Aizvadītā nedēļa nāca ar kādu patīkamu ziņu — talsinieka Kārļa Rēriha skaņdarbs guvis atzinību Angļu mežraga biedrības rīkotajā kompozīciju konkursā.
— Kāpēc tika radīts šis skaņdarbs? Vai speciāli šim kompozīciju konkursam?
— Jā! Es esmu tāds pats 21. gadsimta cilvēks kā visi, un, šķirstot soctīklu bezgalīgo jaunumu gūzmu, algoritms man parādīja reklāmu, ka Angļu mežraga biedrība rīko konkursu komponistiem. Par godu ikgadējam britu mežraga spēles festivālam, uz kuru sabrauc pasaules lielākie meistari. Tur notiek koncerti, meistarklases, instrumentu izstādes. Šoreiz viņi izvēlējās jauno kompozīciju konkursu kā festivāla pievienoto vērtību. Bija jāiesūta līdz šim neatskaņots skaņdarbs mežragam solo. Tā kā vēl bija atlikušas pāris nedēļas līdz noteiktajam termiņam, atlika vien apskatīties savā kalendārā un atrast kādas brīvas stundas komponēšanai.
— Par ko šis skaņdarbs ir?
— Skaņdarbs saucas «En Route», ko varētu tulkot kā «ceļš». Bet ne tikai fiziskā, bet arī filozofiskā izpratnē. Ceļš kā pieredze, ceļš kā attīstība, ceļš kā grūtību pārvarēšana. Tad nu skaņdarbā mijas lirika un dramatisms, vienkāršas un sarežģītas epizodes. Skaņdarbs ir samērā īss, vien nedaudz virs trīs minūtēm, taču tajā apkopotas daudzas virtuozas mežraga spēles tehnikas. Naturālo skaņurindu spēle, dziedāšana instrumentā, plaši reģistri, surdīnes, dažādi ritmi. Domāju, ka mežradzniekiem šis skaņdarbs būs interesants, jo ļaus izspēlēties ar instrumentu. Tēlaini runājot par manu pieredzi kā mežradzniekam — viss sākas ar pirmo skaņu do, savukārt aizved visdažādākajos virzienos. Tā kā esmu spēlējis gan klasisko, gan opermūziku, bet muzicējis arī estrādes un džeza mūzikā, skaņdarbā atrodams gan Bendžamina Britena «Serenādes mežragam, tenoram un stīgām» citāts, gan atskaņas no blūza, gan no garlaicīgām gammu spēlēm stundām dziļā vientulībā.
— Kas iedvesmoja radīt skaņdarbu mežragam solo?
— Šajā gadījumā konkursa noteikumi noteica, ka tam ir jābūt skaņdarbam bez pavadījuma. Noteikti vēlos pieminēt, ka Mūzikas akadēmijā, rakstot maģistra darbu, secināju, ka latviešu mūzikā nav neviena skaņdarba mežragam solo, tas bija papildu dzinulis kaut ko uzrakstīt.
— Vai bija kādas grūtības, kuras nācās pārvarēt?
— Lielākā grūtība — noticēt savai idejai. Tā kā mans skaņdarbs ir tehniski diezgan virtuozs un tajā apvienoti vairāki kontrastējoši mūzikas tēli, aizsūtīju to pasaulslavenam franču mežradzniekam Ervē Žuljēnam (Hervé Joulain) un lūdzu, lai sniedz kādus komentārus. Viņš tik precīzi aprakstīja manas mūzikas tēlu, vien redzot skices, ka es sapratu — jā, īstie cilvēki sapratīs. Tas man deva lielu grūdienu noslīpēt šo miniatūru un ar lielām cerībām sūtīt uz konkursu.
— Kā tev izdevās atrast tik ievērojamu padomdevēju, turklāt no tālās Parīzes?
— Ervē reiz bija Rīgā, lai spēlētu solo ar kamerorķestri «Sinfonietta Rīga». Biju pilnīgi fascinēts no viņa muzikalitātes un palūdzu meistarklasi. Sākām ar Mocarta 3. mežraga koncertu, beidzām ar vairāku stundu garām sarunām par mūziku, mežraga metodiku un, protams, dzīvi. Pagāja laiks, un viņš man piedāvāja kā otram solistam piedalīties viņa jaunākajā solo ierakstā (CD starp citu iznāks 24. novembrī) «Horn Universe», kopīgi atskaņojot Tēlemana svītu diviem mežragiem un kamerorķestrim. Tā kā ieraksts tika veikts Rīgā, brīvajos brīžos rādīju viņam Rīgas muzejus un restorānus. Tā vēl vairāk iepazināmies, un esmu tiešām neizsakāmi laimīgs, ka varēju parādīt savu skaņdarbu cilvēkam, kurš ir ierakstījis teju 40 CD ar mūziku mežragam. Tātad viņš zina mūziku.
— Ko pašam nozīmē šī skaņdarba radīšana?
— Skaņdarbu radīšana nu jau ir mans darbs. Tāpēc man vienkārši jāstrādā. Šo skaņdarbu radot, kas faktiski ir mans pirmais darbs, izkāpjot no kompozīcijas studenta kurpēm, centos vēl vairāk apzināties, ko sevī ietver šis process — mūzikas sacerēšana. Personiski šī darba sacerēšana man bija darba organizācijas skola. Lai iegūtu brīvo laiku, lūdzu savai līgavai nedēļas nogalē būt ar mūsu mazo meitiņu. Un tad strādāju, cik jaudas. Man kļuva skaidrāks, ka skaņdarba radīšana ir ļoti komplekss process. Tas sākas ar idejas «uztaustīšanu», skiču radīšanu, turpinās ar formas izstrādāšanu, un tad jau notiek tā maģija, ko sauc par komponēšanu. Ja ir veikti visi priekšdarbi, sagatavota augsne, atliek ļauties iedvesmai. Un šajā darba fāzē par zeltu vērtīgāki divi resursi — laiks un fiziskā enerģija. Jo, ja esi ticis līdz iedvesmai, tad jāspēj ķert to, ko mūzas dod, un tas ir laikietilpīgs un ļoti nogurdinošs process. Principā katrs skaņdarbs saistās ar kādu nodzīvotu dzīves ciklu. Tas sākas ar enerģijas uzkrāšanu un beidzas ar izpumpēšanos. Bet, līdz ko ir sajūta, ka skaņdarbs ir tiešām gatavs, visas grūtības aizmirstas un jau sāc domāt — ko lai sacer kā nākamo skaņdarbu? «En Route» man pašam sev deva pārliecību, ka man jāmeklē laiks un enerģija un jāraksta jauna mūzika.
— Un tagad — gūtā atzinība?
— Gūtā atzinība, šķiet, gluži vienkārši noder kā vizītkarte. Kāds ierauga tavu vārdu, varbūt uzrunā jaunai sadarbībai. Protams, tāpat kā jebkura konstruktīva kritika vairo profesionalitāti, jebkura atzinība vairo ticību sev. Tomēr svarīgāka par atzinību ir apziņa, ka esi mākslas pasaulei devis ko jaunu un, cerams, vērtīgu. Protams, ka man kā mežradzniekam ārkārtīgi daudz nozīmē fakts, ka žūrijas priekšsēdētāja bija ar Norvēģijas bruņinieka titulu apbalvotā leģenda Freudisa Rē Vekre (Frøydis Ree Wekre). Tas, ka bez viena uzvarētājskaņdarba atzinību saņems vēl pieci skaņdarbi man pašam bija pārsteigums. Cik zinu, konkursā piedalījās autori no visas pasaules — ASV, Austrālijas, Eiropas, Āzijas.
— Kas notiks ar skaņdarbu turpmāk?
— Bez ievērojamā portugāļu mežradznieka un komponista Rikardo Matošiņjo uzvarētājskaņdarba «Iberia» žūrija izraudzījās piecus skaņdarbus, kurus iekļāva speciālā sarakstā, lai izdotu britu izdevniecībā «edition db». Tas nozīmē, ka mana skaņdarba notis varēs nopirkt gan izdevniecības mājaslapā, gan nošu veikalos Anglijā un droši vien arī citur. Esmu vispār ļoti pārsteigts par tik daudz apsveikumiem un to, ka fakts par «En Route» atzinību ir pamanīts. Tagad jāgaida, kur un kad notiks pirmatskaņojums.
#SIF_MAF2024
