28. novembra Talsu novada domes sēdē no amata uz pašas iesnieguma pamata, sākot ar 19. decembri, atbrīvota Rojas Jūras zvejniecības muzeja vadītāja Inese Indriksone.
— Pieņemu, ka ne tikai man bija negaidīts tavs lēmums atstāt Rojas Jūras zvejniecības muzeja vadītājas amatu. Cik ilgā laikā šis lēmums brieda un vai uz to kaut kas pamudināja?
— Jā, protams, arī pamudināja, bet ticu tam, ka katram cilvēkam dzīvē ir vairāki posmi, un vienmēr pienāk brīdis, kad kāds posmiņš beidzas. Un, ja mēs atgriežamies tai laikā, kad sāku strādāt Rojas muzejā, tad jāatgādina, ka es atnācu no skolas vides. Pēc izglītības esmu pedagogs, vācu valodas skolotāja. Esmu skolā strādājusi, un šis darbs man bija sirdij ļoti tuvs, man tiešām patika tas, ko es darīju, bet man patika arī tas, ko es darīju muzejā. Sanāca tā, ka man tika piedāvāts vācu valodas skolotājas darbs Engures vidusskolā. Ja sākumā bija doma, ka es tikai tur piestrādāšu, tad tagad esmu sapratusi, ka gribu atgriezties skolas vidē. Un Engures skola no janvāra man piedāvāja pilnu slodzi, līdz ar to kļuva skaidrs, ka šos abus darbus apvienot es nevaru.
— Sanāk tāda apļa kompozīcija: skola, muzejs, atkal skola…
— Jā, tā sanāk, aplis ir noslēdzies. Muzejā es nostrādāju nepilnus 12 gadus. Iepriekš nebiju ar tādu kultūras darbu saskārusies, bet pamazām apguvu, un nu varu teikt, ka esmu šo darbu darījusi pēc labākās sirdsapziņas. Arī tad, kad atnācu uz Rojas muzeju, tas jau bija renovēts un skaists, bet muzejam ir jāiet līdzi mūsdienu sabiedrībai, kas ļoti strauji mainās. Un mainās arī tās pieprasījums pēc dažādiem pakalpojumiem, arī kultūras jomā, un mēs muzejā ļoti centāmies tam sekot. Tāpēc šajā laikā, pateicoties arī tam, ka man šeit bija forša komanda, mēs tiešām vienoti kopā strādājām, lai Rojas muzeju padarītu par — es varbūt nebaidīšos teikt — vienu no labākajiem mazajiem muzejiem Latvijā.
Mēs esam šajā laikā aktualizējuši praktiski visas ekspozīcijas, jo cītīgi strādājam gan pie pētnieciskā darba, gan visiem noformējumiem, lai muzejs būtu mūsdienīgs un atbilstu sabiedrības pieprasījumam. Lai šeit varētu atnākt bērni ar vecākiem, lai interesanti būtu gan vecākam, gan bērnam. Šajā laikā arī esam paplašinājušies, jo Rojas muzejam ir izveidota filiāle Kaltenē, kur, domāju, arī ir ļoti aktuāla ekspozīcija un apmeklētājam interesanta vieta. Izveidota arī Rojā Izstāžu vieta «Vai tu mīli jūru?» Selgas ielā 7. Par to gan pašlaik man ir vislielākās bažas, jo tur ir ieguldīts milzīgs darbs un izveidota fantastiska vieta, kas veltīta Krišjānim Valdemāram, turklāt nākamais ir viņa jubilejas gads.
Un man ir bail, ka dēļ tā, ka mums ir samazināts darbinieku skaits, nebūs neviena, kas šo vietu uztur pie dzīvības. Un, tā kā jebkurai vietai un ēkai ir vajadzīgs cilvēks, kas par to rūpējas, tāds labais gariņš būtu vajadzīgs arī tur. Baidos, ka tur nepaliek tukšas, pieputējušas telpas ar skaisti izveidotu ekspozīciju, kura netiek izmantota, — vēl pēdējo ekspozīciju mēs atklājām šovasar. Es ļoti ceru, ka Talsu novada pašvaldība nāks pretī un tomēr mums šis atņemtais jeb samazinātais darbinieks tiks atgūts un mēs savu darbu varēsim organizēt tā, lai varētu veikt visu nepieciešamo.
— Cik jums muzejā patlaban ir darbinieku un ko katrs no viņiem dara?
— Pašlaik muzeja darbinieki mēs esam četri, kas skaitāmies uz visām trijām vietām. Es esmu vadītāja, bet jāteic, ka pēdējā laikā mans darbs aprobežojas gan vairāk ar tādām birokrātijas lietām — ar papīru rakstīšanu un atskaišu nodošanu. Manas kolēģes jau smejas — atkal aktiņi jāraksta, visa dzīve sastāv no aktiņiem. Pēdējā laikā sajūta ir tāda, ka vadītājas darbs, domājot par muzeja izaugsmi, drusku tā kā paliek otrajā plānā.
Kaltenes filiālē mums ir muzeja vecākā speciāliste Gundega Balode. Jāsaka paldies pašvaldībai, kas atstāja Kaltenes bibliotēku, jo mums ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar tās bibliotekāri, līdz ar to Gundega vairs nav viena pati. Viņas pienākumos ietilpst Kaltenē vadīt ekskursijas, rūpēties par Kaltenes atklāto krājumu, arī veikt pētnieciskos darbus. Mēs piedāvājam arī ekskursijas pa Kaltenes jūras piekrasti, un tad ir tā — ja ierodas ekskursantu grupa, tad filiāle jāslēdz ciet, jo nav cita darbinieka, kas varētu uzņemt apmeklētājus. Tajā ziņā mēs esam tāds labās prakses piemērs, cik lieliski var sadarboties kultūras iestādes, jo vairākas funkcijas mums ir ļoti līdzīgas. Kaltenes filiāle ir ļoti attīstījusies ar savu īpašo pasākumu klāstu un muzejniecisko darbību.
Rojā mums vēl ir muzeja pedagogs Madara Tālberga, kura vairāk veic komunikāciju ar sabiedrību, veidojot gan muzeja pedagoģiskās programmas, gan dažādus pasākumus tieši Rojas skolas jauniešiem — mēs labi sadarbojamies ar Rojas vidusskolu un bērnudārzu. Vēl mums ir krājuma glabātāja Aina Finke, kura atbild par krājumu. Iepriekš mums vēl bija muzeja speciālists, kas vairāk iesaistījās krājuma darbā, jo muzeja darbs sastāv ne tikai no tā, ka parādām ekspozīcijas, bet milzīgs darbs ir muzeja krājumā — ar visiem priekšmetiem, ar to saglabāšanu, atbilstošu apstākļu nodrošināšanu… Bet šī štata vienība tika samazināta. Muzeja speciālists arī tīrīja Izstāžu vietas telpas.
Mums ir sētniece apkopēja, kurai ir pusslodze muzeja telpu tīrīšanā un pusslodze sētnieces darbu veikšanā. Teritorija ir pietiekami liela, ziemā tā ir sniega šķūrēšana, rudenī lapu grābšana, vasarā zāliena pļaušana un puķudobju ravēšana. Apkopējas darbs muzejā nebeidzas ar to, ka dienas beigās atnāk un uzkopj telpas. Tā ir arī specifiskā krājuma telpu kopšana, līdz ar to apkopēja ir noslogota, un, manuprāt, būtu netaisnīgi, ja būtu jāliek apkopējai tīrīt vēl arī Izstāžu vietas «Vai tu mīli jūru?» telpas. Kopš darbinieki mums samazināti, mēs cenšamies, cik varam, lai veiktu visas muzeja darbu funkcijas. Milzīgs paldies Madarai Tālbergai, kura ir uzņēmusies veikt arī pētnieciskos darbus un palīdz veikt darbus krājumā, kas aizņem ļoti daudz laika.
— Ko tu atbildētu deputātam Ainim Stūrmanim, kurš domes sēdes laikā, kad lēma par tavu atbrīvošanu no amata, izteica vēlmi noskaidrot, vai tā ir taisnība, ka bijušas kādas neizdarības ar algu saraksta tabelēm, kad alga muzeja darbiniecēm aprēķināta nevis par četrām, bet piecām darba dienām.
— Tā bija karote darvas mucā, jo es savu darbu esmu darījusi pēc labākās sirdsapziņas un pilnīgi godīgi. Man nav par ko kaunēties, un, pirms deputāts Stūrmanis kaut ko izsaka, varbūt tā vietā, lai rādītu, cik ļoti cenšas strādāt, varēja pirms šādiem apvainojumiem ar mani sazināties. Kaut vai atbraukt uz muzeju — ja nemaldos, pa šiem gadiem viņš Rojas muzejā nav bijis ne reizes. Tas sāpēja ļoti, jo tu tiec nopērts ne par ko. Bet es saprotu, ka, vēlēšanām tuvojoties, deputāti cenšas parādīt, cik ļoti viņi strādā.
— Toties atzinīgi vārdi tev tika veltīti no deputātes Antras Grūbes puses, kura tēlaini izteicās, ka esi Rojas muzeju «uzplaucinājusi». Par ko tev pašai vislielākais gandarījums, atskatoties uz Rojas muzejā paveikto?
— Es tiešām nevaru izdalīt nevienu darbu, jo visi mani darbi, katrs projekts ir kā bērniņš, kas ir radīts un izaudzināts.
— Vai ir doma, kurš varētu stāties tavā vietā?
— Es cerēju, ka šo pienākumu varētu uzņemties kāds no muzeja. Un es ceru, ka meitenes vēl joprojām domās. Varbūt tas būs kāds no rojeniekiem, bet katrā gadījumā — lai nāk cilvēks, kas nevis domā, ka te jau viss ir izdarīts, ekspozīcijas iekārtotas, tagad varam mierīgi dzīvot, bet gan lai sekotu aktualitātēm, darītu un veidotu šo piedāvājumu. Protams, būs konkurss uz šo vietu, bet, cik zinu, pagaidām vēl tas nav izsludināts.
Par muzejā nostrādāto laika posmu varu teikt — tas bija mans sirdsdarbs. Vienmēr bija prieks uzklausīt apmeklētājus, cik pie mums ir jauki. Vienmēr bijis prieks sadarboties ar cilvēkiem. Jāuzteic Randes kungs par mūsu kopīgo darbu, izveidojot Ģipkas baznīcas muzeju, kas arī bija mūsu projekts un ko paveicām kopā. Šis bija brīnišķīgs pieredzes laiks. Paldies par sadarbību un kopā veiktajiem darbiem Rojas muzeja veidošanā ikvienam, ar ko šajos gados esam kopā strādājuši un sadarbojušies — gan Talsu pašvaldības kolēģiem, gan citām iestādēm, kas palīdzēja un atbalstīja Rojas muzeja attīstību. Paldies arī iepriekšējai — Rojas novada — pašvaldībai, kas palīdzēja apgūt lielās projekta naudas, lai tiktu izveidotas telpas, kas bija avārijas situācijā. Pēdējais lielais ES projekts — padomju istabas aktualizācija — un Kaltenes interaktīvā ekspozīcija jau ir izveidota Talsu novada laikā.
Es saprotu, ka tagad pašvaldībām ir ļoti grūts laiks, bet bažas ir par to, vai spēsim noturēt to, kas ir izveidots, vai tas neaizies bojā. Kaut vai 2013. gadā pie muzeja uzbūvētā estrādīte, kas pūst kopā jau otro gadu. Ir grūti rast līdzekļus remontam, pašvaldībai to nepietiek. Bet, kad tā sabruks, būs daudz grūtāk to atjaunot. Paldies muzeja apmeklētājiem un Rojas muzeja draugiem, kuri dāsni ir dalījušies gan pieredzes stāstos, gan pauduši idejas muzeja darba pilnveidošanai, gan dāvājuši muzejam dažādas vēstures liecības, lai kopā mēs saglabātu un popularizētu Ziemeļkurzemes piekrastes un Rojas pagasta vēsturi.
#sif_maf2024
