu mini kūciņas; bezlaktozes un bezglutēna mini kūciņas; sāļais eklērs ar pildījumu; briošs (no franču val. — brioche) maize; restorāna deserts ar mīklas izstrādājumu, vismaz viena veida krēmu un divu veidu mērcēm; svētku torte. Sagatavoties šim konkursam palīdzēja skolotājas Dace Šēna un Dace Šimkevica.
«Pirmajā dienā konkurss ilga aptuveni astoņas stundas, bet otrajā — piecas. Žūrija nepārtraukti bija klāt, tāpēc tas radīja papildu stresu, jo kāds visu laiku mani vēroja, — kā gatavoju, ievēroju higiēnas prasības, attieksmi utt. Tā kā prasības šim konkursam ir ļoti augstas, tas vairākus gadus nemaz nenotika, jo nevarēja savākt pietiekamu dalībnieku skaitu. Arī šogad bijām tikai seši, jo daudzi nevarēja izpildīt prasīto. Noslēgumā žūrija sacīja, ka bijuši patīkami pārsteigti par dalībnieku augsto sniegumu.
Šis bija smagākais konkurss no visiem, kur esmu piedalījusies. Nekad nebiju gatavojusi tik daudz un dažādus ēdienus vienlaicīgi, jo visam vajadzēja būt perfekti. Vissarežģītākais no ēdieniem bija sāļie eklēri ar spinātu un laša krēmiem, gurķiem, redīsiem un garnelēm. Pirms tam nekad nebiju gatavojusi eklērus,» atklāj jauniete.
Ļoti grūti esot bijis konkursa noslēgumā uzklausīt kritiku, kas tika izteikta par katru dalībnieku. Kristīnei norādīts par to, ka viņa ir haotiska, radot viņai pat iesauku — haotiskais šarms. Viņai ieteikts darboties koncentrētāk un mierīgāk. Viens no plusiem, kas viņai izcelts, — laba garšas izjūta.
K. Ludberga ir pārliecināta, ka piedalīšanās konkursos dod neatsveramu pieredzi ne tikai zināšanu papildināšanai, bet arī komunikācijas prasmju uzlabošanai.
Konditors — smags darbs ar lielu potenciālu
Kad Kristīne uzsāka mācības tehnikumā, kursabiedru bijis daudz. Tagad palikuši tikai astoņi.
«Konditori ir ļoti vajadzīgi un pieprasīti, bet ir liela slodze, ko ne visi var izturēt. Ja godīgi, man agrāk neinteresēja konditora profesija, domāju kļūt par pavāri. Uz konditoreju novirzīja tētis, un izrādās, ka man veicas ļoti labi,»
stāsta jauniete. Viņas ģimenē ēdināšanas sfēra nav sveša, jo Kristīnes tētis agrāk strādājis par pavāru un arī māsa apguvusi šo arodu. Kā izrādās, ģibuļniecei pašai saldumi vairs īpaši neejot pie sirds, jo «laikam to jau par daudz dzīvē», tāpēc labprātāk bauda kaut ko sāļu. Tomēr gatavot visvairāk patīk tortes, jo īpaši — šokolādes. Brīvajā laikā jaunieti aizrauj fotografēšana, grāmatu lasīšana un pastaigas dabā, jo sevišķi pa mežu.
Vaicāta par konditora darba plusiem, Kristīne min to, ka ļoti attīstās oža un garšas izjūta, kā arī roku veiklība, lai ar rokām spētu labi paveikt jebkādu darbu. Savukārt mīnuss ir fiziski smagais darbs, tādēļ rodas arī veselības problēmas.
K. Ludberga atklāj, ka viņas sapnis ir savas kafejnīcas izveide. Tā kā šādas ieceres realizēšanai vajadzīgas zināšanas uzņēmējdarbībā, jauniete nolēmusi pēc KTTT absolvēšanas studēt uzņēmējdarbību.
Audzinātāja Dace Šimkevica par Kristīni Ludbergu:
«Kristīne ir ļoti atvērts, pozitīvs un sirsnīgs cilvēks. Viņa ir ļoti čakla un izpalīdzīga meitene. Kā jau lauku bērnam, darbs viņai nav svešs. Ja kāds cits audzēknis pastāvēs un negribēs kaut ko savākt, tad Kristīne ir kā bitīte — viņa savāks savu darba vietu un savāks vēl aiz pārējiem —, jo nekad nevar mierīgi nosēdēt. Viņa ļoti grib mācīties un viss interesē. Līdz konkursiem Kristīne nonāca nejauši, kad viena meitene pēdējā brīdī atteicās piedalīties konkursā un mums vajadzēja variantu «B». Kristīne bija gatava «ielēkt» divās dienās, kā rezultātā konkursā Igaunijā ieguva 3. vietu. Viņa ir gatava visam jaunajam, un nav bail. Tas ir ļoti būtiski, jo ne visi audzēkņi, kuriem ir dabas dots talants, grib piedalīties konkursos. Lai to darītu, ir smagi jāstrādā. Ļoti būtiski, ka viņu atbalsta arī ģimene.
Runājot par pēdējo konkursu, kurā Kristīne piedalījās un ieguva 1. vietu, jāteic, ka tas bija ļoti, ļoti smags. To būtu grūti izdarīt un paspēt laikā pat profesionālim. Tik sarežģīts konkurss līdz šim vēl nekad nav bijis. Baidījāmies, vai viss izdosies, jo atvēlētais laiks bija ļoti īss. Ar visu to Kristīne sevi parādīja un «nezaudēja galvu». Konkursos ir ļoti svarīgi saglabāt «vēsu prātu», jo bieži vien jaunieši šādā uztraukumā zaudē orientāciju un viss nobrūk. Kristīne mums ir īsts atradums.
Ja runājam par konditorejas sfēru kā tādu, pieprasījums pēc šiem speciālistiem ir bijis vienmēr, bet interese no jauniešu puses noplok tajā brīdī, kad viņi saņem savu pirmo algu, jo bieži vien tā ir ļoti neadekvāta. Uzskatu, ka viena no lielākajām problēmām, kad sāk zust interese, ir tad, kad viņiem nepieciešams iziet kvalifikācijas praksi pusgada garumā un viņiem par to neko nemaksā. Ļoti reti kur audzēkņiem tiek kaut kas samaksāts. Ar visu to, ka jaunieti aizstāj kā ar pilna laika darbinieku ar viņa pienākumiem. Darbs ir smags ar garām darba stundām un ļoti agriem rītiem. Viņš saprot, ka to negrib, un sāk meklēt citus variantus, kur palikt dzīvē. Vai, piemēram, dodas uz ārzemēm, kur par šo darbu maksā adekvātu samaksu. Protams, ir arī pozitīvi gadījumi, kad audzēknis praksē sevi ļoti labi parāda un uzņēmums sāk maksāt kaut kādu samaksu, līdz ieinteresē jaunieti un viņš šajā darba vietā arī paliek. Procentuāli tas gan ir maz. Nereti Latvijā populāri pavāri, konditori teic, ka visiem ir jāsāk no apakšas, jo viņiem arī tā bijis, bet, piedodiet, ir citi laiki un cita paaudze.
Kristīnei novēlu neatkāpties no sava mērķa un mācīties tālāk, lai dzīvē piepildās tas, ko viņa vēlas visvairāk!»