Šī gada iesākumā rakstījām par Virbu pagastā dzīvojošo Līvijas kundzi, kurai bija sapnis atrast zvanu draugu. Sazinoties ar viņu pēc vairāk nekā pusgada, uzzinām, ka iesākumā atsaukušies pat vairāk nekā desmit cilvēku, bet nopietnāka un regulāra sazvanīšanās šobrīd notiek ar četriem pieciem senioriem no dažādām Latvijas pilsētām.
Ikdienā Līvijas vārds ir cits, bet avīzei viņa izvēlējusies nosaukt šo. Kundze pastāsta, ka pēc publikācijas un televīzijas sižeta pieteikušies daudzi zvanu draugi, apmēram trīspadsmit, bet tagad viena daļa ir pieklususi. «Vasarā visi varbūt ir aizņemtāki dārza darbos. Kad pati piezvanu, tad sarunas jau norit, bet negribas visu laiku būt iniciatorei. Man, protams, labāk patīk, ja piezvana man. Un tie, ar kuriem visbiežāk sazinos, arī paši man zvana. Un zvanu draugi atsaucās no visām pusēm — Jelgavas, Tukuma un citurienes. Zvanu draudzene no Madonas ar mani joprojām cītīgi sazinās. Arī no Pastendes. Sazvanos arī ar sievieti no Talsiem. Ir jauki, ka tā vienkārši var pārrunāt dažādus niekus. Neko nopietnu jau nerunājam. Ar talsinieci mums sarunas parasti ir garākas, jo ir vairāk, par ko runāt. Madoniete arī ir runīgāka. Jelgavniece ir gados jaunāka. Viņai ir 60 gadi, un arī šī sieviete mani visai bieži atceras. Viņa čakli darbojas arī dārziņā, tāpat kā es,» pastāsta Līvijas kundze, sakot, ka sazvanīšanās vasarā notiekot pusdienas laikā, it sevišķi tad, kad ir karsts laiks un darboties pa dobītēm īsti negribas. Līvija jau ilgus gadus dzīvo laukos, un vairums viņas draudzeņu jau aizgājušas mūžībā, tāpēc ikdiena sanākot vientuļāka. Jaunpagastā viena draudzene kundzei gan esot. Kad varējusi pabraukt ar riteni, tad jau ciemos devusies, bet tagad sāpot kājas, lai ko tādu darītu.
Līvija vēl neesot satikusies ne ar vienu no savām jaunajām zvanu draudzenēm, taču ļoti gribētu. Viņa īpaši vēlētos aizbraukt uz Madonu, par kuru paspējusi dzirdēt daudz labu vārdu. Esot tikai jāsameklē šoferis un auto. Bet vaicāta, vai senioriem vientulība ir izplatīta problēma, Līvija atzīst, ka visbiežāk radi un tuvinieki, ja tādi ir, sazinās ar saviem senioriem, taču sarunas nav ilgas un dziļas, jo viņiem pašiem ir sava dzīve un skriešana, un par to nav jādusmojas. Strādājošiem cilvēkiem neesot tādas vaļas un tik daudz brīvā laika kā senioriem.
«Ir tik jauki, ka ir, ko gaidīt! Tas sagādā prieku un sajūtu, ka kādam esmu interesants sarunu biedrs,» atklāj Jaunpagasta iedzīvotāja.
Tāpat Līvijas kundze pastāsta, ka sazināšanās ar zvanu draugiem katru dienu nesanākot, bet nedēļā četras vai piecas reizes telefonsarunas notiekot. «Ir tik jauki, ka ir, ko gaidīt! Tas sagādā prieku un sajūtu, ka kādam esmu interesants sarunu biedrs,» atklāj Jaunpagasta iedzīvotāja, kura jaunībā strādājusi celtniecībā, ceptuvē un no darba nekad nav baidījusies. Kad kundzei pajautā par senioru klubiņu aktivitātēm, viņa teic, ka tādus neapmeklē, jo vienmēr pietrūkusi kompānija, ar kuru varētu turp doties. «Kustēties tagad arī grūti, bet pārstāt to darīt nevar. Ja man būtu iespēja aiziet uz kādu balli, es tur labprāt arī dotos, kaut gan liela dejotāja neesmu. Ar trim kājām to izdarīt arī būtu visai grūti,» smaidot teic Līvija, kurai ikdienā pārvietošanās palīgs esot spieķītis.
Kad novadniecei pajautā, vai joprojām gaida jaunu zvanu draugu iesaistīšanos, viņa atzīst, ka labprāt gribētu sazvanīties ar tādiem senioriem, kuri paši cītīgi zvana un kuriem šāda komunikācija ir dārga un vērtīga. Lai sazinātos ar Līviju, var zvanīt viņas mazmeitai Evai pa tālruni 26603489, kura iedos savas vecāsmātes tālruņa numuru. Kundze no sirds priecājas un ir pateicīga par gada iesākuma avīzes publikācijas un sižeta doto iespēju, sakot, ka tas palīdzējis īstenot viņas sapni.
Saistītie raksti: https://retalsi.lv/lielakais-sapnis-atrast-zvanu-draugu/
sif_maf2024