Par vietu, kur satikties, dalīties priekā un gadu no gada kopīgi svinēt svētkus, kļuvuši Vandzenes pagasta «Eņģeļi», kur brīvajos brīžos uzturas Inga un Andrs Ādami. Arī šogad Ziemassvētku vakarā «Eņģeļus» ielīksmoja smiekli, čalas un rosība. Par to, lai mājās vienmēr valdītu svētku atmosfēra, rūpējas Inga, kura ikdienā darbojas kā pasākumu režisore un producente. Kultūras norišu virpulī viņa bijusi ierauta visu dzīvi — 12 gadus Inga vadīja kultūras dzīvi Melngalvju namā, bet šobrīd ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra mārketinga daļas vadītāja un rosās pašas izlolotajā aģentūrā «Adams Events».
Sniegotajā decembra pēcpusdienā viesojoties «Eņģeļos», rodas sajūta, ka pasaule uz mirkli ir apstājusies. Šāda sajūta mājas saimniekus pārņem katru reizi, kad pēc nogurdinošas darba nedēļas izdevies nokļūt lauku mājās jeb savā miera ostā. «Vēlamies, lai «Eņģeļi» kļūtu par miera ostu mums, mūsu bērniem, mazbērniem un turpmākajām paaudzēm. Lai visiem šeit izdodas atrast meklēto un nepieciešamo — darbu, atpūtu, harmoniju ar dabu, mīlestību un prieku,» šāds vēstījums 2013. gada 17. jūnijā iemūrēts mājas pamatos. Lai gan ikdienā Andrs un Inga lielākoties sastopami Jelgavā, nākotnē viņi plāno uz «Eņģeļiem» pārvākties pavisam.
«Vīrs māju uzcēla pats savām rokām»
«Jaunības gados dzīvoju šeit vasarās pie radiniekiem. Kad mēs ar vīru satikāmies, ieminējos, ka man gribētos lauku māju. Andrs sākumā bija kategoriski pret — kādos laukos, kāpēc laukos? Jelgavā mums ir ģimenes māja, manam vīram ir uzņēmums… Runāju par to divus gadus, līdz viņš piekrita. Sapratām, ka no Jelgavas visērtāk ir braukt uz Kurzemes pusi. Toreizējā ciema priekšniece izrādīja vairākas vietas, kas bija pārdošanā, un mēs palikām pie šīs. Esam sadalījuši zemesgabalu trīs daļās — šeit ir «Eņģeļi», aiz klēts ir vīra brāļa māja, un tālāk sākas «Ādami». Tā kā esam Ādamu ģimene, domājām, ka mums tiks «Ādami», bet iemērītāji samērīja tā, ka, sanāca «Eņģeļi». 2006. gadā, kad iegādājāmies šo īpašumu, te bija vienas vienīgas vagas. Jaunākais dēls, kuram toreiz bija trīs gadi, atteicās kāpt zemē — viņam tas viss likās biedējoši (smejas). Vīrs šo māju ir uzcēlis pats savām rokām,» atklāj Inga.
«Gribēju būt operdziedātāja»
Nākotnē ģimene plāno iesaistīties lauku tūrismā un jau nākamajā vasarā piedalīties Mājas kafejnīcu dienās. «Šī mums ir iecerēta kā pamata dzīvesvieta, bet pašreiz vēl nevaram visu dzīvi pārkārtot. Citreiz pusi nedēļas esam Jelgavā, pusi nedēļas te. Savas korekcijas ieviesa pandēmija — tagad arī kāzas ar jauno pāri var organizēt attālināti. Pasākumu vadītājs Rīgā, es šeit, līgava vispār citā valstī, visi zoom satiekas, un viss tiek noorganizēts,» digitālā laikmeta priekšrocības ieskicē Inga.
Kultūra, māksla un pasākumu organizēšana viņu interesējusi jau bērnībā. Mazotnē Inga apmeklēja Ādolfa Alunāna dramatisko pulciņu un vēlējās kļūt par aktrisi, bet vēlāk šis sapnis transformējās un viņa nonāca citā lauciņā. Pēc vidusskolas Inga aizgāja uz Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju, kur tika gatavoti aktieri un režisori. «Iestājos pasākumu režisoros un vēlāk Latvijas Kultūras akadēmijā studēju kultūras mārketinga menedžmentu, iegūstot maģistra grādu «Mākslās». Kad mācījos konservatorijā, ļoti gribēju būt operdziedātāja. Vīrs saka — ja tu būtu operdziedātāja, mēs kopā nedzīvotu (smejas).
Kad audzināju bērnus, domāju, ka savā profesijā nekad nestrādāšu. Man likās, ka tas nav interesanti — strādāt kultūras namā, mani vairāk interesēja pasākumu organizēšana. Dziedāju korī «Amadeus», un pēc pāris gadiem kori sāka aicināt uz korporatīvajiem pasākumiem. Latvijā bija ienākušas dažādas farmācijas firmas, uzņēmumi sāka rīkot pasākumus, Mārtiņš Rītiņš klāja banketus… To visu redzot, nolēmu piedalīties konkursā, kas bija sākums manām turpmākajām darba gaitām. Piedalījos konkursā par Jēkaba kazarmu atklāšanas svētkiem un uzvarēju — izgriezu pogas Latvijā pazīstamiem režisoriem, kuri ļoti gribēja uzzināt, kas tā Inga tāda ir. Tas vēl bija laiks, kad scenāriju un tāmi iesniedzu uzrakstītu ar roku. Drīz vien mani pamanīja SIA «Rīgas namos» un uzaicināja strādāt Melngalvju namā. Manis padarītais darbs noteica to, kur es tālāk nokļuvu.»
Politiski aktīvi — tikai 20 procenti
12 gadu garumā Inga vadīja kultūras dzīvi Melngalvju namā, bet šobrīd ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra mārketinga daļas vadītāja. Darbs Melngalvju namā iesākās tā celtniecības nobeiguma fāzē — tolaik izpilddirektors bija akadēmiķis, mākslas zinātnieks un profesors Ojārs Spārītis. Pildot izpilddirektora vietnieces pienākumus, Ingas galvenais uzdevums bija komunicēt ar klientiem, rīkot koncertus, balles un iniciēt pašai savus pasākumus. Pēc Ingas iniciatīvas radīti rīdzinieku un pilsētas viesu vidū iemīļoti pasākumi, piemēram, Maijgrāfa svētki, Ābolu tirgus Rātslaukumā un Valentīndienas balles. Viņai bijis tas gods atklāt arī «Lielā Kristapa» skulptūru Daugavas krastā, organizēt Rīgas domes pamata akmens ielikšanu un spāru svētkus.
Pa vidu starp darbu Melngalvju namā un M. Čehova Rīgas Krievu teātri viņa piecus gadus vadīja partijas «Vienotība» atvērto biroju. «Esmu mēģinājusi pārdot gan politiku, gan kultūru. Protams, politiku pārdot ir daudz grūtāk. Latvijā pēc visām aptaujām politiski aktīvi ir tikai 20 procenti iedzīvotāju. Nevaram sacensties ar Vāciju un Zviedriju, kur politiski aktīvi ir 80 procenti. Pie mums vairāk ir tādi, kas sēž mājās un neapmierināti komentē visu, kas notiek, bet nav gatavi sniegt savu pienesumu, kaut vai aizejot novēlēt.
«Politiku ļoti ātri mācās»
Rīkot pasākumus un piesaistīt auditoriju — tas bija pārbaudījums, bet vienlaikus tā bija ļoti interesanta pieredze. Aizejot uz pārrunām, teicu — es politikā neorientējos tik labi, lai sarunātos ar politiķiem. Partijas ģenerālsekretārs Artis Kampars man teica — politiku ļoti ātri mācās. Savā veidā tas tā arī ir. Uz biroju brauca Krišjānis Kariņš, Sandra Kalniete, Inese Vaidere, Valdis Dombrovskis… Esot šādā vietā, tu automātiski sāc sekot līdzi aktivitātēm. Līdzīgi ir ar teātri — es visu mūžu esmu bijusi ļoti aktīva teātra apmeklētāja, bet padziļināti neko daudz par aizkulisēm nezināju. Kad tu esi iekšā procesā, tu sāc analizēt, pētīt repertuāru, citu teātru biļešu cenu politiku… Tas pats notiek, atrodoties politiskajā vidē,» atzīst Inga.
Lielākais gandarījums — pirmizrāde
Nu jau gandrīz piecus gadus viņa ir sastopama teātrī, kur cenšas piesaistīt auditoriju un strādā pie reklāmas kampaņām. «Izaicinošākais ir iesaiņot izrādi tik skaistā papīrītī, lai cilvēki gribētu to nopirkt. Vispirms jāizlasa lugas materiāls, jāiet skatīties mēģinājumi un jāsaprot, kādā virzienā to veidot. Ir režisori, kuri uzreiz skaidri nosaka vīziju, bet ir arī tādi, kuri gaida ieteikumus no mums. Dažas izrādes aiziet uzreiz, bet dažām ir vajadzīgs laiks. Lielākais gandarījums ir tajā mirklī, kad pienāk pirmizrāde. Tas ir kā svētku salūts. Tu vari saposties un baudīt svētkus — jauniestudējums aiziet pasaulē un sāk dzīvot savu dzīvi. Protams, tajā brīdī mūsu kā mārketinga daļas darbs nebeidzas — jāseko līdzi tam, lai izrāde tiktu pieminēta un popularizēta. Tas ir nebeidzams process.»
Dzīve atgriezeniskās saites laikmetā
Darbu pasākumu aģentūrā «Adams Events» Inga sauc par savu sirdsdarbu. Galvenais viņai ir nevis kvantitāte, bet kvalitāte — dzīvojot atgriezeniskās saites laikmetā, kvalitāte ir tā, kas nosaka, cik daudzi no klientiem atgriezīsies. «Nosaukumu uzņēmumam iedevu tikai pirms septiņiem gadiem, kad nolēmu uztaisīt mājaslapu www.adamsevents.lv. Šobrīd esmu paņēmusi nelielu pauzīti, bet aģentūrā darbojas mani asistenti. Idejas man nekad nav trūkušas — smeļos tās dabā, ceļojumos, filmās… Kad iznāca filma «Lielais Getsbijs», liela daļa pasākumu tika taisīti 20, 30. gadu tematikā. Tagad trends ir ilgtspējība — gan vides ziņā, gan kā pienesums klienta zīmolam.»
/Foto: Renārs Kors/
Liels palīgs Ingai ir ģimene, kas vajadzības gadījumā neliedz ne padomu, ne palīdzīgu roku. «Ar vīru iepazināmies 1983. gadā, mums bija 17, bet 1984. gadā izšķīrāmies. Bijām viens otra jaunības dienu mīlestība. Tad mūsu ceļi pašķīrās un mums abiem bija cita ģimene, bet pēc laika nejauši satikāmies un atkal sagājām kopā. Mums ir pieci bērni — divi no iepriekšējām attiecībām un viens kopīgs,» atklāj Inga.
«Neesmu kā kurpnieks bez kurpēm»
«Brīvajā laikā skatāmies kino un ceļojam. Pēdējais tālākais ceļojums bija uz Kubu, pirms tam bijām Taizemē, Ķīnā, Venecuēlā… Katra valsts apbur ar kaut ko citu. Kultūras atšķirības ir ļoti lielas, pat pavisam elementāros sīkumos. Kad braucu uz svešu zemi, es to redzu kā baltu audeklu. Dažreiz tu nesagaidi to, ko biji cerējis, bet sagaidi kaut ko pavisam citu. Tādā veidā šis audekls tiek izkrāsots. Esmu izteikts gastronomiskais ceļotājs. Esmu bijusi uz meistarklasēm pie visiem Latvijā zināmākajiem šefpavāriem un pēc tam mēģinu to visu atkārtot. Arī galda klāšana un noformēšana man ir svarīga. Neesmu kā kurpnieks bez kurpēm — man svētki vienmēr ir arī mājās. Vecmāmiņa Irēna, kura mani uzaudzināja, vienmēr pulcēja visus pie sevis. Kaut kādā ziņā atkārtoju viņas stāstu. Mana galvenā un lielākā vērtība ir ģimene.»